Naidā sagriezt svešas lietas, izsekot VĪRIETI, čekot viņa telefonu... Ko iesākt ar greizsirdību?

"Greizsirdība piespieda mani slēpot! Stāsta Inta (26): 

Mana greizsirdība sākās, kad devos līdzi draugam uz viņa Ziemassvētku balli. Bija neiespējami nepamanīt, ka viena blonda būtne no kolēģu vidus visādi centās manu draugu nošarmēt. Sēdējām pie viena galdiņa, un viņa nepārtraukti koķetēja, mazliet divdomīgi jokoja, it kā nevainīgi aicināja manu draugu dejot... Protams, viņš gāja, jo kas gan tur, viņaprāt, sevišķs! Viņam patīk saviesīga dzīve, patīk izrādīt uzmanību un saņemt to no citiem. Bet es taču redzu, kā šī sieviete šūpo gurnus! Redzētais man ļoti nepatika. 

Pēc dažām dienām draugs posās uz kalnu slēpot, un es nopratu, ka lielā koķete arī būs slēpotāju bariņā! Jutu – viss iekšā vārās, mana greizsirdība aug augumā. Draugs vēl lāgā nebija izgājis pa ārdurvīm, kad man bija pilnīgi skaidrs – es arī sākšu slēpot, kaut man tas nekad nav paticis. Draugs jutās pārsteigts, kad jau pēc nedēļas pilnā ekipējumā stāvēju kalna galā. 

Ar instruktora palīdzību kaut kā slēpot iemācījos, bet, godīgi sakot, uz slēpēm jūtos tizla. Nekāda kaifa, bet jārāda priecīga seja par pievienošanos Latvijas kalnu slēpotāju daudzgalvainajam pūķim. Toties varēju kontrolēt situāciju, un tas atsvēra visas manas mocības. Sausais atlikums? Tā sieviete laikam saprata, ka viņai nekas nespīd, toties man tagad – gribi negribi – jāslēpo.” 

Ko no tā mācīties? 

- Apgūt dzīvē jaunas prasmes vienmēr ir labi! Kaut iemesls – kontrolēt draugu pat uz slēpošanas kalna – nav no emocionāli veselīgākajiem, laika gaitā tas var kļūt mazsvarīgāks. Tad paliks vien prieks, ko sniedz jaunais hobijs. 

-Slēpošana nepatīk? Atrodi savu hobiju. Vairs tik ļoti nepieķersies otram un tāpēc pati varēsi justies brīvāk. Galvenais, ko iemāca atšķirīgi vaļasprieki, – piedzīvojot, ka pati spēj pilnvērtīgi atpūsties, iespējams, pat citu vīriešu kompānijā, saproti, ka pretējā dzimuma parādīšanās vien nav nekas bīstams. 

Piedzīvojot, ka pati spēj pilnvērtīgi atpūsties, iespējams, pat citu vīriešu kompānijā, saproti, ka pretējā dzimuma parādīšanās vien nav nekas bīstams. 

-Tiesa gan, arī no savas puses vajadzētu ievērot toleranci un, piemēram, nekacināt savu vīrieti ar stāstiem par citu uzmanības apliecinājumiem. Padoms, ka attiecībās vajag izturēties tā, lai vīrietis vienmēr justos mazliet greizsirdīgs, ir... tikai padoms. Viens no tiem tūkstošiem, kurus nav vērts ņemt vērā. Svarīgāk, lai attiecībās varam būt autentiski – tādi, kādi esam. 

- Ja tavs vīrietis uz citas sievietes uzmanības apliecinājumiem nereaģē vai izturas vien draudzīgi, robežu nepārkāpjot, nav iemesla viņam kaut ko pārmest. Tātad – fantāzijas, kas rada greizsirdību, eksistē vien pašas galvā. Vai šaustīt par tām sevi? Labāk padomāt par to, vai viss kārtībā ar attiecībām. Jo, redz, kā notiek – attiecības ir kā dzīvs organisms. Ir periodi, kad cilvēki satuvinās, un ir dzīves posmi, kad mīļotie iegrimst katrs savā dzīvē – darbā vai hobijos, savstarpēji attālinoties. Lūk, attālināšanās periodā arī mēdz sarosīties fantāzijas. Tās savā būtībā izdara labu darbu – kā tāda SOS zīme norāda: hei, domājiet, kā atkal emocionāli tuvināties! 

