Gribētos izvairīties no skandāliem ar trauku plēšanu...

Tā mēs lēnām sākām dzīvot kopā, sākās visādas ķibeles, pirmais, kas parādījās, bija „neprātīgā psihošana”.
Kā kaut kas, tā mantas iet pa gaisu, stikli šķīst utt.!
Sākumā likās nu jā šoks, bet viņš palūdza piedošanu, domāju, ka spēšu ar to sadzīvot, bet sapratu, ka tomēr es nespēju ar to tikt galā, jo mana pagātne ir bijusi ļoti sāpīga, un vēl ko tādu panest, tas vienkārši nav man! Bet tomēr es viņu mīlu, nespēju tā vienkārši izšķirties!
Mums abiem reti saskan domas, bieži strīdamies, ir bijis tā, ka mani kas nomoka, es cenšos viņam izstāstīt, bet tad sākas lieli, lieli kašķi. Pēdējo reizi pateicu, ka man nedaudz trūkst mīļuma. Viņš sāka bļaut uz mani, ka man nekas nav pietiekams, ka nekad nav labi utt.. Un tad sākās lielā psihošana. Tā kā nervi man maz atlikuši, es sāku raudāt, bet viņu tas kaitina vēl vairāk. Kad viss aiziet tik tālu, viņš grib „paraut vagu”. Un es viņam skrienu pakaļ tik ļoti, kā dažs labs vīrietis to nedara! Es raudu, bet viņam pat negribas mani samīļot, viņš ir tik spītīgs, es vienmēr cenšos salabt, samīļoju, bet viņš atraida, pasaku ko mīļu, viņš nereaģē, nekas nepalīdz, zinu, ka citas sievietes ievelk gultā savu vīrieti, ka tas palīdz, bet manā gadījumā es viņu gultā nekad neievilkšu, kad viņš ir dusmīgs!

Tā mēs lēnām sākām dzīvot kopā, sākās visādas ķibeles, pirmais, kas parādījās, bija „neprātīgā psihošana”.

Kad esam salabuši, es palieku ļoti mīļa, es samīļoju viņu pasaku komplimentus savam vīrietim, jo visi esam cilvēki un visiem tas patīk, bet, kad esmu tik mīļa, dodu bučas, viņu tas kaitina. Protams viņš to nesaka, bet es to jūtu un redzu, ka pretim tādu mīļumu nesajūtu. Un tad, kad man reāli piebesī, es vienkārši uzvedos neitrāli. Tikai tad viņš saredz un jautā, kas man ir.

Ko man darīt, lai paradītu savam mīļotajam, ka mīlu viņu, lai kāds viņam raksturs, es vēlos būt kopā. Ko lai izdara tādu, lai viņš pamana manu skaistumu un izsaka man komplimentus? Kā lai nestrīdas?