Mīlestības vēstule vīram pēc 26 laulības gadiem

Es vakar sastrīdējos ar prātu, paklausīju sirdij. Dažreiz gribas to muļķi ielikt stikla burkā, uzlikt vāku – lai nav jāklausās visās tās iegribās, šodien mīlu, rīt vēl vairāk un vairs nē.

Muļķe – absolūtā.

Ne velti prāts jau man teica, nu kurš tevi mīlēs, kam tu vajadzīga?
Sastrīdējās prāts ar manu sirdi, tagad es te stāvu ne gudra, ne dumja, ne mīlēta, ne nemīlēta, vai TICU, VAI NĒ – TAS IR VIENS UN TAS PATS?

Kam vēl jānotiek, lai tu saprastu, ka jums nav pa ceļam? Nekad viņš nebūs tas, kas tevi sagaidīs no darba, pucēs uz ballēm un biznesa tūrēm.

Nu tā. Beidzot man tas izdevās, kaut uz īsu brīdi, ielikt savu sirdi stikla burciņā. Lamājās jau dikti, un ilgi saprotams man tur viņu noturēt neizdevās. Bet, kamēr viņa tur sēdēja, man bija smagas pārrunas ar savu prātu. Vairāk jau runāja viņš, es tikai klausījos. Vēl ilgi man būs ko pārdomāt. Iedošu Jums arī vienu darvas karoti, lai gan prāts jau teica, ka neesot vērts:

"Skaties vien, kā sadeg cerības! Skaisti tā lūkoties ugunī. Dikti gudra jūties, ja? Taču zināji, ka cerība ir muļķa mierinājums, kam tu gribēji pierādīt pretējo? Kam? Mīlestību sagribējies! Paskaties, kas no tā visa ir sanācis. Viņš tev vismaz nav  vienaldzīgs, bet tu viņam ? Nu ja, teiksi, ka arī nav? Pareizi, ka neteiksi neko. Es gan pateikšu: es viņu nemīlu, ne kripatiņas un neesmu mīlējis. Es tevi brīdināju, ka būs sūdi – tev. Bet tu izvēlējies klausīt tai muļķei – sirdij. Paskaties, cik tagad viņa pati nožēlojami tup burciņā un laiza brūces. Bet cik cēla un pār laimīga bija! Nu esi apmierināts? Kad kāds no jums sāks vienreiz ieklausīties manī? Kam vēl jānotiek, lai tu saprastu, ka jums nav pa ceļam? Nekad viņš nebūs tas, kas tevi sagaidīs no darba, pucēs uz ballēm un biznesa tūrēm. Vēl vairāk – nekad tu līdz tām netiksi, ja turpināsi dzīvot pēc viņa šablona. Jā, jā – solījumi. Bet vai viņš kaut vienu solījumu ir pildījis? Kaut niecīgāko? Viņš pat necenšas tevī ieklausīties, pat ar vienu ausi ne. Un ne jau tāpēc, ka nespētu tevi saprast. Tā  vienkārši ir attieksme. Tikai un vienīgi savi principi viņam ir svarīgi. Un gan jau kādā arī ieklausās, tikai tā neesi tu. Tu tikai grimsi, vēl dziļāk. Lai gan, kur tad vēl vairāk? Tev vairs nav nekā. Ne māju, ne ģimenes, ne nākotnes. Visus tiltus esi nogrāvusi, lai ar viņu sāktu jaunu dzīvi. Ar visām saknēm esi izravējusies. Tikai kā dēļ tu to visu darīji? Vai viņam tu tāda esi vajadzīga? Mājienu jau dabūji – nē, neesi!. Tikai, kad runa būs par naudu, viņš tevi atcerēsies un arī ne vienmēr. Vai tiešām vēl ceri, ka viņš tevi gaida?"

Ja sirds no pusotra miljona izvēlējās un iemīlējās tieši tevī, tad neprasi man - kādēļ? Es tikai zinu to, ka tā nebija nejaušība.

Tāds, lūk, mans scenārijs, kamēr sirds stikla burciņā sēdēja… Tikai mana „iekšējā biznesa” moto ir dzīvot, kaut nedaudz virs loģiskās apziņas sliekšņa. Tādēļ es neapvainojos, ka cilvēki ar akmenī kaltām sejām mani sauc par muļķi vai idioti. Es tikai priecājos par to, ka viņi to ir pamanījuši. Tas nozīmē, ka vēl aizvien esmu uz pareizā ceļa. No iepriekšējā sižeta redzēji, ka sirds spēj mīlēt tos, kurus ar prātu, bez maz vai ienīstam. Bet ja man jāizvēlas, tad vienalga, ko teiks prāts. Ja sirds, vai sirdsapziņa, kaut mazliet konfliktēs ar vispārpieņemto loģiku, es klausīšu tām. Ja sirds no pusotra miljona izvēlējās un iemīlējās tieši tevī, tad neprasi man - kādēļ? Es tikai zinu to, ka tā nebija nejaušība. Prāts man visu laiku krata ar pirkstu, uz pārmaiņām to virpinot pie deniņiem. Un kas par to, ja kādā atklātā sarunā tu teiksi, ka nemīli! Ka sirds tava kopā ar kādu citu iespundēta stikla burciņā ar uzrakstu: „konservi mūžībai”! Kas par to, ka jau pēc pāris dienām teiksi: tici, es tevi mīlu… Vai tad nav vienalga, vai es ticu, vai nē? Lietas būtību tas absolūti nemaina:
tu mīli, es mīlu, - turklāt ar sirdi. Savādāk tik sasodīti mīļi mēs neuzvestos!

Jau daudzus gadus (23.augustā būs 26 gadi) mans prāts konfliktē ar manu sirdi, bet vienmēr ir uzvarējusi – sirds! Un PALDIES DIEVAM, ka tā! Es arvien mīlu un tieku mīlēta. Un tas nekas, ka brīžam viss liekas galīgi garām esam,-
tu mīli un es mīlu, - turklāt ar sirdi.

Lai paliek viens vārds,
Lai paliek viens čuksts.
Lai paliek viena jūra,
Lai paliek viena sala.
Vairāk jau arī nevajag nekā,
Viss cits lieks un nevajadzīgs.
Lai paliek viens vienīgs vārds.
Viens tev un viens man.
Vairāk arī nevajag mums neko.

 

Raina.