...cik viņa rupjās rokas varētu būt siltas glāstiem

Lielas sniegpārslas maigi krita no smagajām debesīm un ik pa brīdim uzvirpuļoja lēnajā ziemas vējā, atspīdot dzeltenīgajā ielas apgaismojumā. Jau bija satumsis, tāpēc cilvēki pa ielu steidzās raitā solī - cits no darba, cits no skolas, vēl kāds varbūt tikai devās savās darīšanās. Uz to visu noraudzījās jauna sieviete, sēžot mazā, omulīgā kafejnīcā, kas šādās vēlās pēcpusdienās pildījās ar cilvēkiem. Viņa sēdēja pie maza galdiņa pie loga un gaidīja viesmīli, lai veiktu pasūtījumu. Garā diena un tikpat kā negulēta nakts iezīmējās viņas nogurušajā sejā, ar melnu tušu uzkrāsotās skropstas smagi slīdēja lejup, kad viņa pievēra acis, un tikpat smagi pacēlās, kad viņa tās atvēra, lai atkal vērotu pasauli aiz loga.

- Ko pasūtīsiet? - jautāja smaidīga viesmīle, kura bija negaidīti pienākusi pie sievietes galda, viņu izbiedējot.

- Kafiju, lūdzu, - sieviete atbildēja. - Melnu kafiju.

- Tūliņ, - viesmīle atteica un nozuda tikpat ātri, cik ātri bija pienākusi.

Sieviete novērsās no loga un pārlaida skatu kafejnīcas telpai. Gandrīz visi galdiņi bija aizņemti - pārsvarā ar studentiem, kuri bija atnākuši pēc lekcijām iedzert tēju vai kafiju, izvilkuši portatīvos datorus un izmantojot kafejnīcā pieejamo Wi-Fi. Sievietes skatiens pievērsās, kā sķita, par viņu pāris gadus vecākam vīrietim, kurš, tāpat kā viņa, sēdēja viens pie galdiņa un pa logu vēroja uz ielas notiekošo. Vīrieša rupjo zodu klāja bārdas rugāji, tumšie mati mazliet nekārtīgi krita pār pieri, skatiens zem uzacīm jautās sapņaini tukšs, it kā viņš atcerētos ko tādu, kas jau izsenis zudis. Arī viņš dzēra kafiju, nelielo krūzīti turēdams rupjās, darba norūdītās rokās.

Jaunā sieviete izklaidīgi nodomāja, ko gan viņš dara tādā vietā kā šī, un uz mirkli iztēlojās, cik viņa rupjās rokas tomēr varētu būt siltas glāstiem un cik šīs pilnīgās lūpas varētu būt patīkamas skūpstiem.

Tomēr viņa novērsās, kolīdz atskārta, ka vīrietis ir pamanījis viņas skatienu un šķietami tikpat ieinteresēti skatās pretī.

Viesmīle atnesa sievietes pasūtīto kafiju, un viņa izņēma no somas mobilo telefonu, lai pakavētu laiku, lasot internetā ziņas, līdz izdzirdēja balsis.

- Atvainojiet, diemžēl nav vairs brīvu galdiņu, - viesmīle sacīja trim jauniem cilvēkiem, kuri bija ienākuši kafejnīcā.

- Bet vairāki cilvēki sēž pa vienam. Vai nav iespējams kaut kā atbrīvot kādu galdiņu un pielikt klāt krēslus? – jautāja viena no meitenēm.

- Mēs parasti tā nedarām, - viesmīle taisnojās.

Sieviete ieinteresēti noklausījās šo sarunu un, pirms saprata, ko dara, pateica:

- Es varu pārsēsties!

- Tas būtu ļoti jauki, paldies! - viesmīle atteica, un sieviete, nu jau nedaudz sakautrējusies, piegāja pie pirmīt novērotā vīrieša galdiņa:

- Vai jums būtu iebildumi, ja es apsēstos šeit?

Vīrietis bija manāmi pārsteigts, bet neiebilda un noslēpumaini pie sevis pasmaidīja.

Viņa paņēma savu kafijas krūzi un apsēdās vīrietim pretim.

Pagāja aptuveni minūte, bet viņai īsti neradās ideju, kā uzsākt sarunu. Kas viņu pārsteidza, sarunu uzsāka vīrietis:

- Es redzēju, kā jūs pirmīt uz mani skatījāties. Interesanti, vai jūs nodomājāt to pašu, ko es.

