Stāsts par Sievieti – Mikroshēmu jeb Ir tik labi sapņot vaļējām acīm...

Sieviete dzīvoja savu dzīvi un dažreiz piemirsa, ka viņa ir smalka Mikroshēma, jo viss jau bija labi – diezgan paredzami un mierīgi. Dažkārt viņai likās, ka pietrūkst nedaudz adrenalīna, bet ko nu par to daudz domāt...

Silta zupa jau arī ir garšīga, bet tomēr, ja to pasilda un piešauj nedaudz garšvielas asumiņam – visa garša mainās. (Protams, ka uz labāko pusi.) (Autors: Es)

Lielākā daļa dzīves viņai norisinājās diezgan noslēgti no citiem un varbūt tāpēc galvā risinājās daudz dažādu domu, sapņu un varbūt arī nepiepildītu cerību. Parasti viņa par to nestāstīja – varbūt baidījās, ka nesapratīs vai apsmies... Ārēji diezgan mierīga un savaldīga, varētu teikt pieklājīga un ne vairāk. ( – tā kādreiz par viņu bija teicis kāds cilvēks.) Arī viņas ķermenis atradās tādā kā daļējā miera stāvoklī, jo kā zināms – fiziskais ar psiholoģisko stāvokli atrodas ciešā saistībā.
Labi, ka galva nav kā atvērts pods, kurā katrs garām iedams varētu viegli ielūkoties iekšā un redzēt, kas tur notiek... - Ā, te šis – re kur – nekas Tev nesanāks – un tas – ei, par to vispār nedomā. (Autors: Es)
Sievietei pietrūka iespējas izrunāties – viņa varēja runāt un tika uzklausīta, citkārt laipni – dažreiz neiecietīgāk – sak’, ko nu tik daudz tur runāt. Tomēr viņa turpināja pēc tā tiekties un sarunas risinājās viņas galvā. Varēja domāt, ka paralēli galvā noris vēl kāda cita dzīve. Sieviete domāja, ka varbūt, ka tikai viņai ir vēlme runāt – nevis vienkārši runāt, izstāstot savas domas, bet arī tikt sadzirdētai.

Pamazām viņa sajuta, ka kļūst psiholoģiski atkarīga no Cilvēka – vēlas runāt vēl un vēl, vienmēr drusku pietrūka laika.

Vienu dienu viņai izlikās, ka ir sadzirdēta no cita Cilvēka puses. Viņš parādījās ziemīgā vakarā un tas notika nemanāmi – sākotnēji manāms iekšējs uztraukums un galvā daudz dažādu domu. Kad viņa bija viena – sajuta, ka Cilvēks turpina dzīvot viņas galvā. Sieviete mēģināja nedomāt par to... Viņa sajuta lielu iedvesmu, vēlmi kaut ko darīt, vēl un vēl...
Kad viņi bija blakus, dažkārt likās, ka spriedze ir tik liela – ja uzšķiltu sērkociņu – notiktu sprādziens (– protams, ka ārēji nekas par to neliecināja – varbūt tikai klusums un nedaudz satraukts skatiens). Pamazām viņa sajuta, ka kļūst psiholoģiski atkarīga no Cilvēka – vēlas runāt vēl un vēl, vienmēr drusku pietrūka laika. Par lietām, kuras dažreiz nav stāstījusi pat draudzenēm (– varbūt kādreiz, senāk, kad tika runāts par dažādām lietām), pieaugot, kļūstot noslēgtākai sevī – par sevi, savām domām un sajūtām daudz nestāstot. Gaidīja kaut nelielu ziņu vai kādu vārdu (– Termins Gaidīšanas svētki – nav radies nejauši – katrs zina jauko sajūtu kaut ko gaidot – tirpas ķermenī un patīkamo satraukumu...).
Palikusi atkal viena, Sieviete turpināja sarunas risināt savā prātā – runāties, gaidīt atbildes... Sāka saprast un domāt par lietām, kurām agrāk nepiegrieza vērību. Viņa izmainījās raksturā un iespējams arī ārēji, jo kļuva atvērtāka, priecīgāka – pārnesot labās sajūtas arī savā ikdienas dzīvē. Neticami ātri uzlabojās viņas fiziskais stāvoklis un sākotnējās problēmas sāka izzust un izlīdzināties... Vieglāk kļuva sarunāties ar cilvēkiem – (ikdienā Sieviete daudz runā pa telefonu) – tur ir arī viņas profesionālās iemaņas. Iespējams, ka cilvēki, ar kuriem viņa virtuāli sarunājas juta šo ieinteresēto attieksmi un vēlmi palīdzēt. Arī Sieviete juta no tā gandarījumu.

Dažreiz gadās dzīvē satikt cilvēkus, kurus saproti no pusvārda un kuri arī Tevi saprot no pusvārda ( un pat klusējot – ir sajūta, ka viss turpinās), skatoties uz citu cilvēku ir sajūta, ka redzi daļu no sevis. Viņa gaida jaunas tikšanās...

Jebkura saistība – stāstam ar reāliem cilvēkiem var nebūt nejauša.
 

Iesūtījusi: Santa, konkursa „Mans sapņu Vīrietis” dalībniece. Konkursu atbalsta un balvu dāvā kamīnu salons „Baltic Smile”.