Pavisam pikanti fragmenti no vecmāmiņas dienasgrāmatas

Brīdinu uzreiz – tie būs ļoti personīgi, līdz neprātam intīmi un varbūt pat nedaudz šokējoši fragmenti, tāpēc cilvēkiem ar vājiem nerviem lasīt neiesaku!

Īsumā par dienasgrāmatām. Dienasgrāmatas aizsākas ar 1949. gada augustu, kad vecmāmiņa nolemj ik rindu veltīt attiecībām ar vectētiņu. Un viņa ļoti godprātīgi to arī dara. Un, nenoliedzami, liela vieta atvēlēta seksam!

Sekss viesnīcā. „Tad viņš sāk mani pamazām izģērbt un nerimstas līdz es esmu gluži bez neviena apģērba gabala. Ieceļ mani gultā un drīzi vien arī viņš ir izģērbies un nāk man blaku. (..) Beidzot sadomā, ka gribot mani redzēt un, daudz nedomājis, ieslēdz elektrību. Reiz es lasīju Tamsares romānu „Viena laulība” un toreiz smīnēju par visām tām neprātībām, ko izdara divi iemīlējušies. Bet vai tad mēs esam labāki. Vai tas, kā mēs uzvedamies šajā naktī nav gluži tādas pašas neprātības. Un tomēr man šīs neprātības ir kļuvušas mīļas. Ja viņš mani iegūtu pēc šablona bez šīm neprātībām, tad tā būtu tikai tā dzīvnieciskā apmierināšana, bet tagad tieši šīs neprātības mūs noved pie tā, ka mēs vairs neizjūtam to dzīvniecisko, bet visu kopā kā lielāko laimi, ko mīla spēj sniegt tiem, kam dzīslās nerit viss ūdens, bet gan karstas asinis. (..) Jau divas reizes esmu viņam piederējusi un tad sākas trešā reize. Vispirms uz kušetes. Tad viņš pieceļ mani stāvus. Nēsā apkārt ap istabu, tad nostājamies spoguļa priekšā un nobeidzam gultā. Tad Alberts pats uzvelk atpakaļ sev kreklu un arī man pasniedz drēbju gabaliņus. Nodzēšam uguni un palienam zem segas. Mūsu starpā sāk risināties ļoti vaļīgas un intīmas sarunas un nav pagājis ilgs laiks, kad sākam atkal trakot. Es apbrīnoju to, kā Alberts māk man baudu sniegt, jo viņš prot to izvest visdažādākajos veidos.”

No 6. janvāra ieraksta. „Šoreiz viņš atkal iekāro mani… Es pazīstu katru niansi viņa balsī, un šoreiz tā skan kā senos laimes laikos… Es turpat ragavās piederu viņam. Nav sala, nav aukstuma, ir tikai vēlēšanās un piepildījums, un spožās ziemas zvaigznes noraugās uz mums, mazajiem zemes bērniem, kas nezina savām iegribām robežu…”

Lomu spēles. „Es reiz esot gribējusi apgalvot, ka ar varu neko nevarot padarīt, vai es tagad negribot saderēt un viņš man pierādīšot, kā to izdara ar varu. Labi, esmu ar mieru un Alberts man pierāda, ka pret viņa pārspēku es neko nevaru iesākt, kaut arī no visas sirds pretojos viņam. Beidzot tomēr viņš savu ir panācis un es degu viņa rokās.  Vai ir citādāka sajūta, ja paņem ar varu. Nu, protams, taču kaut kas jauns. Smejos. Vai tu arī esi traks vai tikai es viena esmu traka. Arī es esmu tevis dēļ traks. Tad abi viens pie otra piekļāvušies guļam zaļajā zālītē.”