Sieviete jutās vēl pārsteigtāka, tikai viņa nesaprata, kas viņu pārsteidz vairāk - vīrieša teiktais, vai viņa patīkami zemā, siltā balss. Neraugoties uz īso apstulbuma brīdi, viņa visnotaļ pašpārliecinātā balsī atbildēja:

- To nu gan es nezinu, jo nezinu arī to, ko nodomājāt jūs, bet pieņemsim, ka jā.

Vīrietis pasmaidīja, atklājot rindu baltu, taisnu zobu.

- Tādā gadījumā šis vakars izvērtīsies interesants. Bet kā tas nākas, ka tik simpātiska sieviete kā jūs šeit atrodas viena?

- Noteikti tā paša iemesla dēļ, kādēļ šeit viens esat jūs.

- Par to es šaubos. Vismaz es patiešām ceru, ka tā nav, - viņš atteica nedaudz drūmākā tonī un, nedaudz aizdomājies, iemalkoja kafiju. Nu viņa jutās pavisam ieintriģēta.

- Vai tad ir tik traki?

- Diezgan, - viņš noslēpumaini pasmaidīja.

- Alkstu nepacietībā dzirdēt.

- Varbūt citreiz, nedomāju, ka tas šobrīd ir svarīgi.

- Tomēr es pieļauju, ka citas reizes varētu arī nebūt, - sieviete kļuva uzstājīgāka.

- Nu, stāsts ir garš, un es nevēlos jūs lieki kavēt.

- Jūsu rīcībā ir viss vakars. Un apsolos jums pastāstīt arī savu stāstu.

- Ak tad tā? Bet šī nav īstā vieta, - viņš uzmeta skatienu visai trokšņainajai studentu kompānijai turpat netālu.

- Ārā ir ļoti patīkams vakars, ir gandrīz pārstājis snigt, un es labprāt dotos pastaigā, - viņa izteica piedāvājumu, ar mājienu izdzerot savu kafijas krūzīti tukšu, izrādot gatavību doties ceļā.

Šķita, ka vīrietim vairs nebija attaisnojumu, tāpēc viņš tikai pasmaidīja un, izdzēris arī savu krūzīti tukšu, cēlās kājās lai apģērbtos.

Samaksājuši par kafiju, abi atstāja kafejnīcu. Patiešām - bija pārstājis snigt, vien daža atsevišķa sniegpārsliņa vēl dejojot noslīdēja zemē, gaiss šķita patīkami vēss un ielas bija krietni tukšākas, nekā pirms brīža.

- Tātad, ko jūs vēlaties zināt? – vīrietis jautāja, lēnā solī uzsākot gaitu.

- Kādēļ jūs kafejnīcā bijāt viens un vai jūsu stāsts ir līdzīgs manējam, - sieviete smaidot atteica.

- Tas ir visnotaļ personiski, - viņš, tāpat smaidot, atrauca. - Es jūs nepazīstu un neesmu drošs, vai varu jums to tā stāstīt. Turklāt, es jūs joprojām uzrunāju uz "jūs", kas arī nav pārlieku motivējoši.

- Nu tad pāriesim uz "tu", - viņa ierosināja. - Un, manuprāt, tas, ka mēs viens otru nepazīstam, ir visai droša garantija, ka šo informāciju neizmantosim viens pret otru. Ja tas līdzēs, varam arī neatklāt viens otram savus vārdus.

- Lai iet, - vīrietis atteica. - Kamēr runājam, uz kurieni iesim?

- Pastaigāsimies kaut kur šeit pat, tad jau redzēsim!

- Nu labi. Tātad, - viņš lēnām iesāka, - mans stāsts... Man ir divdesmit septiņi gadi. Neesmu studējis, finansiālu apstākļu dēļ uzreiz pēc vidusskolas sāku strādāt un dzīvot viens. Visnotaļ veiksmīgi, starp citu, sev iztiku nodrošinu gana labi. Iepazinos ar jauku meiteni, bijām kopā gandrīz sešus gadus. Viņa gaidīja bērniņu, es jutos ļoti laimīgs, bet nez kādēļ bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, jo mana meitene, kuru es grasījos bildināt, nevis, kā es gaidīju, kļuva man tuvāka, bet atsvešinājās. Kā tas atklājās, bērniņš nemaz nebija mans. Es biju šokā, bet biju gatavs ar to samierināties, jo bērniņš jau nav pie tā vainīgs, turklāt savu meiteni es ļoti mīlēju, neraugoties uz to visu. Bet, vienā jaukā dienā, es pārrados mājās no darba, mana meitene sēdēja istabas vidū ar sakrāmētām somām. Kad jautāju, kas noticis, viņa atbildēja, ka ir veikusi abortu, jo nav spējusi sadzīvot ar vainas apziņu, un mani pamet. Grūti aprakstīt manas tābrīža sajūtas. Es pat nestrīdējos, es vienkārši nezināju, ko teikt. Un tā arī viņa aizgāja. Neesam kopš tās dienas runājuši. Un tādēļ es šovakar esmu viens.

