Gribējās pārmaiņas...Romāniņš pirtī

Acīs viņam ko tādu, protams, nevarēju pateikt un vienai ar' gluži negribējās palikt. Vai varbūt bija bail palikt vienai. Nu nezinu, kas toreiz nospēlēja manā prātiņā, bet viens bija skaidrs: vajag citu!    

Tā nu braucot uz kādu no draugu pirtiņām, devos turp ar domu, ka vajadzētu kādu tā kā savaldzināt. Un ko jūs domājat? Aizbraucu un man priekšā kādas 15 sievietes un neviena vīrieša!!! Šoks bija tik liels, ka teicu vienai no paziņām, ka vajadzētu kādu sazvanīt, jo šis variants man galīgi neiet pie sirds. Viena sarunāja savu brālēnu, bet teikšu godīgi - viņš bija nekāds. Secināju, ka šis nav mans vakars, un gāju pakarsēties pirtiņā ar domu, ka pēc tam iešu čučēt...

Aizbraucu un man priekšā kādas 15 sievietes un neviena vīrieša!!! Šoks bija tik liels, ka teicu vienai no paziņām, ka vajadzētu kādu sazvanīt.

Iegāju pirtī — neviens tobrīd nekarsējās. Arī labi, var pa mierīgo, būs brīdis pārdomām... Pēc kāda mirkļa ienāk vīrietis - tas vienīgais, kas tur bija un mani galīgi nesaistīja. Uzsākām sarunu. "Hmmm, izklausās diezgan interesants," es tobrīd nodomāju. Ielecām kopā dīķī. Taajā gadā bija vēls pavasaris un peldēšanas sezonu neviens no šīs kompānijas vēl nebija atklājis. Vīrietis vēlāk aizveda mani mājās, un izkāpjot nodomāju - nez kādēļ viņš neprasa manu numuru? Laikam kautrīgs. Es esmu cilvēks, kurš vispirms pasaka un tad domā, ko pateica, tā bija arī šoreiz, tāpēc "spļāvu" ārā: "Vai tu man telefona numuru vispār neprasīsi?". Viņš klusām atmeta, ka varu jau iedot, ja vēlos...  No tā man kļuva skaidrs, ka pat uz SMS varu necerēt. Taču kļūdījos - nākamajā dienā rīta agrumā manā tālrunī SM: "Neesmu gulējis, visu nakti par Tevi domāju!" Tikāmies vienu dienu, otru, tad trešo un tā mana paralēlā dzīve ievilkās uz diviem mēnešiem. Jutu, ka šis mans mīļakais paņem mani visu, domas tikai pie viņa, nekas cits dzīvē vairs neinteresē...    

Saņēmos un aizgāju prom no drauga pie mīļākā. Bet pagāja vien tikai mēnesis, kad no viņa saņēmu paziņojumu: "Es braucu prom uz Angliju!". Man puņķi un asaras. Es palieku viena. Raudādama lauzīju galvu, kas gan mani raustīja tik ātri pieņemt tik nopietnu lēmumu?! Paiet vēl viens mēnesis, mēs sazvanāmies. Nekas nopietns tur nesanāks, es prātoju. 

Te kādu dienu zvans pie durvīm. Atveru — priekšā milzu rožu klēpis un Anglijas strādnieks uz ceļiem — lūdz mani kļūt par viņa sievu... Trepju telpā! Protams, piekritu!

Kāzas svinējām mūsu iepazīšanās gadadienā. Līdz tam viņš turpināja strādāt ārzemēs un tikāmies ļoti reti. Atceros, kā draugu rājās: "Ko tu dari?! Tu taisies precēties ar svešu vīrieti!" Bet man rozā brilles, un šķiet, ka draugi neko nesaprot — es mīlu un man vajag!

28. maijā svinēsim trīs gadu kāzu jubileju. Un mums jau ir trīs mēnešus vecs mīļš, jauks bēbītis.  Bet manas rozā brilles — tās joprojām nav nokritušas!