Stāsts: Divas sirdis iepukstējās straujāk...

Mīļais,

...viena maza, visumā kūstoša zvaigzne padevās brīvajam kritienam. Šajā mirklī mūsu pasaules apstājās - tajā debess malā, kurā katrs mitām, raugoties krītošajā, svilinoši mirdzošajā, šķietami niecīgajā, tomēr netverami lielajā visuma objektā, divas sirdis iepukstējās straujāk, vēloties piederēt viena otrai, vēloties piepildīt šo šķietami nepiepildāmo vēlmi. Tu nepazini mani, es nepazinu Tevi, tikai tā nebeidzamā sajūta par kaut kur mītošu TEVI un kaut kur mītošu MANI, par kaut kur esošu BRĪDI, kas tuvina nejaušu satikšanos, sniedza vēlmi virzīt labās domas un soļus tuvāk tam brīdim, ko P.Koelju nodēvētu kā:"....ja Tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule slepus sadosies rokās, lai mums palīdzētu!" - lai palīdzētu mums sastapt vienam otru! Mēs noticējām un piepildījām šo sapni, šo vēlmi vienam pēc otra, vēlmi pēc gaisā virmojošas MĪLESTĪBAS!

Kopā mēs celsimies spārnos, kopā lidosim, kopā kritīsim, kopā celsimies un mēģināsim noturēties pie zemes brīžos, kad dzīve centīsies atdarināt "viesuļvētras", bridīsim cauri skaidriem avotiem un pieduļķotām peļķēm, rasā lasīsim brīnumpērļu pilienus, vērsim tos kreļļu virtenēs un radīsim savus nebeidzamos 7 pasaules brīnumus. Brīnumus par laimi, realitāti un eksistenci, par to, cik paši vēlēsimies ticēt šai laimei un mīlestībai!

Mīlu Tevi, mīlu sevi, un šo sajūtu Tu man devi!

....un paldies tai drēgnajā, tumši skaidrajā naktī krītošajai, nedaudz vientuļajai zvaigznei, paldies par vēlmi noticēt brīnumam, mīlestībai, Tev un Sev pašai! MĪLU, MĪLĒŠU un jau iepriekš vienmēr esmu MĪLĒJUSI, nezinot un tomēr zinot, ka ESI!

Es.