Vīrietis apklusa. Viņi lēnā solī turpināja iet. Sieviete īsti nezināja, ko atbildēt, noklausījusies šo stāstu.

- Šausmīgi, - viņa visbeidzot noteica. - Pat nezinu, ko teikt.

- Vari arī neteikt, - vīrietis sāpīgi pasmaidīja. - Vari vienkārši pastāstīt savu stāstu.

- Salīdzinājumā ar šo, tas ir tīrākais nieks, - viņa nopūtās. - Šovasar pabeidzu studijas, nav bijis nopietnāku attiecību par pusgadu. Šobrīd strādāju, darba ir daudz, tāpēc tas palīdz novērst uzmanību no jebkādām iespējamām attiecībām. Tas arī viss.

Vīrietis iesmējās.

- Nu gan! Bet tas ir pozitīvi, patiešām.

- Tā gan. Starp citu, kad apsēdos tev blakus, tu izteici minējumu, vai es nodomāju to pašu, kad mēs saskatījāmies. Kad atbildēju, ka jā, tu teici, ka šis vakars būs interesants. To es, protams, tagad nevaru noliegt, jo man ir tiešām interesanti, bet, intereses pēc, ko tu nodomāji?

Vīņš pasmaidīja.

- Es nodomāju, ka mēs varētu iepazīties. Acīmredzot, tu nodomāji to pašu.

Pasmaidīja arī viņa un atteica:

- Varētu teikt arī tā.

- Tas nu reiz ir noticis, esam īsumā dzirdējuši arī viens otra stāstu. Vai tev ir kādi ierosinājumi, ko darīt tālāk?

- Rīt man ir brīvdiena, vakars ir brīvs, tāpēc es nekur nesteidzos.

Vējš bija kļuvis brāzmaināks, bija atsācis snigt. Vīrietis sakārtoja apkakli un sacīja:

- Sāk kļūt vēls, kļūst arī vēsāks. Es dzīvoju desmit minūšu gājiena attālumā, tāpēc ierosinu, ja tev nav iebildumu, nopirkt pudeli laba vīna un aizskalot prom mūsu abu stāstus. Tā teikt, lai nākotnē būtu labāk.

Sieviete, protams, piekrita. Vakars tiešām bija izvērties interesants, katrā ziņā, interesantāks, nekā viņa bija cerējusi. Vīrieša sabiedrība viņai patika, turklāt viņu nemaz nemulsināja, ka viņi viens otram neatklāja savus vārdus. Viņi nopirka vīnu un devās uz vīrieša dzīvokli. Tas nebija liels, bet kārtīgs - dzīvoklī bija divas istabas, virtuve bija apvienota ar dzīvojamo istabu, tās atdalīja tikai lete. Dzīvojamā istaba bija neliela, tajā bija tikai dīvāns, blakus koka galdiņš, bet pretim dīvānam bija neliels kamīns.

Vīrietis uzlika fonā mūziku, ielēja abiem glāzēs vīnu un iekurināja kamīnu. Viņš izslēdza gaismu, abi sēdēja dīvānā viens pretim otram tikai kamīna uguns apgaismojumā.

Gaisotne bija omulīga, sieviete viņa klātbutnē jutās ļoti patīkami un atbrīvoti. Vakaru viņi pavadīja sarunās par dzīvi - vienkāršās, bet patīkamās.

Aiz loga sāka puteņot, ik pa brīdim kluso mūziku nomāca vēja brāzmas.

- Laikam labi vien ir, ka pārtraucām mūzu mazo pastaigu, - viņa smaidot sacīja pēc kārtējā vēja kauciena aiz loga, kas pārtrauca viņu sarunu. - Liels paldies par šo uzaicinājumu, vakars izvērtās tiešām interesants un es ļoti patīkami pavadu laiku.

- Es arī, - viņš atteica. - Atklāti sakot, nebiju gaidījis neko tādu.

- Es arī ne, - viņa iesmējās. - Vispār kafejnīcā es iedomājos varbūt ne gluži iepazīties, bet, jā, ka mēs... Varētu iepazīties.

Vīrietis sarauca uzacis, un tikai tad viņa saprata, ka vīns ir iedarbojies gan uz viņas smadzenēm, gan mēli, jo pēdējais teikums bija padevies visai nesakarīgs, tāpēc viņa sāka smieties, viņš smējās līdzi.

- Atvaino, ko īsti tu iedomājies?

