Neslēpšu - es pelnu naudu, izklaidējot vīriešus...

„Pamatskolu beidzu laukos, taču vidusskolā vēlējos mācīties pilsētā, tāpēc pārvācos uz Rīgu pie mammas māsīcas. Pirmo mācību gadu dzīvoju, cepuri kuldama, jo man ne par ko nebija jāuztraucas — mana tante strādā pieklājīgā darbā un vienmēr deva kabatas naudu, bija rūpīga un gādīga, pretī neko neprasot. Pēc pirmā mācību gada vasaru pavadīju laukos un gandrīz nomiru no garlaicības. Sēdēju kartupeļu vagā un ravēju — laikā, kad manas klasesbiedrenes strādāja kafejnīcās un par administratorēm solārijos. Vārdu sakot, mans stāvoklis bija nožēlojams, tādēļ, atgriežoties pēc vienmuļās vasaras pilsētā, vēlējos atrast darbu, ko varētu savienot ar mācībām 11. klasē.” 

Tik daudz sapņu... 

„Protams, savienot bārmenes darbu ar mācībām bija nereāli, taču es centos. Pārsvarā strādāju brīvdienās, un nopelnītā naudiņa deva neizsakāmu gandarījumu — gribējās strādāt vēl vairāk un nopelnīt vēl vairāk. Tā kā man nevajadzēja maksāt īri un ikdienas pusdienām naudu joprojām deva gādīgā tante, nopelnīto tērēju pēc saviem ieskatiem. Taču, strādājot tikai brīvdienās, pie lielākas naudas nevarēju tikt, bet sapņu un kāroto lietu bija tik daudz! Kādā tusiņā, runājoties ar draudzenēm, uzzināju, ka viena no viņām strādā par dejotāju kādā klubā un vienas nakts laikā nopelna 50 latu. Divreiz man nebija jāsaka, un jau pavisam drīz arī es viņai pievienojos.” 

Man bija bail, ka tante vēl sadomās mani izsekot, uzzinās, kur es strādāju, un vecāki dabūs to zināt, bet viņi ar mani tik ļoti lepojās!

Negribēju sagraut ilūziju 

„Jaunais darbs man patika: vairs nekādas skriešanas, turklāt vienu reizi nedēļā klubs katrai dejotājai sponsorēja manikīru, pedikīru un trīs reizes nedēļā — solāriju! Es biju sajūsmā. Protams, radinieki redzēja manas fantastiskās pārmaiņas, un vecāki ļoti lepojās, ka, redz’, meita izsitusies pilsētā, malacis — strādā un mācās. Savukārt tante, pie kuras dzīvoju, visu laiku izprašņāja, kur un ar ko biju, kur strādāju un cik pelnu. Viņa bija tik aizdomu pilna! Mīļā miera labad pierunāju draudzeni kopā īrēt dzīvokli un aizgāju no tantes. Man bija bail, ka tante vēl sadomās mani izsekot, uzzinās, kur es strādāju, un vecāki dabūs to zināt, bet viņi ar mani tik ļoti lepojās! Negribēju sagraut šo ilūziju, jo viņi domāja, ka strādāju smalkā restorānā par oficianti...” 

300 lati — ne par ko 

„Reiz, ejot uz darbu, satiku kādu vīrieti, kurš ļoti bieži viesojās klubā. Viņš man piedāvāja vakaru pavadīt kopā, aiziet uz kino, vēlāk uz restorānu... Mēģināju pieklājīgi atteikt, aizbildinoties, ka man šovakar jādejo, taču viņš nerimās, aicināja piezvanīt uz klubu un pateikt, ka esmu slima. Piezvanīju arī — samelojos un vakaru pavadīju ar vīrieti, kuram, kā vēlāk uzzināju, ir 44 gadi. Vakars patiešām bija jauks, bet vēl jaukāks bija vakara noslēgums, kad vīrietis, atvedis mani mājās ar taksi, rokās iespieda naudu. Ieiedama dzīvoklī, es apstulbu — viņš man bija iedevis 300 latu!!! Par neko. Par aiziešanu uz kino, pasēdēšanu restorānā un parunāšanos. Es turpināju dejot klubā, līdz atkal tas pats vīrietis man piezvanīja un lūdza izlīdzēt viņa draugam — ārzemniekam, kurš mirstot no garlaicības... Atkal eleganti pavadīts vakars un prāva naudiņa — 270 latu.” 

Esmu tikai pavadone 

„Šad tad vēl dejoju klubā, bet ar „krusttēvu”, tā jokojoties mēdzu saukt vīrieti, kurš par kino apmeklējumu man samaksāja 300 latu, satiekos regulāri. Viņš maksā par mana dzīvokļa īri un ik nedēļu tēriņiem dod gandrīz 500 latu. Mūs vieno arī intīmas attiecības, taču viņa ārzemju partneriem esmu tikai pavadone, kurai par jauki kopā pavadītu laiku viņi maksā. Uzskatu, ka nevienam nav jāzina, kur un kā es pelnu naudu. Turklāt mācības nav pamestas novārtā, šogad beigšu vidusskolu un plānoju iegūt arī augstāko izglītību. Man bija mērķis — kļūt pastāvīgai un neatkarīgai no vecākiem, taču tagad mans mērķis ir izmantot šo naudu lietderīgi, ieguldot to ne tikai skaistumkopšanā, bet arī sevis pilnveidošanā.” 

Teksts: Kristīne Ancāne, žurnāls "Sīrups"

www.kasjauns.lv