Varbūt vislabākais seksa veids ir ... celibāts?

Ar skatu no malas
Bija laiks, kad ļoti labi zināju, kas ir sekss, bet man nebija īsta priekšstata par to, kas ir celibāts. Zināju, ka ir cilvēki, kas kādu iemeslu dēļ ar seksu nenodarbojas, tomēr skatījos uz viņiem ar izbrīnu un žēlumu. Puisīši, kuriem tādu vai citu iemeslu dēļ vēl nav izdevies atrāsi sev meiteni (es domāju -kaut viņiem tas ātrāk izdotos!). Veci cilvēki, kas gadiem dzīvojuši vieni (es domāju - vai desām tad, kad esi sirma tante, vairs negribas mīlēties?). Manu draugu vidū bija divi jauni puiši, kuri atklāja, ka paši izvēlējušies celibātu. Turklāt - privātā kārtā, nevis iestājoties kādā klosteri, kur tas ir obligāts. Par viņiem brīnījos visvairāk...
Ne, nav runa par sieviešu nīšanu, mākslotu svētulīgumu vai nespēju novērtēt sievietes skaistumu. Gluži otrādi - es intuitīvi jutu, ka viņi ne tikai spēj mīlēt, bet pat dievināt sievieti. Ne tikai redzēt sieviete gan ķermeni, gan dvēseli, bet izjust, ka viņas dvēseles skaistums izpaužas caur ķermeņa skaistumu. Vārdu sakot, es izteicu visu cieņu viņu lēmumam, bet klusībā sodījos par to, ka iet zudībā (vismaz no pragmatiski sievišķīgā viedokļa) divi vīrieši, kas būtībā ir ideāli mīlētāji.

Cilvēks nesastāv tikai no dvēseles vien, es teicu celibātiskajiem puišiem. Kāpēc gan jums darīt pāri savam ķermenim, kurš taču arī grib kādu prieciņu?

Abi viņi šo izvēli bija izdarījuši lielā mēra reliģiozu apsvērumu dēļ. Tas nebija reliģiskais fanātisms, un viņi nebūt neuzskatīja, ka sekss būtu kaut kas netīrs vai slikts. Gluži vienkārši kāda brīdī viņiem šis celibāts bija nepieciešams un dabisks, lai īstenotu kontaktu ar Dievu. Toreiz es to nesapratu un daudz, laika pavadīju, stāstot viņiem, cik brīnišķīga pieredze ir sekss.
Man vēl joprojām liekas, ka sekss ir brīnišķīga pieredze. Vēl vairāk man šķiet, ka labs sekss var būt pats dziļākais mīlestības apliecinājums. Tā taču ir iespēja ar savu ķermeni pateikt vairāk, nekā jebkad varētu pateikt vārdos. Tā ir iespēja kādā brīdī pārkāpt ķermeņa robežas, izkust pasaulē, savienoties ar dievišķo.
Sekss var būt arī reliģiska pieredze - daudzos kultos tas ir bijis daļa no rituāliem, kur - vienkāršoti runājot - dzimumakts ir simbolizējis dievu saplūšanu, mītisko radīšanas aktu.
Arī tagad seksu uztver ka radošu aktu - un nekāda kontracepcija nevar padarīt seksu neradošu. Visbeidzot - sekss ir labākais veids, ka pateikt sev pašam, savam ķermenim: "Es tevi mīlu." Cilvēks nesastāv tikai no dvēseles vien, es teicu celibātiskajiem puišiem. Kāpēc gan jums darīt pāri savam ķermenim, kurš taču arī grib kādu prieciņu?

Sekss ir labs...
Kad (dažus gadus pēc nevainības zaudēšanas) aptvēru, ka mīlēties ir sasodīti patīkami, aizrautu elpu un mirdzošām acīm metos izdibināt visus tos daudzos veidus, ka tas varbūt patīkami. Vai vismaz interesanti. Vai vienkārši loti labi. Vai pat narkotiski - ka zāles, ka aizmiršanās, ka Fiziska (fizioloģiska?) nepieciešamība. Un katru reizi tas bija kas cits - sākot ar mīlestības apliecinājumu un beidzot ar nežēlīgu pašsadedzināšanos.
Es uzzināju, kāda ir pusaudziska murcīšanās, īsti nezinot, kur likt roku un ko darīt tad, kad esi rokai atradis vietu. Es uzzināju, kā ir mīlēties ar cilvēku, kuru vēlies vairāk par visu. Es uzzināju, cik brīnišķīgi ir pirmo reizi atklāt otra cilvēka ķermeni. Es uzzināju, cik brīnišķīgi ir mīlēties ar cilvēku simtu pirmo reizi, kad sasniegta pilnīga saskaņa un izpratne. Es uzzināju, kā ir mīlēties, zinot, ka tas notiek pēdējo reizi...