Viņa nezināja, ko īsti atbildēt. Kafejnīcā viņa bija skatījusies uz vīrieša rokām un lūpām, domājusi par to, cik tās varētu būt patīkamas. Vīns patīkami jauca galvu, kamīns pēc aukstā āra gaisa sildīja, it sevišķi dzirdot vēju ārā un redzot lielās sniegpārslas sitoties pret logu.

- Nav svarīgi, - viņa manāmi sakautrējās un nosarka. - Nedomāju, ka tu nodomāji to pašu.

- To nu es nezinu, jo nezinu, ko nodomāji tu, - vīrietis nosmīkņāja, atsakot gandrīz to pašu, ko viņa bija teikusi viņam kafejnīcā. - Esmu ieintriģēts.

Sieviete tikai nosmīkņāja un piesarka vēl vairāk.

- Nu... - viņa minstinājās. - Es varbūt nodomāju, ka mēs...

Viņš viņu pārtrauca ar skūpstu. Tas bija pavisam viegls un neuzstājīgs.

Viņi mazliet atrāvās un ieskatījās viens otram acīs. Kamīna gaismā viņa acis izskatījās īpaši tumšas un dziļas, kā slēpjot sevī visu dzīves pieredzi, visas piedzīvotās sāpes, bet, tajā pašā laikā, milzīgas alkas pēc dzīves, alkas pēc mīlestības, kaisles. Kaisle aumaļām atspoguļojās visā viņa sejā. Viņš alkaini, bet maigi saķēra viņas vidukli un pievilka sev klāt. Viņa nepretojās, ne uz brīdi pat neiedomājās par ko tādu, tikai apvija rokas viņam ap kaklu un kaislīgi atbildēja uz skūpstu.

Skūpsts sekoja skūpstam, apskāviens ne uz brīdi neatlaidās. Uguns sprakstoņu kamīnā un vēja kaukoņu aiz loga sāka nomākt elsas, kas ik brīdi kļuva arvien skaļākas. Apskāviens atlaidās glāstiem. Glāsts sekoja glāstam, skūpsti kļuva uzstājīgāki.

Viņš skūpstīja viņas kaklu, plecus, mitrie skūpsti aiz sevis atstāja viegli svelošas pēdas, viņas ķermeni klāja zosāda, bet ne jau aukstuma dēļ, gluži pretēji - kļuva arvien karstāk.

Viens pēc otra apģērba gabali noslīdēja uz grīdas. Viņš viegli nolaida viņu dīvānā un skūpstīja viņas kaklu, skūpsti slīdēja zemāk, uz krūtīm, un zemāk, līdz atgriezās pie viņas lūpām un kļuva tik reibinoši, ka šķita - ap viņiem griežas visa pasaule. Viņa pievilka viņu sev klāt vēl ciešāk un apvija kājas ap viņa gurniem. Pasaule ap viņiem turpināja griezties, līdz eksplodēja viņu prātos, un viņi bezspēkā izkusa viens otra apskāvienos.

Pelēks uzausa rīts. Viņš pamodās, jo dzirdēja klusi aizveramies dzīvokļa ārdurvis. Tikai siltā gulta viņam blakus, saldi smaržojošais spilvens un vīna glāzes uz galda atsauca atmiņā aizvadīto nakti.

* * *

Bija pagājušas gandrīz divas nedēļas, kad viņai atkal radās izdevība apmeklēt to pašu kafejnīcu. Bija tāds pats tumšs vakars, cilvēki steidzās gluži tāpat, un pat sniegpārslas lēni krita no debesīm, gluži kā tovakar.

Šīs dienas sieviete nebija spējusi domāt ne par ko citu, kā tikai to vakaru. To vakaru, kad klusi tika piepildītas viņas slēptākās, kaislīgākās vēlmes. Ik dienu viņa klusībā cerēja satikt šo vīrieti atkal, bet šāda iespēja bija maza, turklāt viņi tā arī nebija viens otram atstājuši iespēju ar sevi sazināties.

Viņa lēni iesoļoja kafejnīcā, tā bija cilvēku pilna, bet viņš nebija starp tiem. Viņa klusi pie sevis nopūtās un apsēdās pie tā paša galdiņa, kur bija sēdējusi tovakar, un drūmi vēroja sniegpārslas aiz loga.

- Ko pasūtīsiet? - viņa dzirdēja jautājam viesmīli, bet tas netika jautāts viņai, bet gan kādam aiz muguras.

- Kafiju, lūdzu! Melnu kafiju, - atteica samtaini zema balss, un sievietes sirds iesvēlās kaislīgā priekā.

Iesūtījusi: Elīna Peremeža, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.