Mani piekrāpa gultā, kuru pirku es...

Tā nu mēs laimīgi bijām kopā desmit mēnešus. Likās, ka esam viens otru atraduši. Lietas nedaudz sagrozijās, kad es paliku stāvoklī. Mēs bijām ļoti laimīgi un jau kalām plānus nākotnei. Bet, kad aizgāju pie ārsta, lai apstiprinātu testa rezultātu, viss sabruka. Man jau bija sācies spontānais aborts un vairs nekas nebija līdzmas. Tas mūs satrieca. Centāmies dzīvot kā iepriekš, bet attiecības pamazām sāka pārvērsties. Kad nu galu galā es pateicu, ka karjeras dēļ pārvākšos uz ārzemēm, precīzāk, atpakaļ savu dzimteni. Viņš bija gatavs braukt līdzi, lai cik arī grūti tas nebūtu. Zinājām, ka kāds laiks būs jāpavada šķirti, kamēr viss sakārtosies. Un tomēr plānojām kāzas. Tad devos trīs nedēļu garā braucienā uz Latviju, kad atgriezos biju priecīga, viņš arī visu laiku rakstīja, ka nevar vien mani sagaidīt un cik laimīgs ir, ka būšu atkal pie viņa.

Taču jau pirmajā dienā jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš uzvedās kā cits cilvēks, bija ļoti ātri nokaitināms un visu laiku man piekasījās. Un tad es sapratu, ka gredzenu no viņa nemaz negribu. Un nepārtraukti biju stresā vai viņš mūsu romantiskā brauciena laikā neiedomāsies mani bildināt. Kā lai es pasaku NĒ! Es vienkārši vairs nebiju pārliecināta, vai viņš ir īstais. Taču gredzens neuzpeldēja. Tikai nekad nepiedzīvoti strīdi. Es aizbraucu pie draudzenes, lai nomierinātos. Tad jutu, ka tik tiešām ir beigas. Vairākas dienas viņš nerakstīja, nezvanīja un neatbildēja. Kad devos pie viņa, devos visu izbeigt. Mēs mierīgi izšķīrāmos, pamatojot to, ka katrs vēlamies dzīvot citā valstī. Bet tad sekoja pats labākais. Kad vēlējos telefonā paskatīties, cik pulkstens, pamanīju, ka mūsu darba biedrene (mana nu jau bijusi darbabiedrene) viņam atsūtījusi sms. Nepaspēju to izlasīt un arī neko neteicu. Bet aizdomas, kurām es nevēlējos ticēt, apstiprinājās. Viņam ir cita un tā tik tiešām nav mana vaina, ka viņam viss nepatīk.

Man jau bija sācies spontānais aborts un vairs nekas nebija līdzmas. Tas mūs satrieca. Centāmies dzīvot kā iepriekš, bet attiecības pamazām sāka pārvērsties.

No rīta, kad viņš devās uz darbu, kā parasti ieslēdzu kompjūteru un tur viņš bija atstājis ieslēgtu Facebook. Es nevarēju atteikties no iespējas paskatīties par ko tad viņi abi runā, cik tālu tad viņi ir. Un tur tas bija. Melnais caurums. Man sažņaudzās visi muskuļi no lūpām līdz vēderam, zeme pazuda un es kritu nebeidzamā bedrē. Brīžiem es zaudēju bildi, jo galva reiba, gribēju vemt - fiziski, nevis tikai tēlaini izsakoties. Sirds man sitās tik stipri, ka man likās es nomiršu. Kamēr biju devusies savā trīsnedēļu braucienā, mūsu agrāk kopējā, tagad tikai viņa darba kolēģe jau bija uzdarbojusies. Viņš man nezināmu iemeslu dēļ arī. Es lasīju un man palika ar vien sliktāk, tik slikti, ka es pat vairs nevarēju paraudāt, pat paelpot.
Tad pēkšņi viņš man zvanīja. Zināju kāpēc, jo Facebook viņš bija online. Atrunājos, ka biju ieslēgusi kompi un tad liku drēbes mazgāties, un neesmu pamanījusi. Taču tad asaras sāka lauzties ārā, un es nevarēju partunāt. Man bija kaut kas jāsaka. Es sameloju. Teicu, ka tad kad viņš mani ignorēja un neatbildēja, es biju slimnīcā, un man bija vēl viens spontānais aborts un tas nav godīgi, ka mēs šķiramies, bet šī nasta paliek tikai man.

