Kontracepcija ar spirāli. Iespējamās komplikācijas un blakusparādības

Intrauterīnā spirāle (IUD)

Tā ir svešķermeņa ievadīšana un esamība dzemdes dobumā, lai novērstu apaugļošanos.

Intrauterīno spirāļu veidi:

1. Metālu saturošas intrauterīnās spirāles - varu, sudrabu, zeltu, platīnu. 

2. Hormonu - progestogēnu saturoša intrauterīnā spirāle Mirena. 

Biežāk lietotā intrauterīnā kontracepcija (IUK) mūsdienās ir spirāles ar varu – plastikāta kontraceptīvs, kas apvītas ar vara stieplīti (var būt arī vara stieplīte ar sudraba serdeni vai/un vara cilindriņiem). Latvijā arī pieejama IUK ar zelta un vara stieplīti. 

Intrauterīnās spirāles darbības mehānisms vēl pilnībā nav izzināts. 

Kā darbojas spirāle? 

Spirāle, kā jebkurš svešķermenis organismā, ietekmē imūnsistēmu – dzemdes gļotādā ap spirāli uzkrājas ļoti daudz leikocītu. Intrauterīnā spirāle endometrijā (dzemdes iekšējā - gļotādas slānī) rada aseptisku iekaisumu. Imūnkompetentās šūnas - leikocīti, makrofāgi - dodas uz endometriju un pulcējas ap intrauterīno spirāli, veidojot iekaisuma valnīti. Leikocīti izdala fermentus, kas izmaina dzemdes gļotādas slāni. Tā tiek traucēta apaugļotās olšūnas ieligzdošanās.  

Leikocītu skaita pieaugums dzemdes gļotādā, kā arī izdalījumi no maksts un olvadiem, kas ir rezultāts imunoloģiskai reakcijai uz svešķermeni. Leikocīti – baltie asinsķermenīši, ņem līdzdalību procesos, kas sargā organismu no dzīvās un nedzīvās matērijas daļām, kas cilvēka organismā izsauc dažādas izmaiņas. Spirāle darbojas kā alergēns un vienlaicīgi kā svešķermenis un izsauc sievietes ķermenī aizsardzības reakciju. 

Otrs iedarbības variants ir spermatotoksiskā makrofāgu iedarbība. Tie spēj iznīcināt spermatozoīdus. Turklāt vara spirāle visu laiku izdala nedaudz vara. Kopā ar vielām, kuras izdala leikocīti, tas negatīvi iedarbojas uz olšūnām un spermatozoīdiem. Vara toksiskā iedarbība uz spermatozoīdiem pēc vairākiem mēnešiem izteikti mazinās, un visus nākamos gados paliek tikai toksiskā ietekme uz ieņemto bērnu.

Enzīmi ir bioloģiski aktīvas vielas, kas veicina vielmaiņu. Dzemdes gļotādā enzīmu klātbūtnē noris sarežģīti vielmaiņas procesi, bet intrauterīnā spirāle izjauc līdzsvaru enzīmu sistēmā. Līdz ar to tiek izjaukta vielmaiņa, mainās dzemdes kakla kanāla gļotu korķis, tiek apgrūtināta spermatozoīdu migrācija. 

Spirāle izraisa izmaiņas dzemdes gļotādas enzīmu sistēmā, kā arī bloķē receptorus progesteronam, un caur to izraisa traucējumus, izmaiņas dzemdes gļotādā (kas sagatavojas, lai pieņemtu apaugļoto olšūnu).

Vara toksiskā iedarbība uz spermatozoīdiem pēc vairākiem mēnešiem izteikti mazinās, un visus nākamos gados paliek tikai toksiskā ietekme uz ieņemto bērnu.

Spirāles klātbūtne veicina to, ka palielinās prostaglandīna E2 un F2 alfa izdalīšanās caur gļotādu un kā konsekvence ir pārmērīga dzemdes un olvadu saraušanās/krampji. Tas noved līdz traucējumiem apaugļotās olšūnas transporta procesā uz dzemdi, kā arī viņa izstumšanu.