Sekss ūdenī. „Kad atkal esam gluži kaili, Alberts mani pieglauž sev cieši klāt. Un tuvāki es vairs nespēju Albertam būt. Alberts mani paceļ un nes, bet „viņš” vēl vienmēr paliek pie manis. Man gan liekas, ka es esmu ļoti smaga, bet Alberts to noliedz, jo manu svaru nemaz nejūtot. Bet es jūtu, kā pukst Albertam sirds… Un nu mēs nokāpjam pa stāvo pakrasti upē. Es saraujos no ūdens aukstuma. Tu zini „viņam” auksts ūdens nav patīkams un tad „viņš” sadusmosies un mani vairs negribēs. Tu „viņu” atkal sasildīsi un tad „viņam” būs labi. Tā ir pavisam savāda sajūta tā bradāt pa upi un just Albertu sev cieši klāt.”

Sekss vienās biksēs. „Tā kā man ir kailas kājas un ar mēteli vien diviem grūti apsegties, lai abiem būtu silti, tad es savas kājas sabāžu pie Alberta biksēs. Oriģināls paņēmiens, un arī diezgan ērts.  Bet šāds stāvoklis ir arī diezgan vilinošs, jo es tūliņ sajūtu kādu, kas ir kļuvis pavisam nemierīgs. Un šoreiz ir mana kārta pūlēties, jo mēs guļam tādā stāvoklī, ka man tas ir daudz izdevīgāki. Viss iegrimst kā nebūtībā un man liekas, ka pasaulē mēs esam tikai divi vien ar Albertu…”

Citrons baudai (vēlāk tiek arī izmēģināts). „Atrodam gluži jaunu paņēmienu, kas mums abiem sniedz lielāku baudu. Es Albertu jūtu pilnīgi līdz sāpēm, bet Alberts saka, ka tā viņš mani arī stiprāk jūtot, jo izliekoties tā, it kā kaut kur atduroties. Esam abi gluži kā bez prāta un Alberts stāsta, ka viņš esot dzirdējis, ka vajagot mani ierīvēt ar citronu, jo tad esot tāpat kā pirmo reizi.”

„Šlipsīte” sajūtu dažādošanai. „Pastāstu, ka esmu izgudrojusi jaunu šlipsītes veidu. Lai es parādot. Man tak nav uztaisīta. Nu uztaisi. Es jau nezinu mēru. Pamēro. Bet tu jau esi noglabājis. Atslēga jau priekšā nav. Tā tad drīkstu. Tas tev jādara. Ar atļauju jau var visu. Tā nu arī sameklēju dziju un arī „viņu” un sāku uzsiet „šlipsīti”. „Viņš jūt lielu kairinājumu, to es sajūtu no tam, ka „viņš” drusku nospļaujas. Tas jau ir pavisam saprotami, jo, lai uzsietu jaunmodīgu „šlipsīti”, tas prasa diezgan ilgu laiku. Beidzot tomēr tā ir uzsieta un Alberts var to  izmēģināt, jo „viņš” ir kļuvis gluži nepacietīgs. Sajūta tiešām atkal ir savādāka.”

Zeķīte. Tai pašai vajadzībai: „Ar neprātīgu aizrautību ļaujos kaislei sevi pārņemt. Vai tu atvedi to, ko man solīji? Zinu gan, ko Alberts domā un šoreiz varu piekrītoši pamāt, jo tas jau man līdzi bija pagājušā sestdienā. Nu tad atnes! Eju pakaļ. Man jau ir divas… Esmu jau dabūjusi. Apģērb…! Pametot acis „viņam”, manī gan rodas šaubas, vai nebūšu mēru par mazu noņēmusi. Un manas šaubas ir arī pamatotas, jo, lai arī izmēģinu abas, tomēr tālāk neiet kā līdz pusei. Kādēļ tu šuvi tik mazu? Tu zinu, „viņam” zeķītes uzšūt ir tik pat grūti kā mēnesim svārkus. Tomēr mēģinām tāpat kā ir. Nu es jūtu pavisam stipri „viņā” spēku.”
Zeķīte. Pēc kāda laika. „Kad es atnesu, „viņš” jau ir sagatavojies saņemt sev pienākošos apģērbu. Man atliek tikai „viņu” apģērbt. Šoreiz man liekas, kaut tik nebūtu izdevies par lielu, tad būs tiešām kā ar to apģērba šūšanu mēnesim! Bet šoreiz „viņš” ir tik liels, cik es esmu uzšuvusi zeķīti, un tā ir pavisam labi uzvelkama. Es „viņu” apģērbdama noglāstu, lai nu „viņš” ir tik mīļš un dod man to, ko es vēlos, aizmiršanos līdz neprātam. Tad nu arī Alberts pamēģina ar zeķīti. Es to jūtu gandrīz līdz sāpēm, bet man šīs sāpes ir tikai patīkamas. Man tikai bailes, kad  „viņam” netiek par grūtu, jo tad „viņš” mani negribēs. Tomēr nē, arī „viņam” tas patīk, bet tā kā ar zeķīti neiet tik viegli, tad Albertam ir jāpūlas diezgan. Kad zeķīte ir kļuvusi mitra, tad iet vieglāk, un es „viņu” jūtu līdz neprātam.”

