Trīs rozes un VIŅŠ pie antikvariāta

"Uz manas guļamistabas loga joprojām stāv tās trīs rozes, kuras VIŅŠ man dāvāja brīdī, kad šķita - neviena nav - esam tikai mēs un kaisles pielietie skūpsti... Mēs satikāmies tai dienā, kad ielas veco bruģi klāja mīksta un pūkaina sniega sega. Sniegs tik lēni ritēja lejup, ka it nemaz negribējās nekur steigties. Gribējās iet lēnām. Izbaudot lēno pārslu kritienu. 

Vērojot, kā pārsla nolaižas uz mana mēteļa pūkām, es sajutu dīvainas mulsuma tirpas... tās nebija tāpat vien... Pie kāda antīko preču veikala durvīm stāvēja VIŅŠ, vērodams tās pašas sniegpārslas un mani... Pamanot vieglo smīnu viņa lūpās, mans miers pazuda, parādījās satraukums, apmulsums, jo vēl nekad nebiju manījusi, ka mani vēro, kur nu vēl sastopoties skatieniem. Ar dzīvīgu sārtumu vaigos, atbildēju viņam ar to pašu - vieglu smaidu un lēnām pieverot acis, mulsi nolaidu tās. Man it nemaz vairs nelikās, ka ārā ir ziema. Likās, ak Dievs, kā man gribas nomest no pleciem šo mēteli un skriet viņa apskāvienos. Viņš bija tik stalts savā melnajā mētelī ar sūnu zaļo šalli, tumšās matu cirtas ik pa brīdim neviļus pārklāja viņa labo aci...

Manu prātu pārņēma jūtu sniegputenis - gribējās šo svešinieku skūpstīt, gribējās būt vienā veselumā... un tad vienā mirklī manas domas aprāvās. Viņš ierunājās...

Viegli piesmakusī balss mani pasauca: "Vai dikti steidzies?". Uz brīdi man likās, ka esmu zaudējusi spējas runāt. Iekšā manī viss kņudēja, tie laikam bija tie taureņi par kuriem tik aizrautīgi stāstīja draudzenes, kad jautāju, kā lai zinu, ka tas ir īstais? 

"Jūs jautājāt man?", es mulsi atbildēju. Viņš nedaudz paliecās uz priekšu, paskatoties uz abām ielas pusēm - "Šeit esam tikai mēs abi. Tātad tā biji tu, kam jautāju! Tu neatbildēji vai steidzies?".

Ak kungs, es biju iemīlējusies viņa balsī, klausījos un tai pat laikā neko nedzirdēju, vēroju lūpu kustību, kā palēninātajā filmā. "Atvaino, nē nesteidzos, patiesībā vairs nesteidzos. Kā reiz domāju, kur lai ieskrien iemalkot kādu kafijas krūzi, lai sasildītos!", es sevi nepazīstu, kur manī tāda drosme, nekad agrāk ne ar vienu svešu vīrieti uz ielas neesmu sarunājusies. 

"Zini, man kāreiz bija tieši tāda pat doma, tikai vienam it nemaz negribējās. Un tad es ieraudzīju tevi - sapņainu, piesnigušiem matiem. Varbūt vari sastādīt kompāniju?". 

Nevilcionoties atbildēju:"Labprāt! Vai zini kādu labu kafejnīcu?".

"Jā, mana iecienītākā ir "Ziemas sapnis", tur vienmēr tiek pasniegta kārdinošākā un gardākā kafija, ar vieglām piena putām un kanēļa aromātu!", teica VIŅŠ.

"Labprāt piebiedrošos!", pārdroši sacīju es.

VIŅŠ piegāja man cieši klāt, paņēma manu labo roku un aplika to ap savu kreiso elkoni. Kā veci paziņas mēs devāmies uz priekšu. Ik pa brīdim pasmiedamies par kādu otra joku vai vienkārši skatieniem satiekoties. Malkojot dārgo un vienreizēji gardo kafiju, man ne mirkli nelikās, ka VIŅŠ ir tikko iepazītais puisis.

Dodoties prom no kafejnīcas, pie mums pienāca meitene ar puķu groziņu, kā vecajās filmās, jautāja, vai VIŅŠ nevēlas pasniegt trīs krāšņas un nedaudz apsarmojušas rozes, kuras vientuļi palikušas groza dibenā, gaidot, kad parādīsimies tieši mēs. Tik pārsteidzošs bij mirklis, kad tās tika pasniegtas man.

Tās it nemaz nešķita asas un apsalušas. Tās pavadīja skūpsts, skūpsts kurš ilga mūžību, manu mūžību...un atkal man kļuva tik silti, es vēlējos sajust VIŅU. VIŅA siltumu...kaisli...un ko nu liegties, es viņu gribēju izģērbt..

Apreibuši pēc skūpsta, mēs piespiedāmies viens otram vēl tuvāk, vēl ciešāk... un devāmies turp - uz viņa antikvariātu veikalu. 

Tad nu, apreibuši pēc skūpsta, mēs piespiedāmies viens otram vēl tuvāk, vēl ciešāk... un devāmies turp - uz viņa antikvariātu veikalu. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka tieši VIŅAM pieder veikaliņš, pie kura logiem es diendienā biju gājusi, lai, kā pa atslēgas caurumu, ieskatītos vēsturē. Tās visas lietas ir tik romantiskas!. Tik skaistas! Lūk, kapēc man šķita, ka pazīstu viņu mūžību, mēs ik dienas saskatījāmies caur nedaudz noputējušajiem logiem....un tad es sajutu viņa rokas uz maniem gurniem, maigie lūpu pieskārieni uz kakla man lika nedaudz saļimt...uz veikaliņa durvīm parādījās uzraksts - "Šobrīd esmu aizņemts:) netraucēt.."

Un nu bijām tikai mēs. Tieši tā kā pirms pāris mirkļiem sapņoju...Šis skaistais mirklis šķita kā mūžība, kā skaists taureņa lidojums vasarā pretim saulei un sniegpārslas vēja virpulī! Atmostoties no šiem apskāvieniem, man šķita neticams viss, kas notika, ja vien nebūtu šīs trīs rozes, kura atgādināja par to, cik nosalušas bij, kad man bij silti un cik tagad izslāpušas, kad es esmu remdējusi slāpes... Šis mirklis turpinās joprojām, jo nu manu klēpi rotā mūsu mīlestība, mūsu ziemas brīnums!".

Iesūtījusi Marina Apaļā, konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece