Kaislību stāsts: Brīvdienas – manas laimīgās dienas

Patika piedzīvojumi, patika puiši. Skolas pagalmā ieraugām auto, tam uz loga lieli cipari, tā kā nevarejām nepamanīt - telefona numurs. Kā jau jebkuram bija saprotams, ka šis numurs bija domāts, lai pārdotu auto. Mēs bijām ļoti jautras, dzīvespriecīgas, patika spelītes, jociņi. Abas pierakstījam šo numuru, bet es negaidīju, ņēmu un zvanīju. Smieklu pilna turēju telefonu, līdz šos smieklus apklusināja balss otra galā. Es nedaudz apmulsu, bet centos uzsākt sarunu. Balss bija ļoti jauka un raiti uzturēja sarunu, kas mani pat izbrīnīja. Tā vārds pa vārdam, līdz es un viņš, šī nepazīstamā numura īpašnieks, norunājām tikties. Piektdienas vakarā pulksten 19:00.

Ne pirmo reizi mēs ar draudzeni  šādi uz dullo iepazināmies ar puišiem, mēs to uztvēram kā piedzīvojumu, kā joku, labi pavadītu laiku. Lielāko tiesu puiši izrādījās glīti, bet tomēr ļoti īpatnēji. Kamēr neredzi, iespaids pēc balss, ka varētu būs skaists, bet, kā ej uz tikšanos un ieraugi, tad nezini, kur mukt, kur slēpties, kā tikt vaļā tā pieklājīgi.

Nepazīstamā puiša balss pa telefonu tiešām šķita burvīga, tik maiga, silta, mīļa, ar vienkāršiem vārdiem tā pievilināja, tā apbūra. Ar nepacietību gaidīju šo tikšanos. Šī bija reize, kad tikšanās bija norunāta vienīgi man, bez draudzenes. Parasti norunājam tā kā dubultrandiņu, lai drošāk. Bet šoreiz es tiešām vēlējos satikt šo noslēpumano puisi ar tik burvīgu balsi.

Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, bet brīvdienas bija mūsu dienas, tajās mēs aizmirsām visu pasauli, mēs baudījām viens otru.

Tikšanās bija norunāta uz piektdienas vakaru, kad brīvdienas jau klauvēja pie durvīm. Es satraucos visu dienu, grozījos pie spoguļa, mēģinādama nosist laku. Beidzot šis vakars klāt, es norunātaja vietā. Gaidu, gaidu, kā nekā vienmēr ierodos nedaudz atrāk, nepatīk kavēt.

Brauc, bet cits auto, ne tas, kurš bija skolas pagalmā. Pie stūres ļoti skaists šoferis. Biju pārsteigta! Apmulsusi, nezinādama, ko teikt, bet par laimi šoferīts tāds  ļoti runīgs, smaidīgs. Acis, viņa brūnās acis, man iekrita sirdī tai pašā acumirklī.

Tā mēs iepazināmies. Visu vakaru pavadījām kopā. Gribejās, lai vakars nekad nebeidzas... Reti gadās ieraudzīt un iemīlēties. Bet šoreiz tā bija. Vakara noslēgums pie viņa. No rīta, atverot acis škita, ka tas ir sapnis, vai tiešām vakars ir bijis, vai tiešām tā bija realitāte ne sapnis. Viņš mani aizveda mājās un tikšanās bija galā. Atvadoties jau teica, ka tiksimies nākamajās brīvdienās, bet man tas šķita pārāk skaisti, lai būtu reāli. It kā cerēju, gaidīju nākamās brīvdienas, bet tai pat laikā arī centos pieņemt to, ka vairs viņu neredzēšu.

Katru reizi, kad viņu ieraudzīju es it kā kusu, kā sniegpārsliņa uz plaukstas. Vārdi ir par sīku, lai to visu aprakstītu.

