Esmu iemīlējusies nelietī... Ko darīt?

"Šī lieta mani moka nu jau apmēram gadu. Lieta tāda, ka esmu iemīlējusies kādā puisī. Viņš ir ļoti izskatīgs, gara auguma, nu tiešām glīts. Atceros, kad iepazinos ar viņu, man viņš nemaz nepatika, man viņš riebās, jo pēc draudzenes stāstītā secināju, ka viņš ir prasts brunču mednieks un nekas vairāk. Turklāt vienai meitenei jau bērnu bija uztaisījis, bet nerūpējās, neko. Ar draudzeni sākām tusēt ar šī čaļa kompāniju, un pamazām viņš sāka ievērot mani, "koļīties" klāt, man tas viss nepatika, jo nepatika šis cilvēks kā tāds. Es vispār neesmu tāda meitene, kura tur vienā vakarā var skūpstīties ar vienu, otrā ar otru, trešajā pārgulēt ar kādu. Nē, nē, tāda es neesmu, un šķiet, ka viņš to ātri saprata. Tāpēc sāka gribēt mani vēl vairāk. 

Mēs daudz laika pavadījām kopā, bet nu tās vairāk bija brīvdienas, jo darba dienās taču ir darbs, jāstrādā, nav laika izklaidēm. Bija reizes, kad paliku kādā tusiņā arī pa nakti, mājās negāju. Viņš vienmēr līda pie manis gultā, uzmācās, bet es neļāvos. Es negribēju būt viņa kārtējā. Jāatzīst - jau tad pret šo cilvēku man bija simpātijas, un es ar viņu neko negribēju, jo man bija bail, ka tad, kad viņš mani dabūs, tad aizmirsīs. Puisis principā nav slikts, tomēr ieradumi ir tādi, kā ir - dzert, pīpēt zālīti, dažreiz kaut ko iešņaukt. Kaut kur lasīju , ka meitenes čaļus izvēloties (neapzināti) tādus, kā tēvi, un šis puisis ir pilnīgi tāds pats, kā mans tēvs! 

Es vispār neesmu tāda meitene, kura tur vienā vakarā var skūpstīties ar vienu, otrā ar otru, trešajā pārgulēt ar kādu. Nē, nē, tāda es neesmu, un šķiet, ka viņš to ātri saprata. Tāpēc sāka gribēt mani vēl vairāk. 

Pagāja pāris mēneši, viņš centās mani dabūt (nebijām skūpstījušies, neko). Nopietnas attiecības viņš negribēja. 

Arvien vairāk laika pavadot ar viņu kopā, man viņš arvien vairāk iepatikās, sliktais zēns, spēcīgs, autoritāte citu acīs, un pievērš uzmanību man! Iepriekš neviens tā īsti mani neievēroja, bet viņš! Šajā pašā laikā es ievēroju to, ka nu viņš nav tas labākais variants man. Dzērājs? Brunču mednieks? Vai tādu puisi sev vēlējos es? Es vēlos studēt, strādāt atalgotu darbu, bet viņš, kad izbeidzas nauda, dodas uz ārzemēm, saplena, un brauc atpakaļ. Vienā šajā reizē es domāju, ka tikšu viņam pāri, iepatikās cits puisis, sākām kaut ko jau bīdīt nopietnākā virzienā, taču atbrauca atpakaļ Viņš, un viss! Manās acīs tikai viņš! Ar to pusis visu pārtraucu un skrēju pie Viņa, pat nesaukta. Tad uzzināju, ka šis atkal kopā ar bērna māti. Tik sāpināta nekad nebiju bijusi, vēl nesen taču teica, lai gaidu viņu, kad atbrauks! Par spīti tam, ka viņš bija kopā ar bērna māti (kura dzīvo citā pilsētā), viņš palika šeit, nepārvācās pie meitenes un sava dēliņa (kurš ļoti līdzīgs viņam), dzēra, tusēja tepat apkārt vien. 

Un atkal mēs sākām satikties ballītēs, pasēdēšanās, un atkal viss no jauna! Un es to pat gribēju! Es gribēju, lai vinš mani grib, lai iekāro, jau tad sapratu, ka pret šo cilvēku, man ir lielākas jūtas, nekā vajadzētu. 

Puisis principā nav slikts, tomēr ieradumi ir tādi, kā ir - dzert, pīpēt zālīti, dažreiz kaut ko iešņaukt.

Vienu vakaru viņš man pazvanīja, atbrauca pakaļ, devāmies uz kādu ballīti, tika lietots alkohols diezgan... Vēlāk mēs pārgulējam. Viss, protams, bija lieliski, tikai... Nākamajā dienā viņam bija jābrauc prom. Tad nu aizbrauca. No viņam tuvu stāvošiem cilvēkem uzzināju, ka viņš jau atkal kopā ar to bērna māti, tā meitene pat bija aizbraukusi pie viņa! Tas bija pēdējais piliens, nolēmu, ka viss - nedrīkstu vairs redzēt šo puisi, satikties, domāt par viņu. Bet tas ir tik grūti! Tiklīdz man uzrodas kāds kavalieris, es domāju tikai par Viņu, es jūtos tā it kā krāptu viņu! Un nu - viņš atkal ir atbraucis. Ir pagājis gads, un es neesmu tikusi viņam pāri. Mums ir bijis sekss dažas reizes, kaut gan esmu nosolījusies, ka ar viņu neko nevēlos, un nevajag, bet... Es vēlos! Es gribu, lai viņš ir mans, un saprotu, ka savā naivumā un stulbumā pieļauju šos īsos laimes mirkļus, tikai tāpēc, ka zinu, ka varbūt citu vairs nebūs... Es tiešām gribu tikt viņam pāri, bet kā?! Vēl aizvien es eju visur, kur viņš varētu būt, un vietas, kuras viņš nekad nav apmeklējis, kur viņam nepatīk - neeju, pat ja draugi sauc. Es dodos pie viņa. 

Zinu, ka viņš patiesībā mīl to savu meiteni, savu dēliņu, bet tad nesaprotu - kāpēc šis viss? Kāpēc jākrāpj? Kāpēc ar mani? Varbūt viņš domā, ka esmu tāda pati kā viņš - ka tikai TO vien vajag? Ja agrāk likās, ka viņam ir kādas jūtas pret mani, tad tagad man tā vairs neliekas. Es gribu prom no viņa. Draudzenes ir prasījušas, vai es vispār gribētu būt ar tādu cilvēku kopā... Vispār gribētu, jo esmu iemīlējusies tādā. Bet vispār, kad padomā plašāk... Es nezinu... Nezinu, kā, lai atstāju jūtas pret viņu aiz muguras. Varbūt aizbraukt no pilsētas? Kas prom no acīm, prom no sirds? Bet nav kur bruakt... Nav kur bēgt... Ak, lūdzu, palīdziet man! Es zinu, ka esmu muļķe, ahh, bet vairs nav ideju, ko darīt."