Vīrietis: "Ja mani mīli, nestāsti man, ka esi pārgulējusi ar citu!"

Kādā lietainā dienā sēdēju centra kafejnīcā un ar priecīgām skumjām vēroju debesis, gaidot sniegu. Spēlējoties ar karotīti tukšajā tējas glāze, neviļus dzirdu aprautas frāzes no blakus galdiņa, kuras pārspēj kafejnīcas murdoņu un ielas trokšņus. Ziņkārības dzīts, novēršos no saviem laika vērojumiem, uzlieku garlaicības masku uz sejas un tukšu skatienu veros kafejnīcas zāles panorāmā. Pie blakus galdiņa laiku īsina divas, pēc ārējā izskata spriežot,  jaukas sievietes. Tādas labi koptas, sportiskas, iespējams, ka labu zīmolu drēbēs. Īsāk sakot – iepakotas no A līdz Z. Problēmas nav!

"Zini, man nav problēmu to pieņemt"
Sasprindzinot dzirdi, pāris minūšu laikā saprotu, ka runa ir par vīrieša uzticību sievietei, ar kuru viņš ir izvēlējies būt kopā. Nu, tur jā, visi viņi vienādi, tā jau šinī dzīvē iekārtots. Parastie teksti. Pēkšņi, bums, es sastingstu! Vienu mirkli sāku jau domāt, ka man ir dzirdes halucinācijas. Viena no viņām saka: „Zini, man nav problēmu to pieņemt. Tikai ar vienu noteikumu: atnāc un pastāsti.”
Uz  mirkli es zaudēju skaidras, loģiskas, racionālās, visas tādas spriešanas spējas, ko manis lasīti un dzirdēti speciālisti dēvē par vīrišķā dzimuma priekšrocībām. Mirklis...

Atklāti sakot, pa visiem saviem laulības gadiem, man šāda doma nebija ienākusi prātā. Nē! Ne jau tas, ka mana sieva aizlaiž pa kreisi. Doma, ka viņa man to pasaka pie vakariņām!

Sāpīgais atsitiens atgrieza realitātē
Mani pāršalca karsts vilnis, no galvas līdz papēžiem. Varbūt arī otrādi, nav svarīgi. Es sastingu, kā zibens ķerts. Manas domas joņoja ar gaismas ātrumu. Mans ķermenis jau cēlās no galda, ar impulsu pienākt, sagrābt aiz pleciem, sapurināt un maigi skatoties acīs piedāvāt: ja tu esi mazohiste, tad varu par godīgu atlīdzību tā maigi nopērt. Iespējams, kaifu noķersi no fiziskām sāpēm. Tās pāries un aizmirsīsies kā zobu sāpes. Atmiņā paliks feina sajūta no baudas.
Paldies kafejnīcas interjeristam par šauro vietu starp galdu un sēžamo, jo sāpīgs atsitiens ar ceļiem pret galdu mani atgrieza realitāte. Ne tikai fiziskajā realitātē, bet iekustināja manas domas par šo tēmu: uzticība starp diviem cilvēkiem. Starp vīru un sievu. Kas Dieva priekšā solījušies viens otram: līdz nāve mūs šķirs, priekos un bēdās.
O.K. lai viņa dzīvo, kā viņai labāk patīk. Bet es? Es būtu gatavs tādām pavērsienam?

Tāds "sīkums": šodien nokniebos ar mūsu firmas šoferi
Iedomājos, ka atnāk mans mīļums vakarā mājās un saka: „Zini, mīļais, man te šodien tāds notikums darbā bija. Es ar mūsu firmas šoferi pa dienu nokniebos. Zini, nekas sevišķs. Tikai mieru, tas ir sīkums. Mīlu es tikai tevi. Neuztraucies. Viss ir kārtībā.”   
Atklāti sakot, pa visiem saviem laulības gadiem, man šāda doma nebija ienākusi prātā. Nē! Ne jau tas, ka mana sieva aizlaiž pa kreisi. Doma, ka viņa man to pasaka pie vakariņām!