Alkohols iekšķīgi un ārīgi: „Te Alberts man saka, „viņš” tak arī strādā un tādēļ ir pelnījis drusku stiprinājumu. Protams, ka arī „viņam” vajag. Alberts paņem pudeli, lai es drusku „viņam” iedodot. Tas tev jādara pašam, jo es nevarēšu trāpīt, jo es „viņu” labi neredzu. Tad Alberts arī „viņam” drusku uzlej un tiek arī man. To es jūtu kā uguns šalti un kad „viņš” dziļi paslēpjas manī, tad „viņa” pieskārieni mani burtiski dedzina. Bet tas paceļ tikai manu labsajūtu, jo mani vienmēr satrauc stiprāki pārdzīvojumi. Gribu zināt, vai arī „viņš” ko jūt. Tomēr „viņam” nav tik jutīga āda kā man un „viņš” nejūt neko.”

Ābols, kurš der ne tikai ēšanai: „Gulēdami ēdam ābolus un paņemu vienu sīpoliņu un saku, ka tas ir tikpat resns kā „viņš”. Alberts saka, ka tad es nezinot īsto izmēru un grib saderēt, ka „viņš” ir resnāks.  Tad nodrāž vienu lielu ābolu un lai es pārliecinoties, kā tas ir īstais resnums.  Un apskatot man gandrīz ir jāatzīst, ka Albertam taisnība. Kā tu tā bez mērošanas vari tik labi zināt? Kā tad nu es nezināšu par saviem locekļiem? Un pēkšņi Alberts mani pieglauž sev klāt. Es gribu zināt, vai tas pas. Un tiešām pas it kā būtu priekš turienes taisīts. Savādas jūtas mani pārņem sajūtot šī ābola pieskaršanos. Ko jūt Alberts tā darot?”

Smaržas: „Te Alberts pamana uz galda smaržu pudelīti. Alberts drusku no tās uzlej „viņam”, un drīzi to iespaidu jūtu arī es. Arī Alberts to sajūtot, un patīk tas mums abiem. Kādā prātus mulsinošā kaislē mēs grimstam abi.”

Pudele, kas tomēr nesniedz gaidīto. „Te Alberts atver naktsgaldiņa durvis un atrod kortelīša pudeli. Nu to izmēģināt Alberts sen gribēja, un to es viņam tagad arī atļauju, gan iebilzdama, ka tikai nevaru saprast, kādēļ tu to gribi darīt, jo no tā  tev pašam nebūs ne silts ne auksts. Alberts smejas – tas ir taisnība, bet es tikai gribu zināt, vai to var izdarīt vai nē. Nu to es zinu, ka neapmierināta ziņkārība ir kaitīga veselībai, tādēļ man ir jāļauj, kaut arī es ļoti šaubos vai tas būs iespējams. Un manas šaubas ir arī pareizas un drīzi vien es gandrīz lokos sāpēs un eksperiments ir jāuzskata par neizdevušos. (..) Alberts prasa krūzi ūdens, jo mute esot kļuvusi pavisam sausa. Labi, tad es atnesīšu. Tad paņem arī ziepes. Man gan nāk smiekls, ko tad ar ziepēm darīs, vai mazgāsies. Atnesu Albertam arī prasīto. Alberts nodzeras un tad parāda, ka „viņš” mani atkal gribot. (..)  Bet drīzi Alberts paņem „viņu” nost un uzlej man nedaudz ūdeņa, un man atliek tikai sarauties, jo ūdens liekas nejauki auksts. Tad paņem ziepes un saziepē visus matiņus ir sev ir arī man. Un tad atkal sniedzās pēc pudeles. Tātad Alberts vēl nav atmetis savu nodomu izvest savu eksperimentu, bet arī tagad rezultāti nav labāki, bet Alberts iedomājās, ka nevar to izdarīt tikai tādēļ, ka pudele ir sausa, bet arī ziepes šoreiz  nepalīdz. Bet kā tad „viņš” var? Nu „viņš” jau nav tik resns, bez tam „viņš” nav tik apaļš un pats galvenais viņš” ir patīkamāks.”

