Kad pāri 50 - mīlestībai cita "garša"

TEV vienīgajam

Mīlestību nevar noslēpt, tā neskaita gadus, neprasa atļauju, nepieņem atteikumu un, ja kādā dzīves situācijā mūsu prāts uzceļ žogu un saka "nedrīkst", tad viņa itin viegli un veikli tiek tam pāri un pretoties tai nav iespējams. Viņa mūs izvēlas un dod iespēju izbaudīt tās brīnišķīgās izjūtas un emocijas, kuras sniedz jūtu ķīmija - vārdos nepasakāma un neizskaidrojama.

Mīlestība palaiž brīvdienās un iedod atvaļinājumu prātam, laikam, apstākļiem un visam, kas mums apkārt - tādos mirkļos, kad esam kopā ar savu īsto, vienīgo un mīļoto.

 

Tad mēs esam tikai un vienīgi viens otram. Šķērslis nav arī gadu starpība, ja mēs viens otru esam iepazinuši, saprotam, patīkam, vēlamies viens otru, uzticamies, ļaujamies un izbaudām - tad viss ir tā, kā tam ir jābūt. Ja dzīve šādu iespēju ir devusi, tad tā ir jābauda, jāpieņem un jāmīl. Kāpēc lieki vajadzētu uztraukties par to, cik gadu man un viņam, vai krunciņu nav par daudz, vai sirmot sākušie mati nekrīt acīs, vai netracina kāds liekā svara kilograms. Nē, netraucē pilnīgi nekas.

Saku to no savas pieredzes. Un iemīlēties jaunībā un brieduma gados ir pilnīgi divas dažādas situācijas. Jaunībai ir cits skaistums un vēlmes, bet tad kad ir pāri 50, pavisam cits skatījums uz dzīvi, citas vērtības, sapratne un iespējas. Un lai cik jocīgi tas arī neskanētu - tikai šādos gados tiek iepazītas, izjustas un izbaudītas emocijas, ko dod Mīlestība - taureņi vēderā, dreboša sirds, mirklis, kad jūt tikai mīļotā cilvēka rokas, lūpas, augums.

Mīlēt ir skaisti, brīnišķīgi, bet tai pašā laikā reizēm arī sāpīgi, ar šķiršanos, ar ilgošanos, ar atteikšanos, ar sapratni, piedošanu un gaidīšanu. Bet, ja to visu var un spēj, tad droši var teikt - es mīlu savu vienīgo un īsto.

Dzīvē šī kolosālā iespēja tiek ne visiem - mīlēt savu vienīgo tā, kā to var tikai vienīgi reizi mūžā. Bet ja nu Laimes māte to dod un sniedz, tad ir jāļaujas un jābauda mīlestība jebkurā vecumā un jāizjūt, ko nozīmē būt laimīgam.

Ieva