Kura orientācija ir normāla - heteroseksualitāte, biseksualitāte, homoseksualitāte?
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Portālam mammamuntetiem.lv atrakstījusi kāda jauna sieviete, taujājot, kurš no seksuālās orientācijas veidiem ir normāls. Tādēļ uz sarunu aicināju pārmaiņu treneri Arturu Šulcu.
Sievietes jautājums: "Es īsti netieku gudra, rakņājos pa
internetu, bet tur viss ir tik gudri aprakstīts, ka pie skaidrības
netieku šā vai tā… Kurš no seksuālās orientācijas veidiem ir
pilnīgi normāls – biseksualitāte, heteroseksualitāte vai
homoseksualitāte?"
Pētījumi un pārsteidzoši rezultāti
Jau kopš seniem laikiem cilvēkiem ir bijusi tieksme pārējos dalīt
normālajos un nenormālajos, taču tas nebūt nav tik vienkārši.
Pagājušā gadsimta vidū profesors Alfreds Kinsī (ASV) pierādīja, ka
cilvēku seksuālā uzvedība ir daudzveidīgāka un neiekļaujas
vienkāršā shēmā heteroseksuāls - homoseksuāls. Tie tikai ir tikai
divi galējie punkti, bet pa vidu ir iespējamas visdažādākās
kombinācijas. Alfreds Kinsī izpētīja un pierādīja, ka sabiedrībā,
neatkarīgi no atrašanās vietas (Amerika, Āfrika u.c.), 10% cilvēku
ir tīri homoseksuāli, un arī krasi izteikti heteroseksuāli cilvēki
ir vien 10 %. Pa vidu atrodas cilvēki ar dažādas pakāpes
iespējamību kontaktam ar sava dzimuma partneri jeb biseksuāļi.
Socializācijas, seksuālās pieredzes vai spiediena rezultātā lielākā
daļa cilvēku nerealizē savu biseksuālo dabu, bet laimīgāki viņi no
tā nekļūst. Ja sabiedrība būtu mazāk aizspriedumaina, visticamāk
šie cilvēki vairāk atļautos realizēt savas seksuālās vēlmes. Pirms
dažiem gadiem arī Latvijā tika veikts pētījums par cilvēku
seksuālajām interesēm. Izrādījās, ka apmēram 40% aptaujāto
gribētu izmēģināt seksu ar sava dzimuma partneri. Bet tas nebūt
nenozīmē, ka šie cilvēki ir homoseksuāli. Viņi to grib izbaudīt
gluži vienkārši kā piedzīvojumu. Un ne visi, kas vienreiz pamēģina,
vēlas to atkārtot.
Socializācijas, seksuālās pieredzes vai spiediena rezultātā lielākā daļa cilvēku nerealizē savu biseksuālo dabu, bet laimīgāki viņi no tā nekļūst.
Kurš no veidiem ir normāls?
Teikt, kurš no šiem orientācijas veidiem ir pareizais, ir pilnīgi
neiespējami. Tad jau mēs varam jautāt, kurš ir pareizais –
brūnacains vai zilacains cilvēks, tas kurš dzer tēju vai tas, kurš
dzer kafiju, augumā garāks vai īsāks? Svarīgākais, lai cilvēks pats
sevi izzina un pieņem tādu, kāds viņš ir. Te jāpiebilst, ka šādi
seksuālie eksperimenti cilvēku arī neatņem ģimenei, tikai bagātina
un padara mierīgāku, harmoniskāku un laimīgāku. Cilvēkus biedē
lielie nosaukumi – heteroseksuāls, biseksuāls, homoseksuāls. Biedē
tas, ka viņi varētu tikt klasificēti. Tomēr vairumā no mums ir
potenciāls komunicēt ar dažādiem dzimumiem. Vai un kā mēs to
realizējam, paliek paša ziņā. Varbūt tev patīk pirtī, ka kāda cita
sieviete izmasē plecus, noper, ieziež ar kādu krēmu vai kafijas
biezumiem? Tā jau ir viena dzimuma saskarsme, un tajā nav nekā
slikta. Tā ir ķermeņa pieņemšana un izzināšana. Turklāt šādās
izpausmēs ir grūti saskatīt biseksuālismu, bet tas tur ir. Dažkārt
ballītēs sievietes dejo viena ar otru. Šādos gadījumos seksualitāte
nav tādā līmenī, ka šīs sievietes ies un veiks dzimumaktu viena ar
otru, bet tā tik un tā ir seksuāla saskarsme. Tāpat mēs
mēdzam ievērot sava dzimuma pārstāvju pievilcīgās īpašības, prasmes
un iemaņas, kurām gribam līdzināties. Un tajā nav nekā
patoloģiska vai slikta. Te lielā mērā ir runa par vērtībām.
Pētnieki secinājuši, ka apmēram 70% vīriešu un 40% sieviešu ir
vismaz vienreiz mūžā pamēģinājuši viendzimuma attiecības.
Interesanti, ka vairumā gadījumu tie nav anālie sakari starp
vīriešiem, bet lielākoties erotiskās spēles, piemēram, petings vai
savstarpēja masturbācija. Visbiežāk tas ir noticis pusaudžu vecumā,
kad gribas izmēģināt visu, arī liegto.
Cilvēkus biedē lielie nosaukumi – heteroseksuāls, biseksuāls, homoseksuāls. Biedē tas, ka viņi varētu tikt klasificēti. Tomēr vairumā no mums ir potenciāls komunicēt ar dažādiem dzimumiem.