Es uzzināju, ka sekss ir pats dziļākais kopābušanas veids. Es arī uzzināju, ka sekss ir pats iznīcinošākais sevis pazemošanas veids.

Es uzzināju, kas ir vienas nakts sekss (tas, kas vairāku mēnešu attiecības, sapresētas dažās stundās). Es uzzināju, kā ir mīlēties ar geju (katrs mēģinājums beidzās ar pamatīgu izsmiešanos).
Es uzzināju, ka ir mīlēties ar vīrieti, kurš uzskata sevi par Profesionāli Seksa Jomā (katra viņa kustība ir izskaitļota, precīza, uzbudinoša un - tukša). Es uzzināju, kā ir mīlēties trīsarpus stundas no vietas. Es uzzināju, kā ir mīlēties piecas minūtes. Es uzzināju, ka ir mīlēties publiski, mīlēties ar sievieti, mīlēties trijatā. Es atklāju to īpatnējo, seksam līdzīgo šūpošanos, kad jūs baidāties pamodināt punci guļošo bērnu (un viņš tik un tā pamostas, izšķirošajā brīdī pamanoties iespert tētim). Es uzzināju tik daudz brīnumainu veidu, ka iepazīt sevi un otru...
Es uzzināju, kas ir labs sekss (kad pēkšņi atklāj, ka visas robežas ir izzudušas, un tu vairs nezini, kur beidzas vīrietis un kur sācies tu), Es uzzināju, kas ir draņķīgs sekss. (Sekss ar vīrieti, kurš uzskata, ka viņam ir jāmelo un jāsaka: "Es tevi mīlu.") Es uzzināju, ka sekss ir pats dziļākais kopābušanas veids. Es arī uzzināju, ka sekss ir pats iznīcinošākais sevis pazemošanas veids.

... Bet Ziemassvētki ir biežāk
Mans celibāts sākās ar šķiršanos no mīļotā vīrieša. Tas nebija apzināts lēmums. Gluži vienkārši uzreiz nejutu vajadzību pēc jaunām attiecībām un vēl mazāk - pēc gadījuma attiecībām. Izbaudīju vientulību - un vēl joprojām to izbaudu. Varbūt tās ir bailes no vilšanas, varbūt bailes no uzticēšanās. Bet varbūt tā ir pilnīga saskaņa ar sevi jeb pašpietiekamība, kad otrs cilvēks gluži vienkārši nav vajadzīgs? Vai arī mātes sindroms? Varbūt manā dzīvē gluži vienkārši pietiek mīlestības... Varbūt vienkārši pietiek ar to, ka mīlu es - bērnu, draugus un visu pasauli? Varbūt negribu pazaudēt to radošo pacēlumu, kuru esmu sasniegusi? Droši vien pa daļai no visa.
Tiesa, mana gadījuma ir visai nenopietni runāt par celibātu. Tas sākās kā joks paziņojot, ka man Ziemassvētki ir biežāk ka sekss (jo pēdējo reizi sekss bija dienu pirms Ziemassvētkiem). Lepni pavēstot, ka līdz savai dzimšanas dienai ieverošu celibātu (divas dienas pirms dzimšanas dienas). Un nav jau tik grūti atturēties no seksa, ja lielāko nedēļas daļu pavadi mājas pie datora, un, ja ari izraujies sabiedrība, uzliec aseksuālas būtnes masku.
Un katrā izdevīgā brīdi sev atgādini - ar draugiem neguļ, bet, ja cilvēks nevar būt tavs draugs, tad gulēt ar viņu gluži vienkārši nav vērts...
Bet atturēšanās no seksa nenozīmē, ka mana dzīvē nav seksa. Ir tik daudz vārdu, tik daudz skaņu, bet pati dziļāka, pati ietilpīgāka skaņa ir klusums. Ir bezgala daudz seksa veidu, bet visdziļākais no tiem ir celibāts. Mūzika bez pauzēm, bez skanu intervāliem ir tikai troksnis. Un jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze... Domāju, katra no mums intuitīvi apjautuši, ka ir nepieciešama distance, lai būtu iespējams īsti izbaudīt klātbūtni. Katra ir piedzīvojusi mulsinošo sajutu, ka atmiņas par cilvēku un ilgas pēc viņa daudz vairāk līdzinās mīlestībai nekā tas, ko jūti, kad esat kopā.