Pienāca brīvdienas, ieradās viņš, kā jau bija solījis. Es biju septītajās debesīs. Es pat nespēju aprakstīt sajūtas, ko jutu, būdama kopā ar viņu. Pieskārieni, maigi, silti, elpa aizraujās, sirds sitas straujāk, viss, ko vēlējos, neapstājies. Balss ik pa brītiņam gar ausīm čukstēdama mīļus vārdus, apbūra, šķita, ka man blakus princis no pasaku grāmatas.

Ritēja laiks, brīvdienas mēs pavadījam kopā, pārējās nedēļas dienās viņš man zvanīja, mēdzām ilgi runāties tā pat vien par neko, par niekiem, par sīkumiem, vien svarīgi bija dzirdēt viņa balsi. Katru reizi, kad viņu ieraudzīju es it kā kusu, kā sniegpārsliņa uz plaukstas. Vārdi ir par sīku, lai to visu aprakstītu.

Vakaros pa apsnigušiem trotuāriem mēs abi kopā saķērusies gājām. Šķita, ka šis siltums spēs visu sniegu izkausēt, spēs lapas uzplaucēt.

Bet nebija viņš princis un nebija šī pasaka, bet gan kartejā skarbā realitāte. Klīda baumas, kas netīšām nonāca līdz manīm, ka manam princim ir cita. Drīzāk es viņam esmu brīvdienu izklaide, bet dzīvē ir cita. Protams, rozā brilles uz acīm, jo iemīlēju viņu jau tur, kur tikāmies pirmo reizi. Tomēr nelika man mieru un es uzprasīju, jā, nenoliedza, ir cita, bet it kā jau bijusī. Teica, ka pašķīrusies jau labu laiku. Es ticēju, jo velējos ticēt, kaut nojautu, ka meli vien tie bija. Bet kāda tam nozīme, viņš taču ir man blakus, un tas ir viss, ko vēlējos.

Iepazināmies, kad rudens krāšņā lapu virpulī, bet līdz bargai ziemai nebij lems mums kopa būt. Tā pa brīvdienām mēs mīlējām. Šķita, ka viņa sirds arī mīlēja, bet varbūt nedaudz mazāk ka manējā. Bet nevarēja būt šīs jūtas izdomātas, pārāk siltas bija tās. Tomēr kadās brīvdienās viņš neieradās. Varbūt vainīgs attālums, citā pilsētā viņš dzīvi dzīvoja...

Šķiet veselu mūžību bijām kopā, škiet pazinām viens otru. Bet vien nieka pāris nedēļas nogales mēs izdzīvojam, no septembra līdz decembrim. Kāds teiks, tik vien, bet es teikšu tas bija daudz, jo laiks, ko pavadījām, bija pārpildīts ar maigiem glāstiem, bija pildīts, saldiem skūpstiem, siltiem apskāvieniem, mīļiem vārdiem. Tika izdzīvotas nevis dienas, bet sekundes šajās dienās...

Ziemassvētki, Jaunais gads bij vientulībā, kaut jautrā draugu pulkā, tomēr bez viņa. Tā bez vēsts viņš pazuda, nezvanīja. Es centos nedomāt, centos aizmirst, centos nemīlēt un dzīvot tālāk.

Klīda baumas, kas netīšām nonāca līdz manīm, ka manam princim ir cita.

Bet laiks ritēja, es dzīvoju par viņu domāju, kaut ar citu tikos. Es citiem smaidīju, neizrādīju, bet dziļi sirdī vienas vienīgas sāpes, kā es tagad bez viņa... Kāpēc viņš tā ar mani...? Arī ejot laikam, nedzisa atmiņas par viņu, nebeidza degt mīlestības dzirksts. Šķita zeme brūk zem kājām, dienai saule atņemta, nakts bez zvaigznēm palikusi, manu sirdi žņaudz šī mīlestība, kas nav sadalīta... Mīlestība ar katru dienu pieauga un pāri maniem spēkiem plūda, nav ar ko to dalīt, tas bija grūti...

