Sapratu, ka nevaru saviem bērniem atņemt tēvu un devu viņam otru iespēju

FOTO: Marika Eglīte.

Atgadījums notika dažus gadus atpakaļ. Ģimenē bijām 3, dzīvojām Latvijā, pēc pāris mēnešiem pieteicās otrs mazulis un nācās krasi kaut ko mainīt, jo iztikas līdzekļi bija ierobežoti un dzīvesbiedram (kopā 9 gadi) piedāvāja darbu ārzemēs. Visi nevarējām aizbraukt, jo mācījos, lai iegūtu labāku izglītību un varētu palikt dzīvot un strādāt Latvijā. Un tā laiks ritēja, apkārtējie teica - vīrieti vienu nevar atstāt,Tev arī jābrauc. Biju tik naiva un tik ļoti viņam ticēju,ka viņš pāri man nedarīs. Bija vasara - skola, mazais jau apvēlies, lielākais bērns...ar bērniem uz jūriņu, bērnu parku, kur līdzi skolas eksāmeniem nepieciešamie materiāli, bet mīļotais vīrietis palicis novārtā  - viena sms no rīta un pāris vakarā, daži zvani skaipā, tad atkal viņš aizņemts....nu tā mobilā komunikācija diezgan niecīga - katrs savā galā aizņemts. Rudens klāt - mīļotais vīrietis atbrauca brīvdienās. Kad viņš piebrauca pie mājas, stāvēju pie loga un runāju pa telefonu ar draudzeni un ieraugu, ka šim rokā puķes, teicu, ka manējais kaut ko nogrēkojis, jo ar puķēm.

Ienākot pa durvīm, skrēju sagaidīt ar ciešiem apskāvieniem, bet šis pastūma mani malā un teica, lai nesaspiežot. Tad jau man nāca apskaidrība, ka kaut kas nav kā vajag.

Tad vēl pēc pāris dienām aizbrauca uz attālo kaimiņu pilsētu "pie draugiem". Teicu, ka braukšu līdzi, jo māsa varēja bērnus pieskatīt - gandrīz vai traks palika, bet īstenībā nopriecājos, ka nebūs mājās, jo pēc dažām dienām skolā svarīgs eksāmens un man plusā viena diena ko mācīties:) Pēc tam viņš uztaisīja trako haju mājās - ka dīvāns, paklājs un skapju augšas ar putekļiem - uztaisīja ģenerāltīrīšanu un teica, ka es esot cūka, kā es ar bērniem tā varu dzīvot....Atzinu, ka man tādiem sīkumiem nav bijis laika, ja viņam vajag, lai skrien tiem putekļiem pakaļ.
Nu un pēdējais kad pārliecinājos, ka ir cita - par visiem 100% - gultā no manis pieprasīja ko tādu,ko nekad neesmu darījusi - viņam patīkot. Uzreiz piecēlos un pateicu,ka viņam ir cita, protams, sāka mani saukt pa muļķi....nu un mīlēšanās pārvērtās par strīdēšanos.... Pienāca mana dzimšanas diena - pat neatcerājās, pusdienlaikā ieminējos, ka man tāda ir, tad tā starp citu.....a,ja apsveicu un iedeva paviršu buču.
Pienāca viņa aizbraukšanas diena,žēl jau bija, jāraud arī, bet šis vēl pārliecinājās, ka mēs tiešām nebrauksim viņu pavadīt - jo abi ar daiļavu jau atlidoja kopā. Tā kāvakars un tāls ceļš un mazajam mašīnā jāraud, tad nebraucām.
Pienāca mans skolas izlaidums - pabeidzu godam. Nu un tad pēc 2 dienām paskatījos viņa dr.lv profilu,kas tad šim draugos. Tur bija kāda dažus gadus par viņu vecāka sieviete,kurai zem profila bija smaidiņš - mīlu tavas skaistās actiņas,deguntiņu utt. Uzrakstīju sms ar jautājumu vai tā ir viņa - šis atpakaļ - kā tu zini ,kāpēc tā domā.... un tad sākās viss murgs...vakarā draugos man atrakstīja viņas vīrs, sākumā nodomāju, ka tas viņas tēvs un nu grib mani norāt, ka apvainoju viņa meitu.

