No iedomātas grēcības līdz iedomātai šķīstībai šķir viens vienīgs sniegputenis

Gaisā virmojošas kafijas smarža sagrābj mani aiz nedaudz nosalušā snīpja, un it kā tīdama ap pirkstu, izvilina laukā no siltā patvēruma gultas pēļos... Šķita, ka visi atmiņu memuāri sakoncentrējušies vienā lielā kopotā rakstā, tajā rītā, kad atverot acis, gar tik tikko manāmu aizkara spraugu caur aizdvasojošu loga rūti no ārā esošās skaudrās agra rīta pārpalikušās tumsības, dvēseli caurstrāvoja tikko jaušama savāduma dvesma - citāda rīta eksistence. Rīta, kas uzplēnī atmiņas par rītu, kam netiešā sakarā bija saistība ar šo mirkli... Pirmais šī gada sniegs...tik spēji uzbangoja emocijas un lika gandrīz izdzīvot sen piemirstu rītu atkal no jauna, ietērpjot to sentimentālu ilgu mētelītī... Kaut kur tālumā, domu dziļākajos kambaros uzvēdījusī tikko pagatavotas rīta kafijas smarža nemanāmi liek saļimt ceļgaliem, tāds viegli uzbudinošs reibonis, citāda realitāte!

Ķermeni viscaur šautrām izdzīparo viegli stindzinošas trīsas....kaislīgu skūpstu, pirkstu maigo spilventiņu atstātie zīmogi uz miklas, pēc senlatviešu pirts smaržojošas ziemas vakara pirts

...skūpsti, kas ierauj nenoticamu mirkļu okeāna dzīlēs, reibinošās un kustīgi paralizējošās izjūtās... atmiņas par ziemas sākuma stāstu... saka, ka pirms nāves cilvēks redz visu dzīvi acu mirklī pārskrienam, sazipotu, bet visaptverošu... ne tikai pirms nāves, vienā mirklī kādas emocijas, kas pakļautas atmiņām tik dedzīgi, ka pat pie vislielākās kušanas temperatūras tās spētu sastingt kā ledū kaltas, spēj uzplaiksnīt īsi, bet izlejot visu atmiņu spaini uz galvas, acumirklīgi atmodinot... Un tu kļūsti viscaur izmircis no atmiņām, izdzīvojis tās atkal no jauna, vien citādā formā - bez patlaban eksistējoša klātbūtnes efekta. Mana citādā pasaka, mans ziemas, pirmā sniega, balto pūku stāsts, glāsmains un sen lolots kā kaislīgs glāsts! Varbūt tā tiešām bijusi vien pasaka, sapnis, kas neatšķirams no realitātes, tik dzīvs un šķietami īsts, tomēr netverams un izzūdošs.

Viņa klusie soļi, maigās rokas, karstvīna smarža uz lūpu atvariem, kuri ierauj sevī pat vispieredzējušāko kaislības peldētāju, pirkstu radītās vibrācijas, slīdot pār mana ķermeņa uzvilktajām stīgām...

Rudenīgs decembra vakars, kurš izrāva mani no ierastās ikdienības, spēle, pašpārliecinātība, drosme, bet varbūt risks, un katrā ziņā, omīšu laikmets noteikti teiktu - vieglprātība, kas lika man tobrīd mesties laika plūsmā peldus, ļaujoties šiem izaicinājuma viļņiem, neprātībai, nekad nepiedzīvotām emocijām. Mēs devāmies pretī izaicinājumam nakts melnajā mutē, nezinādami kur, nezinādami īsti kāpēc, bet šķita, ka tieši tobrīd tā un ne citādi jādara, ka tieši tobrīd liktenim tā iepaticies izspēlēt divu cilvēku savienošanas joku...šķietami nepazīstamu, bet tobrīd tuvāku par tuviem. Laternas, kas viena pēc otras izplūstoši paslīd gar mašīnas logu, mums traucoties tām garām....mūzika, kas šķiet skanam iztālēm, ļaujot mirklim un domām ieņemt galveno lomu šajā amatieru jūtu izrādē, tomēr pēc gadiem izrādīsies būs bijusi galvenā aktrise, kas ikreiz ieskanoties no jauna, atsauc atmiņas līdzīgi kā nākamā rīta pirmais tā gada sniegs. Kamīna uguns, kas sildīja nosalušos ķermeņus, sarunas, kas sildīja dvēseles, skūpsti un pieskārieni, sildoši un vienlīdz saldējoši pārņēma katru sīkāko nervu galiņu, iekustinot miljoniem sajūtu receptoru, radot eksplozijai līdzīgu jūtu izvirdumu.

Viena nakts, kas neizzūd un neizzudīs no pasaules gravitācijas, tikpat spēcīgi un pašsaprotami kā daudzi līdz šim zināmie un gandrīz neapstrīdamie fizikas likumi...

"Šī klusā, rāmā nakts telpa,

Uz mana kakla tava kvēlā, siltā elpa….

Un maigie roku glāsti

Kā neatklāti baudas stāsti,

Kā apburoši skūpstu lāsti….

Un manas lūpas slīd pār taviem matiem

Kā apburts mēness tilts caur greiziem zvaigžņu ratiem….

Un acis pakļaujas vēl cēliem skatiem,

Tik gaistošiem un žilbinoši platiem…."

...nakts, kas ievīta brīnumu, sajūtu, šķietamā pasakas motīvu pārklājā...pārklājusies un ietinusi sevī šo maiguma mirkli, atstājot to vien divu kopā saplūstošu cilvēku noslēpumā! ...un atverot acis - gaišums, kas šo rītu padarīja tik tīru, baltu un nevainīgu, liekot aizmirst grēka sajūtu... sniegs, pirmais sniegs, ar tik bērnišķīgu atklāsmi un naivuma aizsegu, dzidrumu un skaidrību, virpuļojošās sniega pārslas, radot rotaļīgumu puteņa brāzmās, izplēnī gaisā pašpārmetumus, radot sapratni par mirkli, kas šķiet tik šķīsts, tik tīrs un sniega radītais gaišums tiek sniegts kā apbalvojums par uzdrīkstēšanos uzdrīkstēties! Un atkal no jauna tikko vārītas kafijas smarža ievilina savos valgos, satverot, saplūdinot pagātni, tagadni un nākotni vienā lielā PASAKĀ par MUMS.

Iesūtījusi: Santa, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.