Intrauterīnā spirāle pastiprina olvadu viļņveida kustības. Apaugļotā olšūna pa olvadu pārvietojas ātrāk un dzemdē nonāk pirms dzemdes gļotādā notikušas visas pārmaiņas, lai apaugļotā olšūna spētu ieligzdoties un attīstīties. Olvados var būt arī antiperistaltika. Tiek traucēta olšūnas kustība virzienā uz dzemdi. Olšūna kavējas, spermatozoīdi to nesasniedz, un apaugļošanās nenotiek. 

Intrauterīnā spirāle neiroreflektoriski ietekmē endometriju, kairinot to. Tāpēc atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas - prostoglandīni, kas paaugstina dzemdes muskulatūras tonusu, līdz ar to apaugļotās olšūnas ieligzdošanās ir traucēta. 

Izmaiņas, kuras rada spirāle jeb svešķermenis sievietes dzemdību ceļos

Reizēm progestagēns, īpaši tūlīt pēc spirāles ievietošanas, nonāk asinsritē tādā daudzumā kā darbojas mini-pill, kopā ar visām blakus parādībām.

Iespējamās dzemdes spirāles ievadīšanas komplikācijas:

• Menstruālā cikla traucējumi - fizioloģisks asins zudums menstruāciju laikā ir aptuveni 50 ml. Intrauterīnā spirāle var pastiprināt un paildzināt menstruālo asiņošanu par 40 - 50%. Aptuveni 9% sieviešu novēro neregulāru asiņošanu, smērēšanos menstruāciju starplaikā. Tas vērojams sievietēm ar menstruāliem traucējumiem anamnēzē, kā arī pēc vairākām grūtniecības pārtraukšanas operācijām.

• Stipra asiņošana – līdz šim vēl nav efektīvi medikamenti, lai normalizētu menstruālo asiņošanu sievietēm, kurām ievadīta dzemdes spirāle.

• Dzelzs deficīta anēmija - dzelzs deficīta anēmija ir stāvoklis ar pazeminātu kopējās dzelzs daudzumu organismā un ar to saistītiem hemoglobīna veidošanās traucējumiem. Hemoglobīns ir viela, kas atrodas sarkanajās asins šūnās – eritrocītos un apgādā visas organisma šūnas ar skābekli. Savukārt dzelzs ir ļoti svarīga hemoglobīna uzbūves sastāvdaļa, ja organismā nav pietiekami daudz dzelzs, tad nevar pietiekamā daudzumā izveidoties hemoglobīns. Samazinās sarkano asinsķermenīšu skaits, līdz ar to organisms netiek pietiekami apgādāts ar skābekli. Dzelzs deficīta anēmija ir visbiežākais uzturvielu deficīta anēmijas veids un visbiežākā anēmija pasaulē. Aptuveni 25% pasaules iedzīvotāju ir dzelzs anēmija. Dzelzs deficīta anēmija ir svarīga veselības problēma galvenokārt trīs iemeslu dēļ: ja sievietei ir dzelzs deficīta anēmija grūtniecības laikā, ir liels risks, ka bērns piedzims ar mazu ķermeņa masu, priekšlaikus vai var būt perinatāla mirstība; jaundzimušajiem un bērniem ar dzelzs anēmiju ir aizkavēta psihomotoriskā attīstība; cilvēkiem ar dzelzs deficīta anēmiju ir samazinātas darba spējas.

• Dismenoreja (jeb sāpīgas menstruācijas) - sāpes menstruācijas laikā tiek dēvētas par dismenoreju. Šis vārds ir cēlies no Grieķu vārda: „dys”-smags, sāpīgs, nenormāls, „meno” - mēnesis un „rrhea” plūšana. Tās ir periodiskas sāpes vēdera lejasdaļā, kas var „atstaroties” arī mugurā vai gurnu daļā. Parasti tās sākas tieši pirms menstruācijas un pakāpeniski samazinās menstruācijas laikā. Ja dismenoreja norisinās sievietei kurai nav diagnosticēta kāda iegurņa orgānu saslimšana, tad tas ir primārais iemesls menstruāciju sāpēm, citos gadījumos dismenoreja ir sekundāra.

• Sāpes - nelielas sāpes un asiņošana var būt tūlīt pēc intrauterīnās spirāles ievadīšanas dzemdes dobumā (pirmajās dienās pēc ievadīšanas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā), kā arī tās ievadīšanas un izņemšanas laikā.

