Atzīšanās: esmu iemīlējusies savā pasniedzējā

Nevainīgs sākums 

“Salsu sāku dejot pagājušajā gadā. Mans pasniedzējs bija dzīvespriecīgs, jauks, atvērts, pieklājīgs un – jā, arī izskatīgs vīrietis. Protams, es Artūru ievēroju jau pašā sākumā, taču uztvēru viņu tikai un vienīgi kā pasniedzēju. Uz nodarbībām gāju izklaidēties un dejojot labi pavadīju laiku. Reiz pēc nodarbības mums sanāca kopā doties līdz trolejbusa pieturai. Mērojot īso ceļa posmu, mazliet aprunājāmies, un es sapratu, ka Artūrs ir gaužām jauks. Ar viņu kopā bija viegli, viņš bija uzmanīgs un galants. Foršāks nekā mana vecuma puiši. Tovakar ilgi nespēju aizmigt, jo domāju tikai par viņu. Jau nākamajā dienā internetā izpētīju visu pieejamo informāciju par Artūru. Man veicās – uzgāju pat viņa mobilā telefona numuru!” 

Sapņi par laimi un mīlestību 

“Kopš tā vakara Artūru vairs nespēju izmests no galvas. Šķita, viņš bija ievācies manās domās uz palikšanu. Ja jūs zinātu, kā cerēju, ka viņš ienāks arī manā dzīvē – tā pa īstam – uz palikšanu! Ar nepacietību gaidīju katru salsas nodarbību, jo zināju, ka vismaz brīdi mums būs jādejo pārī... Viņš mani vadīs, un es ļaušos un cik spēdama centīšos nebūt neveikla. Protams, cerēju uz abpusējām simpātijām. Jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk šķita, ka Artūrs man velta vairāk uzmanības, ka izturas citādi – labāk un īpašāk nekā pret citiem nodarbību apmeklētājiem. Es varēju stundām ilgi vaļā acīm sapņot par Artūru un domāt par to, cik laimīga esmu, kā man ir paveicies, jo, pateicoties likteņa pirkstam, esmu sākusi dejot salsu un satikusi savu mūža mīlestību...” 

Trīcošu sirdi gaidīju atbildi, un tā mani nepatīkami pārsteidza – Artūrs diezgan rupjā veidā atbildēja, ka esmu viņam par jaunu un – vispār, lai liekot viņu mierā...

Kā būtu, ja būtu 

“Lai gan mums bija kopēja paziņa, kautrējos viņai par Artūru pat ieminēties. Protams, bija bail, ka pasniedzējs par to varētu uzzināt, bet vēl vairāk mani biedēja tas, ka šāda prašņāšana un okšķerēšana viņam varētu šķist uzbāzīga. Dažbrīd aizdomājos arī par to, kā būtu, ja viņš mani “atšūtu”, taču biju pārliecināta, ka pierādījumu par viņa simpātiju īstumu netrūkst, tādēļ domu par neizdošanos pat nepieļāvu. Dzīvojot sapņos un ilūzijās, pagāja vairāki mēneši.” 

Esmu viņam par jaunu 

“Domās izspēlēju vairākas versijas, kā Artūram atklāt savas simpātijas. Biju stingri nolēmusi beidzot rīkoties par spīti tam, ka ļoti baidījos no viņa reakcijas. Lai to izdarītu, nosūtīju viņam īsziņu ar piedāvājumu satikties nedēļas nogalē. Trīcošu sirdi gaidīju atbildi, un tā mani nepatīkami pārsteidza – Artūrs diezgan rupjā veidā atbildēja, ka esmu viņam par jaunu un – vispār, lai liekot viņu mierā... Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Līdz ar īsziņas saņemšanu mana iedomu pasaule sabruka un pavērās realitāte. Kā es, muļķe, varēju iedomāties, ka viņam patīku? Bija dusmas uz sevi un rūgtums par to, ka mani sāpinājis cilvēks, kam esmu tik ļoti pieķērusies. Visticamāk, viņš vienkārši pasmējās par mani un šo īsziņu kā lielu joku atstāstīja saviem draugiem. Salsas nodarbībās vairs neesmu rādījusies. Man ir kauns, es nespēju viņam ieskatīties acīs un ceru, ka nekad vairs nesatiksimies. Jau pagājis labs laiks, un sirdssāpes pārvarētas, vairs nav tik smagi. Spriežot pēc pieredzes, gribu ieteikt citām meitenēm: mīļās, nebūvējiet sapņu pilis, uzburot to, kā nav un nekad nebūs. Dzīvojiet realitātē!” 

Lāsma Zieda, žurnāls "Sīrups", www.kasjauns.lv