Nožēloju, ka atradu pierādījumus. Stāsta Juta (39) 

Mans mīļākais mani pameta ar vēstules palīdzību. Paziņoja, ka esmu jauks cilvēks (Ha! Jauks! Pēc 5 gadu attiecībām!), bet viņš ir saticis kādu citu, tāpēc mums jābeidz attiecības. Kaut kā pārdzīvoju, bet jūtas palika. Protams, tās mijās ar dusmām – jo kā viņš tā varēja?! 

Pēc vairākiem mēnešiem attiecības atjaunojās: viņš uzradās, un es ātri vien paņēmu viņu atpakaļ. Pēc mūsu vētrainās atkalsavienošanās un regulāra seksa režīma nezin kāpēc biju pieņēmusi – ja jau viņš atgriezies, tad to otru pametis. Kādu rītu, kad biju modusies viņa gultā, lija drausmīgs lietus, bet mājās nebija kafijas. Viņš varonīgi devās tai pakaļ. 

Tikmēr nedaudz izšurīju pa viņa atvilktnēm. Viņa naktskapīša atvilktnē bija tādi lietiskie pierādījumi, ka man kļuva slikti ar sirdi! Sieviešu zeķes un smalka korsete, acīm redzami valkāta. Un smaržas – tieši tādas pašas, kādas viņš dāvināja man! Rīkojos kā filmās – atradu šķēres un tās zeķes un korseti sagriezu gabaliņos. Diezgan grūti gāja, jo šķēres nebija diez ko asas... Un korsetes gabaliņus sabēru atpakaļ atvilktnē, virsū glīti uzliekot kartīti ar sveicienu Jolantai. Kad viņš ieradās ar savu sasodīto kafiju, man bija grūti parunāt – šķita, nu kā tas vispār iespējams?! Šis vīrietis taču nav nekāds joberis! Foršs, inteliģents, gudrs vīrietis, kuru mīlu. 

Viņa naktskapīša atvilktnē bija tādi lietiskie pierādījumi, ka man kļuva slikti ar sirdi! Sieviešu zeķes un smalka korsete, acīm redzami valkāta. 

Padzēru kafiju un gāju mājās. Viņš pat apvainojās, ka sabojāju kopīgo svētdienas rītu. Pēc nedēļas man sākās tādas ilgas pēc viņa! Sāku nožēlot, ka atradu tos pierādījumus. Turklāt viņš rakstīja, zvanīja, un šķita, ka neko nav pamanījis. Šoreiz lielā izskaidrošanās sekoja! Viņš dievojās, ka dāvanu pasniedzis pirms vairākiem gadiem un pat esot aizmirsis, ka tā tur stāv. Un ne vārda par maniem šķēru varoņdarbiem. Mēs turpinājām attiecības. Greizsirdība bija, bet pēc būtības esmu naiva – jo šķita, ka šoreiz gan... 

Gadu vēlāk kārtējā viesošanās reizē atkal nenoturējos. Greizsirdība un aizdomīgums lika „pačekot”, kas notiek. Atvilktnēs – nekā. Un tad viņš nejauši atstāja vaļā savu datoru un „feisbuku”. Bet tur.... vētraina sarakste ar to pašu sievieti. Gandrīz katru dienu. Ļoti seksuāla sarakste. Es vienkārši savācu mantiņas un aizgāju. Bez paskaidrojumiem. Atstājot „feisbuku” un datoru vaļā. Tagad man ir jautājums: greizsirdība man divas reizes lika pārbaudīt faktus, un abas reizes tie izrādījās skarbi un man nepatīkami. Ja es nebūtu greizsirdības dēļ to darījusi, iespējams, patlaban būtu laimīga. Daudz laimīgāka. Laikam vecais labais stāsts: ja nezini, ko darīt ar greizsirdības diktētiem atklājumiem, labāk nemaz nesāc... Kāpēc es to nelieti vēl aizvien mīlu? Laikam par maz sevi cienu. Bet, ja kādreiz – teorētiski – atkal nokļūtu viņa mājā, mani tie skeleti vilinātu no katras atvilktnes...” 