Un katrā izdevīgā brīdi sev atgādini - ar draugiem neguļ, bet, ja cilvēks nevar būt tavs draugs, tad gulēt ar viņu gluži vienkārši nav vērts...

Kur tad ir tas noslēpums? (Vai, ja šis būtu reklāmas raksts - kāpēc celibāts ir seksīgs?! Lūk, kur - nesaņemot tik intensīvu pieredzi kā sekss, cilvēks kļūst daudz jutīgāks pret niansēm, pret sīkākajiem pārdzīvojumiem.
Šķiet, bija pagājis tikai mēnesis atturības, kad autobusa pietura palūdzu kādam pusmūža vīrietim uguni. Tikai daži vārdi, viens vērīgs skatiens... Nē, no manas puses nekāda fizioloģiska reakcija nesekoja. Tikai viena doma - agrāk man būtu bijis ar šo cilvēku jāpārguļ, lai viņu iepazītu. Bel tagad man pietiek palūgt uguni. Vai ar pirkstu galiem pieskarties vīrieša vaigam. Runāt par nebūtiskam lietām un izbaudi! viņa žestus tā, kā citkārt tika izbaudīti pieskārieni.
Bet nē. Tas nav tas pats, kas sekss. Sekss - tā ir vēlme otru cilvēku iegūt. Bieži vien - iegūt un paturēt ka privātīpašumu. Celibāts iemāca mīlēt (un mīlēties) bez iegūšanas. Tu nevēlies dabūt viņu vai izmīlēt, tu vēlies viņu mīlēt. Un tad jau vairs nav tik svarīgi, vai pieskāriens ir bijis vai ne, nav svarīgi, cik ilgi un cik dziļi tas notiek. Mīlestība kļūst par draudzības turpinājumu, nevis par draudzības beigām.

Celibāts un Dievs
Šķiet, pirmās asociācijas ar celibātu ir  -to ievēro katoļu garīdznieki. Patiešām, kristietība ir viena no reliģijām, kuras garīdznieku un mūku vidū tradicionāli tiek ievērots celibāts. (Mārtiņš Luters šo dogmu atcēla, atļaudams protestantu mācītājiem apprecēties un radīt bērnus, un pats apprecējās ar izbijušu mūķeni.) Tomēr Svētajos Rakstos nav stingra aizlieguma nodarboties ar seksu. Bībelē īslaicīgu vai pastāvīgu atturēšanos no fiziskas mīlestības iesaka, lai tuvotos Dievam. Tiek nosodīta izvirtība un laulības pārkāpšana, un - ievērosim formulējumu -miesas kārība un svešas sievas iekārošana. Tas ir, celibātam būtībā nav jēgas, ja to pavada mokoša, neapmierināta iekāre. "Jo labāk ir doties laulībā, nekā kaist kārībā," apustulis Pāvils raksta Vēstulē korintiešiem.

Sekss ir veids, kā dot un saņemt mīlestību, nevis mīlestība ir veids, ka dabūt seksu.

