Varbūt vēl būs lemts mums atgriezties krustcelēs, lai atvadītos...

Šķiet vēl vakar, šādā pašā pilnmēness gaismā, Tu glāstīji mani. Logs mēdza aprasot, kad Tavas lūpas skūpstīja mani. Vēl joprojām man ausīs skan Tavi vārdi, tava balss liek aizmirsties. Vien tas, ka biji blakus ļāva man justies dzīvai.

Es sēžu uz palodzes, es veros pilnmēness gaismā, un atmiņu ēnā saskatu Tevi. Es nespēju aizmirstu Tavu acu skatienu, kas paralizēja, kas apbūra. Vien liktenis bij citu stāstu sarakstījis. Krustcelēs tas šķīra mūs. Tik negaidīti, pat neļāva atvadīties.

Bet kamdēļ tā viss izvērtās...? Mūsu sirdis mīlēja, acu skatieni saplūda, mūsu dvēseles dzīvoja...

Mēs viens otru sapratām bez vārdiem, viss bija mazsvarīgs, ja bijām kopā. Nebija nozīmes laikam, jo šķita, ka tas apstājies, lai mēs mīlētu bezgalīgi.

Ir grūti saņemties, lai dotos tālāk, vēl grūtāk pieņemt to, ka tur vairs nebūs tevis. Nebūs siltums, ko jutu Tevi ieraugot, ne glāsti ko sniedzi, mani mīlējot.

Liktens piemuļķoja mūs. Tevi aizveda pa citu ceļu tālāk. Tā es sēdēju tajās krustcelēs, nespēdama kustēties. Ja es pieceltos un ietu, tas nozīmētu atstāt Tevi pagātnē... Bet es to nespēju, jo vien pateicoties Tev, mirkļiem, kas mums bija, es joprojām elpoju. Pateicoties šīm atmiņām, mana sirds vēl pukstēt spēj.

Ir grūti saņemties, lai dotos tālāk, vēl grūtāk pieņemt to, ka tur vairs nebūs tevis. Nebūs siltums, ko jutu Tevi ieraugot, ne glāsti ko sniedzi, mani mīlējot. Tur tālāk nebūs Tavu sirdspukstu, kā lai dzīvoju...

Šai vēlā ziemas vakarā, kad logā iespīd mēness gaisma, es domāju un joprojām skumstu, bet tomēr dzīvoju. Es dusmojos uz likteni, es nespēju to saprast...

Uz loga uzziedēja leduspuķes, bet Tavu vārdu nespēju vairs uzrakstīt... Vēl nedzaudz sirdī smeldz, vēl nedaudz rūgtums sažņaudz sirdi pukstošu, vēl nedaudz ir šīs alkas tomēr Tevi ieraudzīt.

Es pieņēmu šo ļauno joku, mums katram savs stāsts ir sarakstīts. Bet varbūt tomēr vēl būs lemts mums atgriezties šais krustcelēs, lai atvadītos...

Mūsu ceļi šķīrās.
Bez iemesla aizgājam katrs uz savu pusi.
Aizgājām, nezinot, ko viens pret otru jūtam.
Un tagad pēc daudziem gadiem satiekoties,
es redzu, ka Tavas acis nav mainījušās,
Tavi vārdi tik pat maigi skan.
Bet nekad vairs neuzzināšu es,
vai arī roku pieskārieni ir palikuši tik pat silti,
vai tie pieskaroties liek man aizmirsties kā toreiz...
Arī Tu atzinies, kā toreiz juties,
ka viss, ko teici, nebij tukši vārdi,
un katra rīcība bija apzināta,
tā nebij izdomāta.
Tu atzinies, ka es Tev liku justies dzīvam,
un Tavai sirdij liku pukstēt straujāk...
Bet tikai žēl, ka šie burvīgie vārdi nāk ar nokavēšanos,
žēl, ka nevarējam toreiz atzīties.
Mēs nedomājām, ka laiks pasteigsies,
nedomājām, ka tas aizsteigsies
tik straujiem soļiem.
Nedomājām, ka būs, ko nožēlot.
Un tagad, kaut esam satikušies,
kaut esam atzinušies,
mūsu ceļi ir šķīrušies.
Un viss kas palicis, atmiņas par bijušo
un sapņi par to, kas varēja būt...
 

Iesūtījusi Natālija, konkursa „Ziemas kaislīgās pasakas” dalībniece.

Piedalies arī tu mammamuntetiem.lv un www.KafijasDraugs.lv konkursā „Ziemas kaislīgās pasakas”!