Pēc mēnešiem, pēc ļoti ilga laika telefons zvana, ko tad viņš grib? Es biju pārstaigta, es biju dusmīga, bet tomēr es joprojām mīlēju... Es, protams, nespēju pretoties, katru reizi, kā piedāvāja satikties, es gāju ar prieku, kaut nojautu, ka neesmu es vienīgā. Pārāk dziļi sirdī bija iekritis, pārāk stipri mīlēju, ka pieņēmu visu, kā bija. Nekas, ka cita ir, bet galvenais, ka es, ka varu redzēt viņu, ka varu atkal just. Šīs alkas pēc skūpstiem, pēc viņa glāstiem bja jau gandrīz izkaltējušas mani. Viens vienīgs skatiens spēja atdzīvināt mani kā ziedu tuksnesī bez ūdens. Tām acīm pretoties man nebij lemts. Nebija manā varā pateikt nē. Kā lai atsakos no mirkiem, kas liek dzīvai justies, kas liek sirdij pukstēt...

Tā dzīvoju es brīvdienās pa īstam, vien dienas šīs bija mana dzīves jēga. Kaut tikos es ar citu, es vienmēr piekritu uz tikšanos ar viņu. Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, bet brīvdienas bija mūsu dienas, tajās mēs aizmirsām visu pasauli, mēs baudījām viens otru. Es zinu, ka tas bija nepareizi, arī viņš to zināja, bet tomēr tikāmies un mīlējām. Ir grūti aprakstīt, ir grūti pastāstīt, jo vārdi niecīgi un sīki salīdzinājumā ar jūtām šīm.

Nekas man nebij svarīgs tā, kā mirklis kopā būt. Es mīlēju pa īstam, es mīlēju no visas sirds. Šī mīlestība mani vāju darīja, šī mīlestība mani aklu taisīja. Es nevelējos dzirdēt it neko, kaut patiesību zināju un nenoliedzu to. Bet kaut tik brīvdienas, ar to bij gana, lai laimes pilnību justu.

Tā reiz šīs brīnumainās brīvdienas bija galā. Bet cipari no auto vienmēr palika man atmiņā. Man mūžam paliks atmiņā un sirdī mirkļi tie, kas bija patiesi, kas bija arī nepareizi. Bet kurš gan šķiro, kad ir iemīlējies. Es nenožēloju šo laiku, ne dienu, un ne sekundi es nevelētos mainīt. Es mīlēju un arī mani mīlēja, tas bija brīniškīgi.

Un joprojam, šķirstot atmiņu grāmatu, es uzduros uz domas par tevi. Es škirstu, domāju, viss bija burvīgi, kaut nebija lemts beigties citādi. Es nevainoju tevi, es dusmojos uz sevi, ka pārak daudz es centos tevi iekarot, šai cīņā nedaudz laiku zaudēju. Šai laikā tik daudz mirkļus varējām mēs vienkārši baudīt un nedomāt, kas būs rīt.

Šīs rudens, ziemas brīvdienas bij manas laimīgās dienas. Par to es tev pateicos, es daudz ko iemācījos. Es neteikšu, ka liktenis bija nežēlīgs, tas bija pamācošs un daudz ko deva. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un man bija prieks pazīt tevi. Tie mirkļi bija kā ķēdes posms, bez kura nevar dzīvot tālāk. Viss ritēja savu gaitu un nevarēja vēlēties, lai ir savādāk. Es piedzīvoju īstu mīlestību, kaut arī tik īsu, toties patiesu.

Un es joprojām atceros tos ciparus, šķiet vēl tagad jūtu tavu elpu... Es šīs atmiņas atceros kā stāstu, kā pasaku īstu, ar princi dzīvu...

Dažreiz arī skaists ir tas, kas atnāk, lai aizietu.

Sniegpārsliņas apciemo ik gadu, lēnā virpulī tās krīt un silda zemi. Bet tad pienāk brīdis tāds, ka tām jāaiziet. Kaut nedaudz skumji, kaut ir tik žēl, ka skaistums tāds ir jāpalaiž...