Ziemas kaislīgā pasaka: mazo eņģelīšu lielais brīnums Rūķu dārzā

"Paņemu rokā lielo spilvenu, silto segu un lielo tējas krūzi, un no jauna dodos iekārtot savu pasaku valstības troni. Lielā, baltā palodze manā Pārdaugavas dzīvokī, arī šodien es uz tās uzrāpšos, ērti iekārtošos un ar lielo tējas krūzi rokās, kura mani sasilda, skatīšos debesīs, klausīšos putnos un vēju nosēpumainajās skaņās, sekošu Daugavas līkločiem un līgojošajām koku galotnēm, jau atkal aizverot acis, sajutīšu svaigo sniega smaržu, kura man jau no bērnības atgādinājusi svaiga piena smaržu. Dzīvoklī nav neviena, neviena, kas man varētu patraucēt un no jauna izsapņot un aizceļot uz vietu,vietu kurā vēl nekad neesmu bijusi...

Kādā mazpilsētas ielā bija dzirdami jautrie mazo enģelīšu smiekli.Tie visi jautri lidoja no kupenas uz kupenu, no mākonīša uz mākonīti, bet jau nākamajā brīdī - no viena cukurvates kalna uz citiem.

 

Pilsētiņā mitinājās ļoti daudz mazo enģelīšu un katrs no tiem gaidīja lielo brīnumu, bet, kamēr brīnums tikai tuvojās, enģelīši nebēdnīgi rotaļājās un blēņojās krāšņajā rūķu dārzā. Pāri plašajam dārzam vienmēr spīdēja koša varavīksne, ieskaujot rožu krūmus, ābeļu sārtos augļus un brīnumpilno rūķu dārza upi. Upe viegli šūpoja ūdensrozes, uz kurām dzīvoja mazās fejas un upes baltajiem gulbjiem tikko bija dzimuši mazi gulbīši, kuri mācījās peldēt, lai aizpeldētu līdz ogu krūmiem un nogaršotu gardās ogas. Mazās fejas rūpējās, lai upes ūdeņos vienmēr būtu kārtība un visi būtu laimīgi.Tajā brīnumainajā upē dzīvoja arī nāriņas un zelta zivtiņas, un zaļie bruņurupuči un citas brīnuminas būtnes. Šeit, Rūķu dārzā, dzīvoja arī baltais polārlācis, kurš ik dienu pēc ledus alas apmeklējuma devās sauļoties dārza kreisajā pusē - pie ūdenskrituma, ko vienmēr apspīdēja saule un arī mazie, pļāpīgie pingvīni, kuri mūždien dzinās pakaļ krāsainajiem taurentiņiem, jo gribēja iemācīties lidot tikpat viegli kā tie, šeit katrs varēja uzburt sev savu sapņu dārzu. Ik dienu pāri plašajam dārzam skanēja enģelīšu jautrie smiekli un čalas.

Visi mazie enģelīši bija bezgala mīļi un jauki, bet nevienam no viņim nebija sava vārda. Viņus nesauca ne Anna, ne Jānis un pat ne Pēteris, viņi visi bija tikai mazi enģelīši, kuri gaidīja savu brīnumu, bet kamēr brīnums vēl tikai tuvojās, par tiem rūpējās ciema vecākais un galvenais Rūķis un Rūķene.

Rūķis un Rūķene ik dienu mācīja enģelīšiem būt mīlošiem, skaistiem, gudriem un cītīgiem, bet katram no enģelīšiem bija ar kāda sava atsevišķa iemaņa - kādam čaklums, kādam izpalīdzība, kādam cēlsirdība vai izturība. Šīs labās iemaņas Rūķis un Rūķene deva katram atšķirīgas un vienmēr mācīja, ka katram no viņiem reiz šī enģeļu pilsētiņa būs japamet un pielietojot savas īpašās, Rūķa un Rūķenes dotās iemaņas  jāizpilda kāds ļoti svarīgs uzdevums ,citā, bet arī ļoti skaistā vietā. Mazie enģelīši ik reizi ar lielu un neizsmeļamu interesi klausījās Rūķa stāstos par šo noslēpumaino vietu, kur nākotnē enģelīšiem būs jādods pildīt kādu ļoti svarīgu uzdvumu.

Viņiem visiem tiks dots skaists vārds, skaisti mērķi un uzevumi, kas jāsasniedz,bet nekad, Rūķis vienmēr atkārtoja, nekad nedrīkst noiet no pareizā ceļa.

Enģelīši ļoti mīlēja Rūķi un Rūķeni, kuri par tiem rūpējās un mācīja, tādēļ jautāja:"Rūķīti,bet kurš par mums tur rūpēsies, ja tevis nebūs, kurš mūs aizsargās un mīlēs, ja nenāksi mums līdzi?"Rūķīs atbildēja:"Nebaidies mazo enģelīt, kad tev būs lemts nokļūt tajā zemē pie cilvēkiem, tu nokļūsi un būs noticis brīnums. Tevi tur sagaidīs tie, kuri tevi vienmēr mīlēs un rūpēsies un tu sauksi viņus par mammu un tēti".

Bija pienācis vēls vakars un mazie enģelīši no rotaļām, mācībam un gudrā Rūķa un Rūķenes stāstiem bija noguruši un devās pie miera, katrs sirsniņā cerot,ka nākamais brīnumiņš notiks pavisam drīz un ka kāds viņus tur - noslēpumainajā zemē jau gaida....
Atkal atgriežos uz savas lielās,baltās palodzes, arā jau satumsis un vēss, bet sirsniņā kļuvis ļoti silti un mājīgi, šo siltumu paņēmu no savas pasaku zemes un kad gribēsies kādu mazu brīnumiņu, došos turp atkal - uz kādu vietu, kur vēl nekad neesmu bijusi...
Novēlu šo pasaciņu visiem mazajiem un nu jau lielajiem enģelīšiem. Gaidot savu brīnumiņu, izritinos no siltās segas un gaidu ātrāk rītdienu, lai atkal uzrāptos uz palodzes un nonāktu pasaku valstībā, kur būšu vēl par dieniņu tuvāk savam gaidāmajam mazo enģelīšu brīnumiņam.:)

Iesūtījusi: Laima Akopjana, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.