Draugs aizbrauca peļņā uz ārzemēm. Vai viņš kādreiz atgriezīsies..?

Šis stāsts ir par mums - ar kāpumiem, kritumiem, skandāliem, iemīlēšanās stadiju, kad zeme ar debesīm kopā griežas. Mūsu attiecībās viss jau bija sakārtojies, attiecības kļuva piepildītākas, savstarpējo nesaskaņu mazāk. Pat mani vecāki, kas sākotnēji ar visām četrām bija pret tieši tā cilvēka klātbūtni manā dzīvē - galu galā viņu pieņēma. Savukārt drauga vecāki - ikdienā joprojām zvana un apvaicājās, kā man iet.

Sapņojām par kopīgu dzīvesvietu, pavadījām laiku kopā katru brīvu brīdi, pat par bērniem sapņojām, likās, ka esmu laimīga! Līdz vienā jaukā dienā man paziņoja - es atradu darbu ārzemēs, braucu prom uz 8 mēnešiem, gribu dzīvē kaut ko sasniegt, realizēt sevi. Es atgriezīšos un mēs būsim kopā! Pēc pāris dienām viņš bija prom! Man pat nebija laika sagremot to visu.

Nav šausmīgākas sajūtas, kad zini - jālaiž vaļā. Par spīti tam, cik viņš daudz nozīmē, cik ļoti mīlam viens otru. Tikai - kā to izdarīt? Kā pieņemt to lēmumu un nekļūdīties? Pagaidām es to vienkārši nevaru. 

Pagājis viens mēnesis, kopš viņš ir prom. Sazvanāmies, taču jūtu to, kā mainās viņa attieksme, pieaug vienaldzība pret mani, jo protams, viņam dzīve ir tur, bet man šeit.

Pagājis viens mēnesis, kopš viņš ir prom. Sazvanāmies, taču jūtu to, kā mainās viņa attieksme, pieaug vienaldzība pret mani, jo protams, viņam dzīve ir tur, bet man šeit. Man pietrūkst viņa tik ļoti, ļoti! Esmu jauna, un daudzi teiktu - aizmirsti, dzīvo sev, izbaudi laiku, atrodi citu, kas tevi novērtēs, bet man tas neder, kamēr nezinu, ko darīt ar to mīlestību, kas ir pret viņu. Ļaut, lai tā nomirst caur asarām, sāpēm, vai uzturēt to dzīvu un cerēt, ka būs tā, kā viņš solīja pirms aizbraukšanas? Ir tik ļoti liels tukšums iekšā, gribās dusmoties uz pasauli, uz Dievu, ka jau otro reizi mūs katru nostāda uz sava ceļa. Pirmo reizi viņš atgriezās, jo es ticēju... Šobrīd vienkārši jūtu, ka man iekšēji nav tik daudz spēka ticēt, kā pagājušoreiz.

No vienas puses man prieks par viņu kā par personību - esmu lepna, ka MANS draugs BEIDZOT saņēmies kaut ko izdarīt savā dzīvē līdz galam, un, acīmredzot, pieaug, kļūst par vīrieti, kas tiešām spēs parūpēties par otru! Bet attiecības svešumā ir tik grūti uzturēt.. telefona zvani, sms... Tā ir ilūzija par attiecībām :(  Mēneša laikā, kopš viņš ir tur, es dzirdu sajūsmu, prieku, ka tur ir labi, viss notiekot, kā vajag. Prieks par to, ka  viņam ir šīs iespējas, kas obligāti jāizmanto. Bet tajā pašā laikā jūtos bezspēcīga un nevaru neko ieteikmēt, lai attiecības saglabātos - varu tikai ticēt, cerēt, uzticēties, ka atgriezīsies, bet - vai tā būs? Varbūt pēc tiem astoņiem mēnešiem sapratīšu, ka esmu lieki iztērējusi savu laiku un domas dēļ cilvēka, kuram tomēr vairs nenozīmēju NEKO.  

Šobrīd es vēl gaidu viņu mājās, iztēlojos, kā lidostā apskaujamies, kā viņš smaida, cik ļoti laimīgi esam viens otru atkal redzēt, bet vai dzīvē ir arī tā kā kino, ka mīlestībai nav šķēršļu, un to neietekmē ne attālums, ne laiks? 

Attiecības svešumā ir tik grūti uzturēt.. telefona zvani, sms... Tā ir ilūzija par attiecībām :( 

Un kā reaģēt, ja otrs kļūst egoistisks, aizmirstot par visu pārējo? Zinu, ka tas ir tikai dzīves periods, kurš beigsies, tikai - kā beigsies? Kā pasaka ar laimīgām beigām vai tomēr nepabeigts stāsts? Nekritizējiet un nenosodiet, ka pārdzīvoju par tādiem, kā citiem liktos, dzīves sīkumiem. Bet atzīstos, esmu salīdzinoši jauna, protams, apzinos, to, ka mana dzīve turpināsies arī bez viņa, es izturēšu, tikai, kā pieņemt sajūtu - ka zinu, esmu atradusi īsto, bet viņu dzīve vienkārši ved prom no manis?

Nolēgumā mans jautājums Jums, kam bijusi līdzīga pieredze, sagaidot savus vīrus, draugus atpakaļ. Vai viņi atgriežas, kad īstenojuši savas vēlmes, jūtas nostabilizējušies, pārliecināti (šeit es nejautāju par pāriem, kas ir precējušies, vai ar bērniem, tā situācija ir savādāka)? Esmu vienkārši apjukusi - iekšēji ir tik daudz mīlestības pret viņu, bet bail gaidīt tos astoņus mēnešus un beigās saprast, ka stāsts starp mums beidzās brīdī, kad viņš iekāpa lidmašīnā!