Strādāju ārzemēs, bet nu vairs neko pret savu mīļoto nejūtu

Esmu daudz laika pavadījs ārzemēs, lai dzīvē sasniegtu visu daudz ātrāk nekā to spētu izdarīt Latvijā. Strādāju visu laiku, viens spēju nodrošināt savu ģimeni un vēl tai laikā spēju veikt iekrājumus. Laikā, kad esmu prom, veidojas dažāadi strīdi un dēļ viņiem ir vairākas reizes pajukušas attiecības un man vajadzēja lūgties, lai viss tomēr paliek, kā ir. Es solīju laboties, lai saudzētu attiecības! Un tagad ir pienācis tas brīdis, kad atbraucu mājās, vēlējos visu labot, it kā salīgām. Viss bija labi, bet pēc dažām dienām viss iegāja vecajās sliedēs - atkal strīdi un nesaskaņas.

Likās, ka tas ir normāli, bet pagāja divas nedēļas un sapratu, ka tā vairāk nav mīlestība, bet gan pieradums un jūtas ir galīgi nodzisušas, izrunājām to un izšķīrāmies.

 

Es aizgāju uz klubu, atradu citu, nolaidu ar viņu. No rīta pārnāku mājas, dabūju kāvienu, bet pēc pāris dienām it kā atkal bija ok. Tad pēc pāris dienām sāku sajēgt, ka tomēr nekas nav labi, jo nekā nejutu pret otru cilvēku un atturējos no visa, ko viņa vēlējās, neskatoties uz to, ka ir bērns un vēl pats apbrīnojamākais to, ka gaida nākamo no manis. Turējos tam visam pretī, ignorēju visu, centos neko neizrādīt. Tad pienāca vakars, ka nākamajā dienā jādodas prom.
Un tad izlēmu, ka jābrauc uz pilsētu un atkal satikos ar Viņu, izslēdzu telefonu. Tai laikā viņa mani meklēja divas stundas, lai izrunātos vai kaut ko mainītu utt. Bet es sēdēju restorānā, dāvāju glāstus, uzmanību, nekam nepretojos, vienkārši baudīju vakaru, zinot to, ka rīt braucu prom. Un viss atkal beidzās ar to, ka gājām uz viesnīcu un abiem bija ļoti labi. Un tas cilvēks sāka man iepatikties, un radās jūtas, neskatoties uz to, ka vinņ arī bija attiecībās un viņai arī ir bērns. Jau pirmajā reizē es tam cilvēkam izbojāju attiecības, bet viņa pati gāja uz to.

Nāku mājās atkal no rīta, starpā ir viena nedēļa un atkal skandāls, kaut gan neko nejutu pret to cilveku.

Tāpat sāka mani sist ar tukšu pudeli, galda dēlīti un visu, kas pagadās pa rokai. Izrunājām, it kā samierinājās. Bet tagad galīgi neliek man mieru.

Saka, ka mīl, labosies, mainīsies, darīs visu, ko es vēlos utt. Tieši tāpat, kā es to darīju, kad es viņai lūdzos, lai paliekam kopā. Bet šoreiz esmu galīgi iekšēji beigts, vairāk neko nejūtu. Nekādu izmaiņu manā organismā nav, vienīga izmaiņa ir tas, ka mani velk pie cita cilvēka un esmu gatavs darīt visu, lai viņai ir labi. Lai mēs būtu kopā un viņa atbild man ar to pašu!

Ja atgriežos, tad nozīme dzīvot atkal nelaimīgam, ierobežotam, visu laiku strādāt ārzemēs, lai tik kādam būtu labi, neskatoties uz to, ka te jāstrādā kā velnam.
Esmu devis daudz un pat patiesība visu, bet laikam to nenovertēja. Tad varbūt dot citam iespēju, lai cits to novērtē, ko es spēju dot?