Ja cilvēks nolēmis pilnība nodoties garīgai dzīvei, celibāts tiek ieteikts ari daudzās citas reliģijās. Atturēšanās no seksa pastāvēja jau antīkajā pasaule - piemēram, Artemīdas un Vestas kultos senajā Grieķijā un Rmā. Celibātu ievēro ne tikai kristiešu, bet arī budistu, džainistu, hinduistu mūki. Tā ir daļa no askēzes, kad ir noteikti ierobežojumi arī  pārtikas izvēlē, ievērota  mērenība un pieticība dzīvesveidā.
Kāpēc celibāts un askēze ir daļa no reliģiskās prakses? Nez kāpēc daudziem cilvēkiem izveidojies priekšstats, ka no reliģiska viedokļa bauda ir kaut kas slikts un nosodāms. Vai arī ka Dievam mīļāks ir nevis cilvēks, kas paņem daļu no tā, ko Dievs pats mums ir radījis, bet nodarbojas ar pašmocībām un sevis šaustīšanu, paceļot sevi svētā mocekļa goda. Patiesība askēzes jēga ir nevis sevis spīdzināšana, bet baudu dozēšanā. Tas ir veids, ka atgādināt mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu. Lietas ir nevis mērķis, pēc kā tiekties, bet līdzeklis, ar kuru sasniegt mērķi.
Sekss ir veids, kā dot un saņemt mīlestību, nevis mīlestība ir veids, ka dabūt seksu.
Tas ir vienkāršas (pareizāk, loti vienkāršoti izklāstītas) patiesības, kas noder ne tikai mūkiem, bet ari gluži parastiem cilvēkiem. Tīri intuitīvi mēs laiku pa laikam nododamies askēzei: pēkšņi izdomājam, ka vajadzētu beidzot pacensties ievērot kādu diētu, veicam mājas revīziju un izmetam visas nevajadzīgās lielas, kas tur gadu gados sakrājušās, un mīlīgā balstiņā apjautājamies savam vīrietim, vai viņam nebūtu pēdējais laiks kādu nedēļu paciemoties pie lauku radiem. Tikai paradoksāla kārtā mēs pat neapjaušam, ka šī diēta, skapju iztīrīšana vai īslaicīga šķiršanas no pastāvīgā vīrieša nav sevis spīdzināšana, vietas atbrīvošana jaunam lielam vai mīlestības trūkums, bet gan praktiska, darbība īstenota saruna ar Dievu.

Celibāta svinēšana
Kādreiz, lasot www.ass.lv, uzdūros apmēram šādai anekdotei:
Kādā klosterī ierodas jauns mūks. Viņu nosūta pārrakstīt kanoniskos tekstus. Viņš ievēro, ka mūki pārraksta šos tekstus nevis no oriģināla, bet no citiem pārrakstiem, un aizrāda abatam, ka tas nav pareizi - ja nu kādā pārraksta ieviesusies kļūda, tad šī kļūda tiks turpināta un atkārtota.
Abats padomā, atzīst, ka puisim ir taisnība. Viņš dodas uz klosteru pagrabiem pēc tekstu oriģināliem. Aiziet un nenāk atpakaļ vienu stumdu, otru... Beidzot muki iet lejā skatīties, kas tad ar abatu noticis. Ierauga veco vīru izmisumā dauzām galvu pret sienu.
Jautā, kas noticis, un abats satriekts atbild: "It wasn't celibate, it was celebrate!*"
Toreiz smējos, domājot - nabaga abats, kurš visu mūžu nodzīvojis celibātā un tikai tad atklājis, ka patiesībā viņam vajadzēja visu mūžu priecāties, tagad es smaidu, jo zinu, ka celibāts un prieks nebūt nav nesavienojamas lielas, ka ir iespējams svinēt celibātu tikpat līksmi, ka var svinēt seksu.

Celibāts dod spēju iegūt visu, ko sniedz labs sekss arī tad, ja nekad, šī seksa nav bijis.

Iedomājies situāciju: tu guli blakus vīrietim, jūs pieskarieties viens otram, runājat maigā dzejā... Tāda priekšspēles priekšspēle, pilna gaidām un nojautam. Un tad viena bridi tu pagriezies un redzi, ka viņš ir... aizmidzis. Aizmidzis ka bērns, ka zīdainis pie mātes krūts, kad pēdējā piena lāse notecējusi gar lūpām. Lai kāda arī būtu sievietes pašapziņa, tā droši vien tiklu iedragāta - vai tiešam es esmu tik garlaicīga? Un droši vien ari vīrietis pēc tam nejustos īsti labi - galu galā, kas tas par veci, kas aizmieg nevis pēc seksa, bet pirms tā?
Bet tieši tā nolika ar mums - diviem cilvēkiem, kuri zināja, ko nozīme celibāta svinēšana. Nebija nekādu muļķīgu kompleksu, izskaidrošanas, atvainošanās. Nebija morālo paģiru, kas mēdz rasties pēc nejauši kopa pavadītas nakts. Jo celibāts dod spēju iegūt visu, ko sniedz labs sekss arī tad, ja nekad, šī seksa nav bijis.
Un iemāca būt nevainīgam, pat ja esi zaudējis nevainību jau tūkstoš reizes.

* Tas nebija celibāts, tā bija svinēšana!

Materiāls no žurnāla Una arhīva
Ienāc! www.una.lv