Cilvēki paši uzliek sev rāmjus
„Man praksē ir bijuši gadījumi, kad sieviete pēc 20 laulībā
pavadītiem gadiem atzīstas, ka viņai gribētos, lai kāda cita
sieviete aizskar krūtis, pieskaras seksuāli,” stāsta
A.Šulcs. „Arī vīrs tika iesaistīts šajā sarunā. Viņam
jautāju, vai tiešām notiktu liels kaitējums, ja sieva gūtu šādu
pārdzīvojumu. Nē, nekāds kaitējums vai apdraudējums tāpēc nerasos.
Sarunas gaitā atklājās, ka arī vīram ir savas fantāzijas, kuras
viņiem lieliski izdevās apvienot. Un pāra savstarpējā negatīvā
spriedze ir mazinājusies.”
Cilvēki dažkārt bīstas no sajūtām, kas notiks, ja viņš/viņa man
iepatiksies. Cilvēki dažkārt bīstas paši no sevis. Viņi paši sev
rada strupceļu, uzliek rāmjus. Tā vietā, lai izvairītos no
klasifikācijas, varbūt vajag vienkārši dzīvot, priecāties par
lietām un notikumiem sev apkārt.
Cilvēks dabīgā ceļā no gaišmataina par tumšmatainu nevar kļūt. Tāpat ir ar seksuālo orientāciju – kāds piedzimsti, tāds esi.
Sabiedrības spiediens un homofobija
„Homofobija izteikta ir tajā sabiedrības daļā, kura pati ir slēpti
homoseksuāla,” tā speciālists. Sabiedrībā caurmērā diskusija un
domu sadursmes notiek starp šiem slēptajiem un atklātajiem
homoseksuāļiem, jo slēptie neapazināti dusmojas uz tiem, kuri
atļaujas būt brīvi savos uzskatos un izpausmēs. Heteroseksuāļi par
šo jautājumu caurmērā neuztraucas. Tomēr jāatzīst, ka pamazām
attieksme sabiedrībā mainās, turklāt neiecietība joprojām ir ne
pārāk lielā sabiedrības daļā. Tie, kuri protestē, dara to agresīvāk
un skaļāk un tāpēc ir pamanāmāki. Tas ir līdzīgi kā pilnā autobusā
– viens kliedz, un ir sajūta, ka telpa ir pilnīgi demoralizēta. Tas
nozīmē, ka spiediens ir manāms, bet ne visu aptverošs. Interesanti,
ka sabiedrība pret homoseksuālām sievietēm ir iecietīgāka
nekā pret vīriešiem. Te droši vien cēlonis jāmeklē vēsturē, kad
sieviete īsti netika uzskatīta par cilvēku, kuras rīcība arī netika
ņemta vērā. Kā zināms, vēlēšanu tiesības sievietes ieguva tikai 20.
gadsimta sākumā, un daudzviet nav vēl tagad.
Sevi mainīt nav iespējams
Cilvēks dabīgā ceļā no gaišmataina par tumšmatainu nevar kļūt.
Tāpat ir ar seksuālo orientāciju – kāds piedzimsti, tāds esi. Laika
gaitā ir tikusi izvirzīta socializācijas teorija, respektīvi –
cilvēks homoseksuāls kļūst līdzīgu ietekmē. Bet tā nestrādā, jo
visbiežāk homoseksuālu vecāku bērni ir heteroseksuāli. Tieši tāpat
kā izteikti heteroseksuāliem vecākiem ir homoseksuāli bērni.
Cilvēks nevar dzīves laikā mainīt orientāciju, ja nu vienīgi tik
daudz, kas kādā brīdī notiek savas orientācijas apzināšanās, tāpēc
dažreiz šķiet – viņš vai viņa pēkšņi kļuva par geju vai lesbieti.
Bet nē – tāds viņš visu laiku ir bijis, tik tad to ir apzinājies un
parādījis uz āru. Viņš varbūt tikai jau ļoti apzinīgā vecumā
sastapa cilvēku, ar kuru pavadīt turpmāko dzīvi. Nereti sabiedrības
spiediena dēļ homoseksuāli vīrieši un sievietes veido klasiskas
attiecības un dibina laulību, taču ir nelaimīgi, sāk lietot
alkoholu, ir destruktīvi pret sevi. Jā, pat izdara pašnāvības. Un
būtu tikai labi, ja sabiedrība iemācītos izturēties toleranti pret
šādiem cilvēkiem, kas nevienam nedara ļaunu, bet vienkārši vēlas
būt laimīgi, tai skaitā vēlas radīt bērnus. Un atšķirīgā
seksualitāte tam pēc būtības nav šķērslis, īpaši mūsdienās. Tas ir
vēl viens visai briesmīgs mīts, ka homoseksuāļiem, īpaši vīriešiem,
ir tieksme izmantot mazus bērnus. Pedofilija, kur dominē vēlme pēc
varas, ir sastopama gan homoseksuāļu, gan heteroseksuāļu vidū, ir
salīdzinoši viegli realizēt pret bērniem. Pieaugušie parasti tomēr
nāk ar saviem nosacījumiem. Tāpat arī zoofīlija, nekrofīlija
un citas šādas novirzes ir sastopama visās seksuālajās
orientācijās. Homoseksuāli pāri vēlas līdzvērtīgu partneri. Tikai –
sava dzimuma.