Varu pateikt ar 99% pārliecību, ja es izvēlēšos pārgulēt ar citu sievieti, tad no savas puses es pielikšu visus sev pieejamos līdzekļus, lai manam mīļumam tas paliktu nezināms. Bet tas jau ir cits stāsts.

Labāk skaisti meli, nekā skarba patiesība
Jo vairāk es to iztēlojos, jo vairāk katra mana šūna brēca – NĒ! Es izvēlētos to NEKAD nedzirdēt! Man patīk skaisti meli, nevis skarba patiesība. Es gribu, lai mani pasargā no šīm sāpēm. No mūžīgās atmiņas. No cīņas ar nosodījumu un aizvainojumu. Man ikdienā tā pietiek. Es domās lūdzos savai sievai: „Ja tu mani mīli. Mīli vienkārši. Tā parasti, bez noteikumiem un likumiem, tad pasaudzē mani. Samelo man! Lūdzu! Aizmirsti par godīgumu, patiesumu, par Dievu, par Elli. Jo es esmu vājš. Es baidos to dzirdēt! Es šaubos, vai mana mīlestība būs tik liela, ka varēs tam stāvēt pāri. Es esmu egoists. Man patīk, ka tu man piederi visa un es piederu Tev. Esmu kapitālists un budzis! Es atsakos ar kādu Tevi dalīt!”
Kad manas sajūtas bija uzvirmojušas līdz augstākajai pakāpei, es atcerējos savu mīļāko jautājumu: ko es no tā iegūstu? Kāds ir mans ieguvums? Šo jautājumu man patīk uzdot sev un pie jebkuras izdevības citiem. Atklāti sakot, citiem uzdod šo jautājumu ir daudz patīkamāk.
Te nu jāatzīstas, ka nokļuvu sprukās. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāieskatās pašās savas, saukšu to par sirdsapziņu, dzīlēs.
Mana sirdsapziņa nesirgst ar „pieklājību” pret mani un mauc tieši „zem jostasvietas”. Moralizētājs, mācītājs, jūtīgais tipiņš. A pats ta ko? Par svēto iztaisies! Sāpēs, cietīsi, gaudosi pret mēnesi. Nu, un? Jau mēģini nokārtot dzīvi sev izdevīgā virzienā! Nopirkt savu labsajūtu. A nopelnījis esi? Kad tu pēdējo reizi uz savu sievu paskatījies ar kaisli un iekāri, nevis kā uz ik dienas mēbeli, kuru tu esi iegādājies lētā izpārdošanā. Un vēl uzdrīksties murmināt zem deguna  - es tevi mīlu! Kur ir rīcība, darbība? Kad tu esi sagādājis savam mīļumam prieku? Baidies? Pareizi dari!

Pastāsti man, ko tu saņem, uzzinot, ka tavs vīrietis pārgulējis ar citu!
Es sevi atradu sastingušu, sēžot kafejnīcā. Sievietes bez problēmām jau bija aizgājušas. Man gribējās viņām skriet pakaļ un pajautāt: „Pastāsti man, ko tu saņem, uzzinot, ka Tavs vīrietis ir pārgulējis ar citu.” Precīzs dūriens skaustā man atgādināja: atkal gribi novelt atbildību uz citu!
Es paliku sēžot!
Protams, šo tēmu var pagriezt arī uz otru pusi. Varu pateikt ar 99% pārliecību, ja es izvēlēšos pārgulēt ar citu sievieti, tad no savas puses es pielikšu visus sev pieejamos līdzekļus, lai manam mīļumam tas paliktu nezināms. Bet tas jau ir cits stāsts.
Tad man gribējās jautāt citiem večiem: kad tu pēdējo reizi uz savu sievu paskatījies ar kaisli un iekāri, nevis kā uz ikdienas mēbeli. Un vēl uzdrīksties murmināt zem deguna  - es tevi mīlu!

Teksts: www.kasjauns.lv

Avots: žurnāls "100 Labi Padomi"