Sirdij nepavēlēsi... Dzeja

Septebris bij kalendārā,

Skaista rudens diena ārā,

Manas domas tik par Tevi vien,

Varbūt tomēr kādu dien…

Ja vien spētu es Tev pieiet klāt,

Ja vien spētu Tevi es uzrunāt...

Tavu balsi dzirdu es ik dienu,

Skolas gaiteņos manu tik Tevi vienu.

Ja vien spētu nograut šo baiļu sienu...

Stundas pavadu par Tevi domājot,

Bet starpbrīžos Tu paej garām mani nemanot,

Galvu noduru, es aizeju apmulstot...

Atkal turpinu slēpties - negribot...

Sirds man strauji sitas Tevi ieraugot,

Vaigi nosarkst, balss kļūst rāmi mēma,

Acis uzmetu, bet tūdaļ skatienu noveršu,

Vēlētos kaut tu mani pamanītu...

Tā mēs vienā skolā mācījāmies,

Skolas gaiteņos mēdzām saskrieties,

Bet man nepietika dūšas,

par savām jūtam Tev atzīties..

Aizmirst, atzīties vai tomēr tālāk klusēt...

Mīlēt, cīnīties vai tomēr bēgt...

Izvēle šī bija grūta,

Dzīve viemēr bija,

ir un būs tā sūra.

Kā lai zinu es, ka mani neatraidīs,

Un ja atraidīs, kā lai pieņem to...

Maza cerība kā sniegpārsliņa,

Manā sirdī tomēr virpuļo.

Ārā auksts es sēžu skolas solā,

Veros sniegotajā logā,

Redzu Tu ar draugiem pikojies,

Manā sirdī iestajies ir miers.

Vien tavu smaidu ieraugot,

vien tuvību tavu sajūtot,

es priecājos,es aizmirstos,

Es dzīva sajutos...

Vērojot to silto smaidu,

Ejot garām jūtot viņa elpu,

Acu skatieni reiz saplūda,

Tā reiz mani pamanīja...

Ir gada pēdējais mēnesis,

sniegpilnais decembris,

Skolas solā, mēs abi kopā,

Roku rokā...

Sniegpārsliņas vizuļojot krīt...

Mēs tās vērojam un mums tas neapnīk...

Kāds jau teiks, ka tā ir sakritība,

citam šķitīs liktenis tāds,

es jau tomēr dzīvoju ar domu,

ka tāds ir mīlestbas spēks.

Šai skaistā ziemas vakarā...
Šai skaitā ziemas vakarā,

manas domas iet lēnā pastaigā.
Tās nezina, kas tās sagaida,

šī neziņa mazliet baida.
Šai ziemas stundā trauksmainā,

man sirdī ir tāda sajūta,

ka tu vēlies, lai tā ir mīlestība,

bet tevi tas mazliet atbaida.
Šai rāmā, tumšā vakarā,

aiz loga ir balta ziema.
Un nepamet mani cerība,

ka beidzot es nebūšu viena.
Šai brīnumu pilnā laikā,

ļaujies jūtām, lai tas nebaida.
Nesteidzies, visu apdomā!
Bet ņem vērā, laiks nestāv uz vietas,

laiks negaida!!!

Sirdij nepavēlēsi
Kad vakars vēls un ielas apgaismo laternas,
un manu istabas logu mēness gaisma apspīd,
zini, es gaidīšu Tevi,
kaut patiesībā nezinu, vai nāksi.
Jā, Tu solīji, ka apciemosi,
bet vārdi Tavi bij tik nedroši,
ka nezinu, vai ticēt tam, ko solīji.
Kad sniegi snieg un zemi pārklāj baltums maigs,
un manu sirdi pārņem pilnīgs tukšums,
es atceros, ka Tu man teici,
lai gaidu Tevi, ka Tu atnāksi,
ka vakars šis būs kopīgs mums.
Bet redzu, ka Tavs soījums
bija vien vienīgi tukši, melīgi vārdi.
Un tagad, kad aiz mana loga
laternas gaismā sniegpārsliņas krīt
nav noslēpums,
es ilgojos, es tomer ceru,
ka Tu mainīsies,
Tu atnāksi jau rīt...


Kā sniegpārsliņa maiga...
Kā sniegpārsliņa maiga
tava roka pieskaras pie mana vaiga
un siltums neiedomājams
līdz pirkstu galiņiem noslīdēdams
tā mani apburdams.
Kā sniegpārsliņa  skaista
uzzied mana mīlestība
tik burvīga, bet negaidīta

un tā tika atraidīta.
Kā sniegpārsliņa auksta
ir mana sirds salauzta
viena šai negaisā pamesta
es tomēr cīnos uzplaukt no jauna.

Iesūtījusi Natālija, konkursa „Ziemas kaislīgās pasakas” dalībniece.

Piedalies arī tu mammamuntetiem.lv un www.KafijasDraugs.lv konkursā „Ziemas kaislīgās pasakas”!