Ko no tā mācīties? 

-Zināmā mērā var piekrist teicienam „jautā vien tad, ja esi gatava uzklausīt atbildes”, un tomēr – vai tad atklātība un uzticība nav viens no stūrakmeņiem, uz kuriem mēs gribētu būvēt attiecības? Tiesa, dzīvot, iebāžot galvu smiltīs – tā izvēlas darīt daudzas sievietes. Vīram mīļākās ir, bet, kamēr gluži neskrien virsū, viņas var izlikties nemanām. Tomēr daudzas no šīm sievietēm laika gaitā nez kāpēc sāk slimot – te moka galvassāpes, te – ginekoloģiskas problēmas... Un nelīdz arī sevis pārliecināšana, ka, lūk, vīrieši tādi ir. Jā, ir vīrieši (starp citu, arī sievietes), kuri nespēj dzīvot attiecībās ar vienu partneri, jo ir atkarīgi no seksuālajām attiecībām. Bet tādi nav VISI vīrieši. Kāpēc tev vajag to sliktāko eksemplāru? 

-Turpinot domu par atklātību, ir ārkārtīgi destruktīvi pārkāpt personiskās robežas un rakņāties cita cilvēka mantās – atvilktnēs, kabatās, mobilajā telefonā, internetā. Šāds solis pauž milzīgu neuzticēšanos (un, ja tā, nav izprotams, kāpēc esat kopā), bet galvenais – saduļķo pašas dvēseli. Paliek tādas pašas mieles, kādas būtu, piemēram, kaut ko nozogot veikalā. Mieļu nav? Jo trakāk. Tad okšķeres gājieniem punktu vajadzētu pielikt pēc iespējas ātrāk – citādi šis paradums pamodīsies arī emocionāli veselīgās attiecībās, tās sabojājot ātri vien. 

Pieaugušai sievietei vajadzētu atbrīvoties no dažiem mazas meitenes mītiem, piemēram, ka attiecības, lai kādas tās būtu, atrisina visu. Pat jā vārds kāzu dienā nesniedz itin nekādas garantijas.

 

-Pieaugušai sievietei vajadzētu atbrīvoties no dažiem mazas meitenes mītiem, piemēram, ka attiecības, lai kādas tās būtu, atrisina visu. Pat jā vārds kāzu dienā nesniedz itin nekādas garantijas. Dažos gadījumos attiecības laika gaitā kļūst tik destruktīvas, ka tās labāk pārtraukt. Tas ir vienīgais risinājums gadījumos, kad vīrietis ir atkarīgs – no jau pieminētā seksa, alkohola, narkotikām vai azartspēlēm. Dzīvojot kopā ar atkarīgu vīrieti, sieviete neizbēgami kļūst līdzatkarīga. Kā tas izpaužas? Pārliecībā, ka visa dzīves laime un nelaime slēpjas tikai otrā cilvēkā. Šāda nostāja iznīcina pašas personību. 

Greizsirdībai vienmēr ir iemesls! Stāsta Ruta (32) 

„Greizsirdīga esmu kļuvusi tagad, kad mums ir trīs mazi bērni un nav tuvumā vecmāmiņu, kas varētu bērnus pieskatīt. Izjūtu reālu atbildību gan par bērniem, gan par mājas dzīvi, un īpaši daudz laika, lai pievērstos sev, man neatliek. Vīram gan ir bezgala daudz interešu, un nevienu no tām viņš nevēlas upurēt. Jūtu greizsirdību gan par to, ka viņš aizbrauc ar draugiem medīt, gan par to, ka piekritis būt kaut kur valdē  – atkal kaut ko organizēt, atkal jauni pienākumi, turklāt brīvdienās jābrauc uz konferenci. Viņa atkal nebūs mājās, viņam atkal nebūs mums laika. Esmu pat greizsirdīga uz datoru, pie kura viņš citreiz nosēž veselu vakaru. Draudzenes brīnās – ko varu ņemties? Lai priecājoties, ka medību, konferenču un datora vietā nav citas sievietes! Bet man ir sajūta, ka tas viņu interesē vairāk nekā es. Esmu mēģinājusi par to runāt, bet, šķiet, dusmas un aizvainojums iekšā ir tik liels, ka vienmēr sanāk pārmetumi. Tajā pašā laikā saprotu gan to, ka greizsirdība mani beidz nost, gan to, ka vīrs pēc savas būtības nav cilvēks, kurš varētu nosēdēt četrās sienās. Viņam sabiedriskā dzīve vajadzīga kā gaiss, ko elpot. Un pārmest viņam arī neko nevaru, jo viņš man nepārtraukti saka: „Izdomā, ko vēlies, ej un dari!”. Bet man tik ļoti gribas, lai mēs būtu kopā un kopā visu darītu. Bet tā nenotiek.” 

