Es Tevi mīlu...

Es Tevi gaidīju jūnijā. Mēģināju atrast visur, bet neļāvu Tev man zvanīt. Es saņēmu ziedus, bet nespēju saprast, vai tas tiešām esi Tu. Bet es gribēju. Ar katru sekundi vairāk. Smieklīgi jau, bet tā bija. Un es pat nezināju Tavu vārdu. Tu tikai manējo. Un mani dedzināja, ka Tu zini manējo un uzdrīksties sūtīt ziedus uz darbu. Gandrīz katru pēcpusdienu. Es sēdēju darbā arī brīvdienās, lasīju grāmatu un gribēju klausīties Tevī. Un es tā gribēju Tevī klausīties, ka neko nedzirdēju. Tikai klusumu. Es gandrīz noģību, kad uzzināju Tavu vārdu tajā vakarā. Nē, ne jau tāpēc, ka Tavu vārdu, bet tāpēc, ka pajautāji, vai man patīk ziedi. Un Tu negribēji klausīties manī. Tu negaidīji atbildi. Pateici, ka esmu brīnišķīga un aizgāji.

Pēc pāris dienām Tu teici, ka jūties labāk, ka esi sācis ēst, jo patiesībā Tu esi tik ļoti iemīlējies, ka nespēj gulēt. Tu esi tik ļoti iemīlējies, ka negribi neko vairāk.

Pēc pirmās nakts, kad lēkājām pa batutu, kad dzērām vīnu, un, ārprāts, varēju klausīties, arī es aizgāju. Pēc pāris dienām Tu teici, ka jūties labāk, ka esi sācis ēst, jo patiesībā Tu esi tik ļoti iemīlējies, ka nespēj gulēt. Tu esi tik ļoti iemīlējies, ka negribi neko vairāk. Es esmu tik ļoti Tevī, ka nesaprotu neko vairāk. Kāpēc tik ļoti? Un zini, nākamie kadri ir mašīnā. Mašīnā uz grantēta ceļa bez radio, bez kondicioniera. Ar katru brīdi es nesaprotu aizvien vairāk vai arī saprotu aizvien vairāk. Nē, saprotu, jo man pat tagad bail sev atklāt. Es Tevi mīlu. Es Tevi mīlu. Es Tevi mīlu. Katru dienu Tu mani mīli. Katru dienu Tu saki, ka mīli. Un man ir iespēja klausīties. Es klausos Tevī un klusumā, un lietū.

Patiesībā mūsu klusums, Tava klusēšana mani uzbudina. Nekas mani neuzbudina vairāk kā Tava klusēšana. Klusēšana jūlijā un augustā. Nē, lietus lāses uz palodzes aiz loga. Augustā. Un nenotveramais skatiens. Tavs smaids no rīta. Tāpēc es bēgu. Tāpēc jau septembrī man bija jābēg. Galvā dziesma par to vienu vasaru, kā viņi dejoja. Nu jā, un tieši tāpēc. Un es aizbraucu. Un Tu mani mīli. Tu mani mīli. Es Tevi mīlu. Katru dienu Tu mani mīli. Un es Tevi. Es biju prom mēnesi. Lai atgrieztos un pateiktos pasaulei par mīlestību. Par to, ka mums ir ļauts mīlēt. Nevis tikt mīlētam. Es katru dienu saku paldies, ka spēju mīlēt, ka man ir mīlestība. Jā, es atbraucu oktobrī. Un lūkojos peļķēs, lasīju lapas un teicu paldies. Ne jau sev vai Tev. Bet pasaulei. Ka tā mīlu. Dažreiz sāp.

Jā, mums ir mīlestības turpinājums. Mūsējais. Jau 25 nedēļas. Solās būt klāt augustā. Katru sekundi jūtu turpinājumu. Mūsējo. Es nezinu, vai tā ir dāvana. Man tikai bail to visu sev atklāt. Bet es cenšos.

Iesūtījusi: topošā māmiņa ar pseidonīmu "skaistums", Mīlas dēku konkursa dalībniece.

Vairāk par Mīlas dēku konkursu lasi šeit.