Esmu krustcelēs... Negribu vairs slēpties

Ar draugu - 9 gadu starpība, pašai - 22 gadi. Draugs bija kopā ar manu radinieci, tajā laikā arī iepazināmies un laiku pa laikam sarakstījāmies. Bet nekas nebija. Viņi izšķīrās. Un pēc laika sākām sarakstīties, tikties, parādījās jūtas. Bet tā īsti kopā nevarējām būt, jo radi bija pret mūsu attiecībām, jo pagātne jau skrēja pa priekšu.

Ar radiem nav labas attiecības, jo ar ģimeni esam atšķīrušies, dzīvojām kādu laiku ārpus LV un radiem patika vērpt intrigas un domāt kaut ko, lai būtu labāki par mums. Ar draugu satikāmies slepus, bet tad uzzināja un nu kļuvu sliktā. Ar draugu iepriekš strīdējāmies, ka tas nav normāli - slēpt. Man jāizlemj, ko vēlos. Uzupurēt sevi un būt nelaimīga dēļ radiem, vai domāt par sevi. Vismaz brālis mūs atbalstīja un uzskatīja, ka tā bija jābūt, ka esam kopā. Jo ar viņu bijām laimīgi.

Izlēmu, ka domāšu par savu laimi, bet tas jau bija pēc kāda laiciņa. Bijām noguruši no slēpšanās, no tā, ka kāds kontrolē mūs. Mūsu attiecības pasliktinājās, biežāk strīdējāmies, kļuvām neiecietīgāki. Tad draugam darbā daudz problēmu bija un bija jāstrādā garas stundas. Tad arī sākās problēmas. Viņš noguris. Sāka teikt, ka mani nemīl, izšķīrāmies. Bet tad atkal sagājām kopā. Visam pa vidu darbs. Es nezinu, kas notiek vīrieša galvā, kad darbi ir daudz? Nezinu, bet es sāku jau domāt, vai dēļ savām kļūdām viņam nav cita. Varbūt tiešām dēļ darba un šķita, ka labāk būs šķirties. Es teicu, ka dosim laiku. Veltīsim sevi darbam un sev un tad redzēsim, kas būs tālāk. Viņš atbildēja, ka noguris no slēpšanās.

Nezinu, ko darīt un kas notiek viņa galvā. Ar prātu gribas dot laiku, lai tiek skaidrībā, bet no otras puses bail, ka pazaudēšu viņu dēļ savām kļūdām. Bet pagale viena nedeg.

Varbūt kādam ir bijusi līdzīga pieredze kā man? Apzinos, ka nevēlos šķirties, jo visam kam ir iets cauri. Un beigās, kad ir iespēja - viss. Varbūt tiešām darbs un haoss galvā?

Vienu brīdi domāju, ka labāk būtu iet katram savu ceļu. Bet nevēlos pieļaut kļūdu un necīnīties par mums. Kad izšķīrāmies, sapratu vēl vairāk, cik ļoti viņu mīlu un piedodu visu, kas bijis.

Es nezinu, kā vīrietis uztver tādas lietas un ko domā. Bet viņš ir noslēdzies un mani klāt nelaiž. Varbūt kādam ir kāds ieteikums? Vai arī dot laiku, bet kā likt manīt par sevi, ka esmu viņam atbalsts...un vest pie prāta? Mazliet haotiski, bet īsumā tas viss.