• Intrauterīnās spirāles izkrišana - visbiežāk intrauterīnās spirāles izkrišanu novēro nedzemdējušām sievietēm un sievietēm līdz 30 gadu vecumam. Parasti tas notiek pirmo 3 - 4 mēnešu laikā pēc intrauterīnās spirāles ievadīšanas.  Dažreiz ierīce nemanot var izslīdēt no dzemdes, tāpēc sievietei laiku pa laikam jāpārbauda ierīces pavedienu klātbūtne makstī.

• Grūtniecības iestāšanās - sievietēm, kas kontracepcijai izvēlējušās intrauterīno spirāli, 2 - 9% gadījumā iespējama arī grūtniecības iestāšanās.

Jāņem vērā ārpusdzemdes grūtniecības iespējamība, ja rodas sāpes vēdera lejasdaļā – it īpaši, ja nesākas menstruācija vai, ja sievietei ar amenoreju sākas asiņošana.

• Grūtniecība – daudzām sievietēm, kurām ir ievietota dzemdes spirāle, grūtniecība var noritēt veiksmīgi, taču spontānā aborta, septiska otrā grūtniecības trimestra aborta un priekšlaicīgu dzemdību risks ir daudz lielāks, nekā tad, ja dzemdes spirāle tiek laikus izņemta. Ja sieviete, kurai ir dzemdes spirāle, paliek stāvoklī, ir lielāka iespējamība ārpusdzemdes grūtniecībai, nekā tām sievietēm, kuras nav izmantojušas dzemdes spirāli.

• Nedzemdējušām sievietēm dzemdes piedēkļu iekaisuma un neauglības risks, lietojot dzemdes spirāli.

• Neauglība - lai nenonāktu līdz neauglībai, sievietēm vajadzētu izsargāties no dažādiem iekaisuma procesiem mazajā iegurnī, kuru cēlonis var būt arī spirāļu ievadīšana dzemdes dobumā kontraceptīvos nolūkos.

• Iekaisums - bieži sievietes nezina, ka šīs spirāles divkārt palielina iekaisuma risku, salīdzinot ar to, kāds tas ir vidēji sievietēm populācijā kopumā, trīs reizes ilgāk par citiem šie iekaisumi ir jāārstē, 2-3 reizes biežāk jāoperē un 2-3 reizes biežāk to gadījumā jāveic pat radikālas operācijas, kad izņem visu dzemdi. Kontraceptīvo spirāļu izraisītais iekaisuma process parasti ir strutains un var skart ne tikai dzemdes dobumu, bet arī olvadus un olnīcas.

• Iegurņa orgānu infekcijas - Ievadīšanas caurule pasargā Mirena no saskares ar mikroorganismiem ievadīšanas laikā, un Mirena ievadīšanas sistēma ir veidota tā, lai samazinātu infekcijas risku.
•  

Sievietēm, kam ievadītas intrauterīnās vara spirāles, visaugstākais iegurņa orgānu infekciju risks ir pirmā mēneša laikā pēc ievadīšanas, un vēlāk tas samazinās. Daži pētījumi liecina, ka iegurņa orgānu infekcijas retāk rodas, lietojot Mirena nekā varu atbrīvojošas intrauterīnās spirāles. Iegurņa orgānu iekaisuma slimību riska faktors ir bieža dzimumpartneru maiņa. Iegurņa orgānu infekcija var izraisīt nopietnas sekas, tā var ietekmēt fertilitāti un palielināt ārpusdzemdes grūtniecības risku.

Ja sievietei ir recidivējošs endometrīts vai iegurņa orgānu infekcijas vai, ja akūta infekcija dažu dienu laikā nepadodas terapijai, Mirena jāizņem. Pat tad, ja atsevišķi simptomi liecina par infekciju, nepieciešama bakterioloģiska izmeklēšana un ir ieteicama kontrole.

• Perforācija - dzemdes vai dzemdes kakla perforācija vai penetrācija ar intrauterīniem kontraceptīviem līdzekļiem notiek reti, visbiežāk – ievadīšanas laikā, un var samazināt Mirena efektivitāti. Šādā gadījumā sistēma jāizņem. Perforācijas risks palielinās, ja spirāli ievada pēcdzemdību periodā, sievietēm krūts barošanas laikā un sievietēm ar fiksētu dzemdi, kas novirzīta uz mugurpusi.