Taču vakarā mēs par to gandrīz nerunājām. Kamēr viņš bija darbā, par notikušo es izstāstīju viņa māsām un vecākiem. Kuri arī jau runāja ar mums par kāzām. Tas bija šoks visiem.
Es nespēju izturēt un pateicu, ka visu zinu un ka visu izlasīju. Nevienu asaru nenobirdināju visu 4 stundu garumā. Aizmigt es nevarēju, jutos tik pazemota. Tā bija vienīgā no kolēģēm, kas man no tiesas nepatika, kuru es uzskatīju par vulgāru, vieglas uzvedības naivu skuķi. Mna nepārtraukti likās, ka es izvemšos. Viens no teikumiem viņu čatā skanēja šādi: "Tas gan ir jautri, ka viņa guļ tai pašā gultā, kur pirms divām dienām mums abiem bija sekss." Tas mani beidza nost, to gultu biju pirkusi es.

Viens no teikumiem viņu čatā skanēja šādi: "Tas gan ir jautri, ka viņa guļ tai pašā gultā, kur pirms divām dienām mums abiem bija sekss." Tas mani beidza nost, to gultu biju pirkusi es.

Tik daudz sliktu viņš bija rakstījis par mani, arī daudz viņai melojis. Kad jautāju, kāpēc viņš to izdarīja, viņš nezināja, ko teikt. Viņa esot tur bijusi, tad kad viņam bija slikti, bet es biju prom. Viņš neesot varējis pārdzīvot to, ka es braukšu prom. Viņš pats sevi nevarot saprast un piedot. Viņš nožēloja to, ka vilka garumā ar šķiršanos, bet piedošanu nelūdza, jo neesot to pealnījis. Viņš vairs nekad nevarēšot normāli paskatīties acīs. Es esot labākais, kas viņa dzīvē noticis un esmu viņa sapņu sieviete, un viņš nezina, kāpēc to izdarījis. Bet sarakstīties ar otru turpināja visu laiku, pat manā klātbūtnē. Viņš acīmredzami jutās atvieglots, jo nebija vairs jaslapstās. Es vēlējos lepni tikt tam pāri, raudāju tad, kad biju viena. Bet otrā dienā jau biju kā saplosīta no iekšas. Raudāju gandrīz vienā laidā. Jua otro dienu neēdu un nu jau sūcu iekšā kokčikus, jo nervu zāles pa rokai nebija. Izstāstīju par notikušo bijušajām darba kolēģēm, jo viņš bija pateicis, ka viņš ar mani izšķīrās, jo mums viss tā īsti nesanāk, kā plānots. Tas manī uzjundīja ellīgas dusmas. Vakarā vēl iekrāmēju viņam pamatīgi pa seju, jo nespēju vairs savaldīt dusmas. Viņš tikai piekrita, ka bija pelnījis. Es nepārtraukti svārstījos no raudāšanas uz normālām sarunām.

Tagad esmu jau prom, viņš tur ar viņu. Man sirdi plēš, raudu gandrīz visu laiku. Neko negribas darīt. Mūsu šķiršanos viņš sākumā paskaidroja ar bailēm, ka es būdama tik tālu prom no viņa varētu atrast kādu citu un lika man justies vainīgai, ka šķiramies. Bet pats...
Kāpēc sāp tik ļoti, ja uzzinot, ka biju krāpta, vairs nebijām pāris. Es vēl nekad nebiju krāpta, vismaz to neesmu uzzinājusi. Man ir dusmas uz sevi, ka es viņam piedevu, ka es viņas rīcību attaisnoju ar jaunību un stulbumu. Lai gan bijam jau šķirti, es vēl joprojām ceru uz īsziņu, kurā viņš vai viņi man atvainosies, ka kaut kas mani nomierinās. Bet tas nenotiks, viņš ir aizņemts ar savu darba kolēģi, bet es gaidu atvieglojumu un kaut ko, kas nogrūdīs akmeni, kas man guļ uz sirds.