Puisis: "Bija randiņi, sarunas par kāzām. Kāpēc tagad meitene izvairās?"

Lieta tāda, šī gada sākumā internetā iepazinos ar meiteni. Sākās mūsu attiecības ne visai, jo uz pirmo randiņu es neaizgāju. Nobijos. Īsti neticēju, ka var iepazīties internetā. Meitene bija dusmīga. Jo bija aizgājusi no lekcijām, lai tikai ar mani satiktos. Sapratu, ka esmu rīkojies muļķīgi un izlūdzos vēl vienu tikšanos nākamajā dienā. Meitene iedeva man otru iespēju, kuru es nepalaidu garām. Tā mēs satikāmies. Ieraudzīju viņu un neticēju, kā tik skaista meitene var būt viena. Jo uzskatu, ka neesmu īpašais skaistulis. 

Randiņš bija izdevies 

Randiņš bija jauks. Izdevies. Uzzinājām viens otru hobijus, intereses utt. Sākām tikties. Sākumā viņa man pārmeta, ka esmu tāds neatsaucīgs. Ka neesmu ar visiem 100% attiecībās ar viņu. Tā bija, jo baidījos, ka mani atkal sāpinās. Biju apdedzinājies ar iepriekšējām attiecībam. Bet ok, ar laiku atvēros uz visiem 100%. Mūsu attiecības bija jaukas. Dāvināju dāvanas. Izbraucām atpūsties ārpus LV. Viss liecināja, ka mūsu attiecības ir labas. Pat runājām par tādām lietām ko uzreiz nerunā. Bija sarunas par kāzām, bērniem utt. Iemīlējos ļoti stipri un domāju, ka liktenis ir mūs savedis kopā uz ilgāku laiku. Gribēju dibināt ģimeni ar viņu, un vēl joprojām ceru, ka tā arī būs. 

Mūsu attiecības bija jaukas. Dāvināju dāvanas. Izbraucām atpūsties ārpus LV. Viss liecināja, ka mūsu attiecības ir labas. Pat runājām par tādām lietām ko uzreiz nerunā. Bija sarunas par kāzām, bērniem utt.

Viņa dzirdēja manu telefona sarunu ar kreditoriem 

Pagāja 3 mēneši mūsu attiecībās līdz brīdim, kad viņa izdzirdēja manu telefona sarunu ar kreditoriem. No sākuma nevēlējos neko par to stāstīt. Bet tad padomāju, ka šā vai tā uzzinās. Labāk, lai uzzina no manis, nekā ja viņai sāks zvanīt. Protams viņa teica, ka tas nekas, ka tas viņu neuztrauc. Šajā pašā dienā mēs vēl bija aizbraukuši pasēdēt restorānā. Tā teikt, uz randiņu bijām. Atvadījāmies. Viss liecināja, ka ir viss kārtībā ar mūsu attiecībām. Tā iesākās nākamā diena, nekādu ziņu no viņas. Tā nākamā diena. Un nākamā.. .Rakstot viņai, kad mēs satiksimies, viņa man atbildēja, ka nezinot. Daudz darba un vēl jāmācās. Viņai bija jāraksta diplomdarbs. 

Nav laika satikties, jo jāraksta diplomdarbs 

Tā pagāja dienas, nedēļas, mēnesis. Rakstīju sms, uz kurām viņa dažreiz neatbildēja. Zvanīju viņai. Neatbildēja. Līdz beidzot sazvanīju. Prasīju, kas ir noticis, uz ko viņa man atbildēja, ka neredzot neko tādu. Prasīju, kad satiksimies, atbilde bija, ka nezinot. Tā pagāja atkal kāds laiciņš, līdz beidzot kaut kā sakrita tā, ka man bija darba darīšanas Rīgas centrā un viņai arī. Uzprasījos, ka aizvedīšu viņu. Jo man ļoti gribējās satikt viņu un izrunāties, kas notiek. Satiekot viņu, es gluži kā mēms paliku. Tik skaista. Pa to īso braucienu tā virspusēji parunājām. 

Domāju, ka viss ir ok. Bet atkal viss no sākuma. Neraksta. Nezvana. Uz sms reti, kad atbildēja. Uzzināju tikai to, ka diplomdarbs jānodod, daudz darba un nav laika. Protams, biju neizpratnē. Tā kā neziņa, ko darīt.

Aizbraucām uz restorānu, pastaigājām gar jūru... Uz atvadām viņa mani noskūpstīja 

Pēc pāris dienām atsūta man sms ar jautājumu, ko darot. Teicu, ka neko. Ka varētu satikties. Satikāmies. Sirds dauzījās kā negudra. Uzdāvināju ziedus, aizbraucām uz restorānu, pēc tam pastaigājāmies gar jūru. Parunājāmies. Aizvedu viņu mājās. Un atvadījāmies. Uz atvadām viņa mani noskūpstīja. Domāju, ka viss ir ok. Bet atkal viss no sākuma. Neraksta. Nezvana. Uz sms reti, kad atbildēja. Uzzināju tikai to, ka diplomdarbs jānodod, daudz darba un nav laika. Protams, biju neizpratnē. Tā kā neziņa, ko darīt.  Tā pagāja visa vasara. Visi plānotie izbraucieni ar viņu izpalika. 

Kā lai izrunājas, ja viņa visu laiku izvairās no tikšanās? 

Mēģināju noskaidrot, kas notiek. Uz ko viņa man atbildēja, ka neesmu viņas cilvēks un ka lai paliekam tikai draugi. Protams, tas mani sadusmoja. Pateicu to, ka diez vai paliksim draugi. Pagāja pāris dienas un sapratu, ka negribu viņu pazaudēt. Uzrakstīju, ka negribēju tā teikt un varam palikt labi draugi. Tā pagāja dienas, līdz es nejauši viņu satiku uz ielas. Tajā brīdi es biju ar mašīnu. Protams, piedāvāju viņu aizvest. Brauciena laikā jautāju, kas ir noticis, uz ko viņa man atbildēja, ka negribot attiecības, ka mums ir jāizrunājas. Prasīju, kad tad mēs izrunāsimies, ka viņa visu laiku izvairās no tikšanās ar mani. Viņa piedāvāja abiem kaut kur aizbraukt. Super. Varbūt viss būs ok. Kā tad. Atkal nekā. Nesaprotu viņu. Pateikt man, lai es lieku mieru, ka mums nekas nesanāks, - tā viņa nav teikusi. Palaist vaļā es arī nevaru. Esmu ļoti stipri viņā iemīlējies līdz šim brīdim un ceru, ka viss būs ok starp mums. Nezinu, ko darīt! Varbūt kāds var ko ieteikt, kā rīkoties? Un kāpēc viņa tā dara? Nesaprotu.