Viss cauri. Es tevi vairs nemīlu

Neesmu nekad rakstījusi forumiem, jo nav jau bijusi nemaz vajadzība... 

Stāsts nu sekojošs...
Esam kopā gandrīz divus gadus. Ar visfantastiskāko iemīlēšanos, smiekliem, emocijām, sajūtām utt., utt.
Šie divi gadi mani ir atvēruši par domājošu, atbildīgu sievieti. Un tikai ar šo vīrieti pirmoreiz aptvēru, cik ļoti vēlos savu ģimeni, bērniņu un nodzīvot visu dzīvi tieši ar šo vīrieti.  Viņš ir atvērts, komunikabls, rūpīgs, ļoti daudziem cilvēkiem patīk kā personība.

Kad sākām tikties, es viņam neticēju, biju nosaldējusi savu mūri tik biezu, ka pagāja pat kāds pusgads, kad sāku uzticēties, paļauties.
Viņš bija ļoti pacietīgs. Gaidīja.
Dzīvojām kopā jau no paša sākuma.

Pavisam, tā sakot, nesen mani piemeklēja depresija. Zaudēju darbu, dibināju savu uzņēmumu, negāja tik labi, kā gribējām, un nemanāmi nez no kurienes zaudēju savu pašapziņu un saprātu. Viss man riebās, biju nejauka, daudz bļāvu, visu laiku raudāju. Likās, ka ienīstu pasauli, ka visi mani ienīst...

Viņš bija pacietīgs.

Un nu ir situācija, ka jau vairākus mēnešus esmu no tā tikusi cauri, bet viņš tam netic. Pacietīgi pierādu sevi, ka man viss ir kārtībā, dāvinu dāvaniņas, vedu uz kafūžiem, runājamies, skatāmies filmas, bet vienalga man netic... Un tad nāca kā no zilām debesīm zibens spēriens.
Viss cauri. Es tevi vairs nemīlu.
Neskatoties uz ikvakara "Es tevi mīlu", mīļošanos, sirsnību attiecībās, kas atkal bija.

Tagad ir septembris un "viss kārtībā" ir atkal pēkšņi pārvērties uz "nekas nav kārtībā", uz "nemīlu", "negribu būt kopā" utt. Citas viņam nav.

Biju šokā, jo viss tak' bija kārtībā!!!
Prom no dzīvokļa viņš negāja. Tā tas bija divas nedēļas. Līdz pēc ledus laikmeta viss iegāja vecajās labajās sliedēs... Es burtiski lidoju un biju laimīga! Tas notika jūlija beigās.
Tagad ir septembris un "viss kārtībā" ir atkal pēkšņi pārvērties uz "nekas nav kārtībā", uz "nemīlu", "negribu būt kopā" utt.
Citas viņam nav.

Īsti nezinu, kā atkausēt šo ledu un kā mainīt situāciju, jo mums ir bijušas milzīgi spēcīgas attiecības, kas vienā brīdī emocionāli kaut kur ieplaisājušas. To ka nemīl - es nespēju pagaidām noticēt... Vēl pagājušo nedēļu pats izmeta ar mazo, mīļo smaidiņu: "začuk, mīlu tevi". Guļam mājās kopā, no rīta saņemu buču, kājas miegā krusteniski man pāri un piespiedies turpat guļ... Bet sakās, ka viss.

Kur vīrieša loģika tajā visā?
Varbūt viņam ir vienkārši žēl mani atstāt? Es bezgalīgi šo vīrieti mīlu un esmu tiešām dziļā nezipratnē, kā rīkoties, kā nerīkoties...

Vai jums ir bijis kādai kas līzīgi? Kādi padomiņi?​