Tad jau izrādījās, ka šai sievietei tāds dzīvesveids - atņemt citām vīriešus.

Pateicu, ka es noteikti ar viņu vairs neko kopīgu negribu un kad atbrauks, lai domā, kur palikt un lielākam bērnam pagaidām neko neteiksim..A ko šis,pie pirmās izdevības skaipā bērnam pateica, ka viņš pie mums nepalikšot kad būs Latvijā, jo mammīte negribot, bērns jautāja kāpēc, uz to jautājumu, lai mammīte atbild. Nu ko es, tad ar pateicu, ka tētim cita draudzene.Tad pāris sarunās vēl bērna acīs mani nomelnoja....uz ko es reaģēju ļoti slikti - parādīju bērnam tās sievietes bildi - nevienam neiesaku tik aplam rīkoties - jādomā līdzi, ko dara.
Tad gan sazvanījāmies katru vakaru skaipā, jo viņš gribēja runāt - bet iepriekš, kad es to gribēju, tad nebija laika, nebija atjaunots nets un vel lērums visādu atrunu....Nu kāda runāšana - kašķi, manis nomelnošana - viņš dzīvoklī visu esot pircis tad nu arī to paņemšot - nu vārdu sakot pie visa šī es biju tā vainīgā - no manis par maz uzmanības, pēc otrā bērniņa paliku diezgan apaļa, arī tas viņam traucēja. Beigās nu it kā ta kā izlīgām, jo ar interneta starpniecību taču nevar notikt šķiršanās, pietiekoši ilgi bija būts kopā....Vienu vakaru tai vīrs atsūtīja sms, ka esot redzēti visi kopā vizinamies ar mašīnu, zvanīju, ilgi necēla un kad pacēla, nebija laika runāt. Nosūtīju sms, ka viņa mantas ir māšīnā un viņa mašīna garāžā. Pēc pāris minūtēm bija zvans no viņa mammas  -kas notiekot, lai viņa mantas būtu atpakaļ mājā, jo tur ir dārgas drēbes un tās var sapelēt, tad man būšot jāpērk jaunas un, ja viņa nomiršot es būšu vainīga.....un nometa klausuli.
Arvien tuvāk nāca diena kad viņam jābūt Latvijā - tad sāka man nākt sms un vēstules dr.lv,c ik viņš ļoti visu to nožēlo un mēs viņam esam svarīgi un grib ar mums būt kopā.

Tā nu atbrauca - nekādi kašķi, ienāca iekšā ieraudzīja mūs un apķērās mums ar mazo apkārt (lielākais bērns bija līdzi uz lidostu radiniekam sagaidīt viņu) un noraudājās....Protams izlīgām. Kādreiz teicu,ka krāpšanu nekad nepiedošu,bet tad nolēmu,ka nevaru saviem bērniem atņemt tēvu un viņam,otru iespēju sevi pierādīt.

Tagad visi dzivojam kopā ārzemēs, sākumā bija ļoti grūti, bet nenožēloju, ka izlīgu. Protams, šis gadījums stāv starp mums, bet esmu pratusi to nolikt tālākajā plauktā un ikdienas dzīvei netraucē, jo gribas mierīgi dzīvot un bērniem dot labu ģimenes paraugu....bet vai cilvēkam tas ir pa spēkam? Un starp citu, man tagad ir cēlusies pašapziņa. Nē, tā nav,ka uzsvilpju un viņš skrien kā paklausīgs šunelis - mums vienmēr viss ir bijis līdzsvarā - man pat liekas,ka viss ir bijis diezgan ideāli - ja vien nebijis šis incidents, bet ne velti ir teiciens - vīrieti nedrīkst laist no mājām ar tukšu punci un pilniem maisiem, bet tas jātur pietiekami īsā pavadā. Visu uztvēru diezgan vēsi, sarakstēs viņu neaizvainoju un tas viņu tracināja. Jauku dienu visām un pie līdzīgām situācijām izvērtējiet, vai ir vērts atdot savu vīrieti kādām pameslām!