Vai jūs dzīvojat viena? Nē, ar runci!
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
"Mana „vēlā mīla”… Nu jau 17 gadus mēs dzīvojam kopā. Pa šo laiku esmu pieradusi, ka, no rītiem mostoties, Viņa ūsas maigi glāsta manu seju, kņudina pazodi un kutina kaklu…" raksta Marija, konkursa „Mans sapņu Vīrietis” dalībniece. Konkursu, kuram savu stāstu vari iesūtīt līdz 29. augustam, atbalsta un balvu dāvā kamīnu salons „Baltic Smile”.
Es vairs nespēju iedomāties: kā tas būtu – mīlēties ar vīrieti,
kam seja rūpīgi noskūta… Tieši tāpēc, gadiem ejot, esmu gatava
piekrist tiem zobgaļiem, kas teic: skūpsts bez bārdas esot gluži kā
putra bez sāls.
Viņš ir tik bezgala maigs! Taču – arī prasīgs vienlaikus, bet tie
ir noteikumi, kurus pieņemu bez iebildēm. Brokastīm jābūt noteiktā
laikā, un tajās noteikti jābūt gaļai. Vienalga – liellopu vai
vistas. Sliktākajā gadījumā Viņš gatavs samierināties ar zivi,
tikai tad nu gan jāprotas un jāsagādā kas īpašs – lasis,
forelīte…
Protams, man, kā jau sievietei, virtuvē tiek ļauta pilnīga brīvība
– arī šeit Viņš ir saprotošs un neiejaucas. Ja gadās, ka vakarā
esmu par maz burkānu notīrījusi, tāpēc no rīta sanāk tikai viena
svaigi spiestas sulas glāze, Viņš uz to nepretendē, „atkāpjas”- lai
jau tiek dāmai. Tātad Viņš saprot, cik svarīga sievietei ir svaiga
sejas krāsa un laba pašsajūta, apzinās, ka džentlmenim jābūt
iecietīgam un augstsirdīgam…
Vīrieši nezin kāpēc uzskata, ka jāzina katrs sievietes solis, katra viņas rīcība jākontrolē, katrs motīvs – jāizprot…
Manējais ir no tiem darbiem, kas „apzog” ģimeni – ļoti maz esmu
kopā ar saviem mīļajiem, tuviniekiem, draugiem. Nereti iznāk
strādāt tad, kad citi atpūšas… Viņš man to nekad, ne reizes visā
mūsu pietiekami ilgajā kopdzīvē, nav pārmetis. Nekad, ne reizes
neesmu dzirdējusi arī neiecietības pilnus jautājumus: „Kur tu biji?
Kur iesi? Cikos būsi mājās?” Nekad. Ne reizes.
Manuprāt, droši varu apgalvot, ka tikai šī iemesla dēļ vien daudzas
jo daudzas sievietes varētu mani apskaust! Un ne tikai precētās, jo
– šādus jautājumus taču uzdod, paskaidrojumus pieprasa arī tie
vīrieši, kas vēl tikai drauga statusā, par precētajiem mīļākajiem
nemaz nerunājot! Vīrieši nezin kāpēc uzskata, ka jāzina katrs
sievietes solis, katra viņas rīcība jākontrolē, katrs motīvs –
jāizprot…
Sakiet, lūdzu, kā tādā gadījumā lai izpaužas mūsu, nabaga sieviešu,
spontānums, neaprēķināmība (daudzi taču sakās mūs mīlot tieši šo
īpašību dēļ…)?!
Mans Vīrietis nav tāds! Es eju, kurp ienāk prātā. Atgriežos,
kad vēlos. Viņš tādos brīžos uzacis nerauc, un šī iemesla dēļ man
un sienas pulkstenim ne reizes nav pārmetuma pilnu skatu
uzmetis…
Protams, ir lietas, kas mani mulsina, tāpēc, izmantojot psihologu
un psihoanalītiķu ieteikumus, cenšos visu izsvērt, saliekot mūsu
kopdzīves „plusiņus” un „mīnusiņus”…
Viņš, piemēram, nestrādā (mīnuss), taču – arī apkārt neklaiņo
(pluss), vienmēr turas pie mājas (pluss). Kā jau nestrādājošajam,
Viņam nekad nav naudas (mīnuss), taču – Viņš arī nekad nenodzer
manējo (pluss)! Viņš nesmēķē (pluss). Nerunā pretī (pluss). Māk
saprotoši paklusēt (pluss). Prot mierināt (pluss). Nu, lūk!
Spriediet paši!
Tajās patiešām ļoti retajās reizēs, kad Viņš tomēr sadusmojas uz mani, vainīga vienmēr izrādās mana nevērība, neuzmanība, nepacietība, neiejūtība.
Arī mūsu intīmajā dzīvē valda vislabākā saskaņa. Viņš vēl nekad,
ne reizes man gultā nav uzgriezis muguru! Vienmēr atsaucas maniem
glāstiem un nekad nav atļāvies izrādīt, ka tie Viņu kaitina vai ir
apgrūtinoši. Viņš vienmēr gatavs rotaļām… vismaz divreiz – no
rītiem un vakaros!
Tajās patiešām ļoti retajās reizēs, kad Viņš tomēr sadusmojas uz
mani, vainīga vienmēr izrādās mana nevērība, neuzmanība,
nepacietība, neiejūtība.
Vienīgais, kas mani nedaudz mulsina, ir mūsu ievērojamā gadu
starpība, turklāt – „nepareizajā”” virzienā…
Pirms 17 gadiem, kad draudzene mūs iepazīstināja, es par gadu
starpību nemaz nedomāju! Šķita – laimīgā kopdzīvē (un es biju
pārliecināta, ka mūsējā būs tieši tāda!) galvenais ir saprašanās.
Divu siržu saderība, tā sacīt…
Ak, jūs tikai, lūdzu, nedomājiet, ka vairs nesaprotamies! Tā
nebūt nav! Mēs joprojām mīlam viens otru. Cenšamies viens otru
saprast, iepriecināt. Un vislielāko gandarījumu par jaukajām
savstarpējām attiecībām izjūtu brīžos, kad kādam pārlieku
ziņkārīgam sarunu biedram uz jautājumu „Vai jūs dzīvojat viena?”,
es ar lepnumu varu paziņot: „Nē. Ar runci!”
Iesūtījusi Marija Anmane, konkursa
„Mans sapņu Vīrietis” dalībniece. Konkursu atbalsta un
balvu dāvā kamīnu salons „Baltic Smile”.