Gumijas riņķītis. Protams, baudas dažādošanai: „[Alberts] drīzi vien savā kabatā atrada gumijas riņķīti. Tas manai sirdij lika notrīcēt, jo šis riņķītis bija jau iepriekš pagatavots, domājot par mani. Un visas Alberta neprātības pieder tikai man vienīgajai!”

Nātres. Bet tad Alberta roka sniedzas pēc nātrēm. Es esmu pareizi uzminējusi. Kā uguns mani apdzeldina nātres, bet tās vēl vairāk izsauc kairinājumu pēc Alberta, jo tā ir Alberta roka, kas man sniedz „nātru pērienu”. Bet Alberts tomēr ir mīļš, jo ne jau man vienai tas ir jāsaņem – savu daļu saņem arī „viņš”. Kā lai es izsaku to sajūtu, kas mani tagad pārņem? Nē, tam man trūkst vārdu, bet ja kāds gribētu to zināt, tad lai pamēģina pats. Liekas, ka arī „viņam” šis pēriens ir paticis, jo „viņš” ir tik vingrs un es „viņu jūtu līdz neprātam.”

Prezervatīvi? Tiem laikiem kaut kas pavisam jauns. „Un atkal Alberta rokas mani ciešāki pievelk sev klāt. Es grimstu kā narkozē un gandrīz nesaprotu Alberta čukstus. Vai tu brauksi kādu dienu uz pilsētu? Īsti jau tagad nezinu, bet var jau būt, ka ir jābrauc un sevišķi, ja tu gribi, tad es varu arī tā iekārtoties. Tad tu kaut ko nopērc aptiekā. Kas tas ir? Es pats būtu nopircis, bet tai aptiekā tikai sieviešu vien ir un tā nu man ir neērti. Es jau tūlīt sapratu, ko Alberts grib lai es nopērku, bet tomēr liekos nesaprotam, jo gribu, lai Alberts man to pasaka. Bet es tak nezinu, kas man nopērkams. Nu tas ir tāds virsū maucams. Vai tu nopirksi? Arī man gribās tādu izjust, tādēļ arī nopirkšu.”
Pēc kāda laika. „Alberts izvelk no kabatas mazu paciņu. Acumirklī es zinu, kas gan slēpjas šinī paciņā un es varu tikai Albertu noskūpstīt par to. Manu uzmanību saista uzraksts – prezervatīvi (krievu valodā). Tad jau es arī zināšu, kā tos sauc. Mana sirds kut, tātad Albertu tomēr tā lieta interesēja, ja jau nopirka. Un tanī brīdī Alberts domāja par mani. Nu, protams, ka tādā gadījumā jau nu ir jāizmēģina.”