GRŪTNIECĪBAS KOMPLIKĀCIJAS

Ja, lietojot spirāli, iestājusies grūtniecība, liels ir spontānā aborta, ārpusdzemdes grūtniecības un priekšlaicīgu dzemdību risks.

Sievietēm ar ārpusdzemdes grūtniecību, olvadu operācijām vai iegurņa orgānu infekcijām anamnēzē ir augstāks ārpusdzemdes grūtniecības risks. Jāņem vērā ārpusdzemdes grūtniecības iespējamība, ja rodas sāpes vēdera lejasdaļā – it īpaši, ja nesākas menstruācija vai, ja sievietei ar amenoreju sākas asiņošana. Ārpusdzemdes grūtniecības biežums lietojot Mirena ir 0,1% gadā. 

Absolūtais ektopiskas grūtniecības risks Mirena lietotājām ir zems. Tomēr, ja Mirena lietotājai iestājas grūtniecība, ektopiskas grūtniecības relatīvais risks ir paaugstināts.

Aizkavēta folikulu atrēzija - tā kā Mirenas kontraceptīvā darbība galvenokārt ir saistīta ar tās lokālo ietekmi, sievietēm fertilā vecumā parasti novēro ovulatoru ciklu ar folikula plīšanu. Reizēm folikulu atrēzija aizkavējas, un folikuloģenēze var turpināties. Šos palielinātos folikulus klīniski nav iespējams atšķirt no olnīcu cistām. Palielināti folikuli ir diagnosticēti apmēram 12% pacienšu, kas lieto Mirena. Vairumā gadījumu šie folikuli ir asimptomātiski, tomēr dažreiz var rasties sāpes iegurņa apvidū vai dispareūnija. Vairumā gadījumu palielinātie folikuli spontāni izzūd 2-3 mēnešu novērošanas laikā. Ja tas nenotiek, ieteicama ultrasonogrāfiska novērošana un citi diagnostiski/terapeitiski pasākumi. Retos gadījumos var būt nepieciešama operācija.

IZLASI ARĪ RAKSTU:  Stāvoklī ar visu spirāli

NEVĒLAMĀS BLAKUSPARĀDĪBAS

Blakusparādības biežāk rodas pirmajos mēnešos pēc sistēmas ievadīšanas un samazinās ilgstošas lietošanas laikā. 

Ļoti biežas nevēlamas blakusparādības (novēro vairāk kā 10% lietotāju) ir dzemdes/vagināla asiņošana, tai skaitā smērēšanās, oligomenoreja, amenoreja un labdabīgas olnīcu cistas.

Sievietēm fertilā vecumā vidējais smērēšanās dienu skaits mēnesī pirmo 6 lietošanas mēnešu laikā pakāpeniski samazinās no deviņām līdz četrām dienām. Sieviešu procentuālais skaits, kurām ir ilgstoša asiņošana (vairāk nekā 8 dienas), samazinās no 20% līdz 3% lietošanas pirmo 3 mēnešu laikā. Klīniskos pētījumos lietošanas pirmā gada laikā 17% sieviešu radās amenoreja vismaz 3 mēnešus.

Lietojot kombinācijā ar estrogēnu aizstājterapiju, sievietēm, kas lietoja Mirena peri un postmenopauzālā periodā, radās smērēšanās un neregulāra asiņošana pirmo ārstēšanas mēnešu laikā. Pēc tam asiņošana un smērēšanās samazinājās, apmēram 40% sieviešu pirmā ārstēšanas gada pēdējo 3 mēnešu laikā asiņošana izzuda pavisam. Sievietēm perimenopauzē, salīdzinot ar sievietēm postmenopauzē, biežāk novēroja asiņošanu.

Labdabīgu olnīcu cistu biežums atkarīgs no izmantotās diagnostikas metodes, 12% Mirena lietotāju klīniskos pētījumos konstatēja palielinātus folīkulus. Vairums šo folīkulu bija asimptomātiski un izzuda trīs mēnešu laikā.