Ko no tā mācīties? 

-Taisnība vīram, kurš mudina: „Izdomā, ko vēlies, ej un dari.” Tieši tā – ej un dari! 

Meklējot atrunas no sērijas „ja vien mani pietiekami mīlētu, pietiekami pievērstu uzmanību, ja es būtu viņam galvenā, tad gan man dzīvē viss būtu kārtībā, un es justos ar dzīvi apmierināta”, uz priekšu netiksi. Aizmirsti savu vīrieti! Kā tu pati gribi dzīvot? Ko gribi darīt? Kādu veidot savu dzīvi? Nav laika? Ir viena zelta patiesība – ja vien kaut ko vēlies no visas sirds, laiku atradīsi. Turklāt, ja vīrietis mudina sievieti iziet ārpus mājas, viņš, visticamāk, ir arī pietiekami prātīgs, lai palīdzētu to izdarīt praktiski – piemēram, noalgotu aukli. 

-Vīrietis ne tikai nevar apmierināt visas sievietes vajadzības – viņam to arī nevajag darīt, jo tas sašaurina pašas sievietes redzesloku. Ko tad parasti vēlamies? Lai viņš runātu gan par jūtām, gan par stilu un drēbēm; lai uzklausītu visu, kas sakrājies uz sirds un kas sāp; lai būtu regulārs un vienmēr lielisks sekss; lai viņš gan nomazgātu traukus, gan pelnītu labu naudu... Visas kārtis likt uz vienu cilvēku – kaut arī bezgala mīļotu – nav prāta darbs. Turklāt jo vairāk pieprasīsi no sava vīrieša, jo mazāk dabūsi. Tāpēc pārmetumu vietā ir vērts paplašināt savu sociālo kontaktu loku – iekļaujot tajā citas uzticības personas. Lai arī draudzene uz mājām traukus mazgāt nenāks, tomēr uzklausīt gan uzklausīs. Tev būs vairāk resursu. Ja kāds no tiem sašķobīsies, varēsi pasmelt spēku citā. To apzinoties, dzīvot vieglāk un laimīgāk, un arī greizsirdības velniņš tad moka mazāk. Pamēģini un sajūti atšķirību! 

Esi traki greizsirdīga? 

Empātiski novērojumi liecina: ja pats cilvēks ir neuzticīgs, viņš bieži vien neuzticībā 

vaino citus. Mēs esam tendēti citus mērīt pēc savas olekts. 

Esi uzticīga? Iespējams, bet tava zemapziņa klusībā zina – ja būtu īpaša situācija un īpašs vīrietis, tad... Tāpēc šķiet – arī otra puse līdzīgā situācijā rīkotos tāpat. Vai arī tev īpaši tīk gozēties vīriešu uzmanības lokā. Un tu automātiski pieņem – arī tavam vīrietim tas ir svarīgi. Ko darīt? Būt godīgai pret sevi un neizlikties, ka tev nav savas tumšās puses. To atzinusi, spēsi vieglāk atšķirt pašas mazos velniņus no objektīva iemesla greizsirdoties, un tāds ir tikai viens – ja tava vīrieša uzmanība tiek citām, kamēr tu dzīvo uzmanības badā. (Kā jau saprati, mēs šeit nerunājam par veiksmīgi menedžētu dzīvi starp sievu un mīļākajām. Vien par interesi un uzmanības apliecinājumiem.) 

Autore: Aiva Alksne, žurnāls „Stella”

Avots: www.kasjauns.lv