Mūsdienās tos sauc par vibratoriem. „Tad Alberts paņem portfeli un izņem gumijas caurulīti no govju slaucamā aparāta, vai tā nevarētu aizpildīt „viņa” vietu. Alberts pats gan tūlīt piemetina, lai es tikai nedomājot, ka to esot  ar nolūku paņēmis līdzi, bet tā esot palikusi tā nejauši, jo strādājot fermā jau visādi verķi esot līdzi, un tas tikai tagad ienācis prātā, bet man gribas galvot, ka tā nav tikai nejaušība. Es jau esmu piedzīvojusi, ka šādas neprātības jau Albertam dažkārt ienāk prātā. Un tad Alberts atkal domāja par mani. Nu, protams, es nekad neesmu liegusi Albertam izmēģināt kaut ko jaunu, kaut arī iekšēji es jūtu, ka man nav nekādas vēlēšanās pēc tā, jo tas tomēr ir tikai nedzīvs ķermenis, un arī Albertam tas neko nevar sniegt, un šī apziņa vien jau ir noteicošā arī manai  sajūtai. Un jāsaka, ka es neesmu maldījusies, jo tā man dod vairāk sāpes kā satraukuma. Tā vien liekas, ka gumijas malas ir pārāk asas. Kad Alberts jautā, vai tad nav tāpat kā „viņš”, tad es varu sacīt, ka ne tuvu nav tā, jo nav jau „viņa” galviņas, kas zināmā mērā ir kā mīksts un maigs spilventiņš. Tad Alberts solās tādu uztaisīt, bet no šī eksperimenta es tomēr atsakos, jo nekas man nespēs aizvietot „viņu”.”

Bites. Daudz labākas par nātrēm! „Alberts atgriežas no mazas pastaigas, tad atkal apsēdies man blakus pievelk mani sev klāt un, skatoties Alberta nerātni mirdzošajās acīs, es jūtu, ka katra mana asins lāse atsaucas Alberta aicinājumam. Un tad Alberts izvelk no kabatas spičku kastīti, kurā kaut kas nemierīgi spārdās. Uzmini, ko es noķēru? Vai dunduru? Kaut gan es nojaušu, ka dunduru jau Alberts nebūtu ķēris. Un drīz es arī pārliecinājos, ka esmu uzminējusi pareizi. Es redzu, ka Alberts to katrā ziņā grib izmantot, bet tomēr šaubās, kā to uzņemšu es. Bet es jau Albertam nekad nespēju pretoties un kā gan lai es neatļautu izmēģināt to, ko Alberts ir nodomājis, kaut arī man pār muguru skrien savādas trīsas jau iedomājoties vien bites dzēlienu. (..) Alberts gan saka, ka viņam dūriens neko nesāpot, bet es gan gandrīz vai lokos sāpēs. Bet, kad „viņš” atkal ir pie manis, tad liekas, it kā arī sāpes norimtu, jo es ar visām jūtām atdodos baudai, ko Alberts man sniedz. Bet tad Alberts saka, ka man vajagot vēl otru biti, jo no vienas nekas neesot. Es gan drusku vairos, bet Alberts man neļauj ķepuroties un izrādās ka Albertam ir rezervē vēl viena bite. Un atkal es jūtu neganto dzeloni, bet es gribu, lai arī Alberts saņemtu otru dzeloni. Un Alberts tikai pastiepj roku un turpat zarā arī noķer biti. [..] Nu mēs abi esam saņēmuši vienādu devu un uzbudinājums aug augumā. Bet man atkal ir žēl, ka man bites dzēlums nepampst, jo tā tomēr būtu ļoti interesanta izjūta. Vēl tikai nedaudz mirkļu un  tad arī ir visa kulminācija un es jūtu, cik satraukti pukst Alberta sirds. [..] Tad es sevī atklāju kaut ko jaunu, man viss ir tik ļoti sapampis it kā tur būtu piekārts kaut kas klāt. Man gandrīz gribētos par to pastāstīt Albertam, bet man tomēr negribas atkal stāstīt, jo es baidos, ka Alberts neiedomājas, ka to es stāstu tikai tādēļ, lai Albertu pamudinātu vēlreiz… Bet te Alberts pats ir iedomājies, ka jāpaskatās, kāds  iespaids gan ir diviem dzeloņiem. [..] Tā ir savāda sajūta tagad just „viņu”, un Alberts apgalvo, ka „viņam” esot sevišķa izjūta, un par to arī pārliecina trakums, kas šoreiz „viņam” ir sevišķi spēcīgs. Es esmu laimīga, jo esmu Albertam sniegusi ne mazāk kā viņš man…”
 

Iesūtījusi: Laima L.