Iemīlēju rūpīgu un foršu vīrieti - sievietes sapni. Tagad dzīvojam kā tēvs ar meitu...

Jau kādu laiku, šķiet, netieku ar sevi galā, neizprotu savas izjūtas. Esmu 25 gadus jauna, simpātiska meitene, kas vienmēr dzīvojusi mūsdienu sabiedrībā uzskatīto "kārtīgu, paimeitenes dzīvi," t.i. neesmu blandījusies apkārt, piedzīvojusi neskaitāmus romānus, smēķējusi, lietojusi alkoholu utt. Skolā esmu cītīgi mācījusies, pabeigusi universitāti un visādi citādi darbojusies sevi interesējušā radošā lauciņā. 

Līgavainis ar dubultu dzīvi 

Pirms diviem gadiem man bija nopietnas attiecības 3 gadus, kuras pirms diviem gadiem beidzās ļoti dramatiski un pat, varētu teikt, traģiski priekš manis, jo uzzināju, ka mans toreizējais līgavainis, ar kuru gan nedzīvojām kopā, bet tikāmies, dzīvo pavisam citu, dubulto dzīvi, protams, pēc šādas rīcības nolēmu attiecības pārtraukt un būt brīva. Sākumā bija ļoti smagi, bet tam cilvēkam es piedot nespēju, centos cīnīties ar sevi un savām sirdssāpēm veltot sevi personīgajai izaugsmei. 

 Ar laiku sapratu, ka mans priekšnieks sāk pastiprināti veltīt man uzmanību, tomēr turējos ļoti ilgu laiku. Zināju, ka viņam patīku, tomēr tas nebija nekas īpašs, jo par vīriešu uzmanību sūdzēties nekad neesmu varējusi.

Neticējās, ka var būt tik forši vīrieši 

Pēc kāda laika atradu labu darbu, kurā uzreiz tiku pieņemta. Uzņēmums, kurā sāku strādāt piederēja ļoti izskatīgam, pozitīvam un "brīvdomātāja" tipa vīrietim, kurš bija ļoti priecīgs par tādu foršu noderīgu darbinieci. Ļoti ilgu laiku bijām labi draugi, mums bija kopīgas tēmas par kurām runāt, pamazām vecās, izirušās attiecības izplenēja. Mans priekšnieks bija ļoti jauks pret mani, neticējās, ka var būt tik gādīgi, forši vīrieši - katras sievietes sapnis. Jāpiebilst, ka viņš bija krietni vecāks un ar krāšņu dzīves pieredzi, tomēr nekad nebija precējies un bez bērniem. No manas puses šīs bija vairāk "čomiskas," ļoti jaukas attiecības, mans darbs pārvērtās par svētkiem, kad strādājām kopā. Priekšnieks bija sen pašķīries ar savu draudzeni, ar kuru viņiem, pēc stāstītā, bija nu ļoti brīvas attiecības. Meitene bija izklaidīga, tusējās pa ballītēm, nesmādēja nevienu dzimumu, bija iniciatore dažādām seksuālām orģijām, it kā viss ok, bet tomēr viņa ļoti daudz lietoja alkoholu un bija "uzsēdusies uz kakla," attaisnojoties, ka viņai ir "jaunības maksimālisms," viņam vienkārši viņa jāpacieš. 

Pret priekšnieku nejutu neko, līdz sapratu, ka viņš ir manī iemīlējies 

Abi šķīrās mierīgi un joprojām ir draugi, tomēr priekšnieks viņu uzskata par nejēdzīgu un tukšu, viņam esot apnicis cīnīties un viņš draudzeni padzinis, un bijis brīvs, ļoti bieži mainot partneres baudot vecpuiša dzīvi, kas bija manāmi ievilkusies. Par cik bijām labi draugi, runājām par visu, arī par iepriekšējām attiecībām, ieslīgstot sīkumos. Ar laiku sapratu, ka mans priekšnieks sāk pastiprināti veltīt man uzmanību, tomēr turējos ļoti ilgu laiku. Zināju, ka viņam patīku, tomēr tas nebija nekas īpašs, jo par vīriešu uzmanību sūdzēties nekad neesmu varējusi. Pret priekšnieku neizjutu neko, līdz pamazām sāku saprast, ka tāpat kā viņš, sāku iemīlēties. Pagāja ilgs laiks līdz mūs sāka vienot intīmas attiecības. Man bija ļoti interesanti ar viņu, jutos mīlēta, lutināta un visādi citādi aplidota. Viņš teica, ka nekad neko līdzīgu nebija izjutis. 

Man nekas netrūkst materiāli, tomēr es saprotu, ka skumstu pēc iepriekšējām attiecībām tieši seksa, trakulību un brīvības dēļ, kaut arī tas viss bija falšs no tā vīrieša puses, es izjutu patiesu kaisli, kas šajās attiecībās no manas puses tā īsti nekad nav bijusi.

Dziļi sirdī šaubījos, bet mierināju sevi, ka sekss nav galvenais 

Darīju ko varēju, lai viņš būtu traks pēc manis, un tas notika. Bija gan viens mīnuss - seksā es nespēju sasniegt visas izjūtas, kādas biju izjutusi iepriekšējās attiecībās, kas mani mazliet nomāca. Drīz vien viņš mani bildināja un es...piekritu. Dziļi sirdī šaubījos, bet mierināju sevi, ka sekss nav galvenais un viss būs labi. Man bija brīnišķiga dzīve, lai neteiktu vairāk. Mēs ievācāmies dzīvoklī par kādu vien varēju sapņot, baudījām dzīvi, viņš iemācīja man justies brīvi, komfortabli, justies mīlētai no sirds. Pēc laika, neskatoties uz manu diagnozi, es paliku stāvoklī, ko sevī pārdzīvoju, jo nebiju īsti gatava. Viņš bija laimīgāks kā jebkad, kā nekā, tas viņam pirmais bērns...un mēs sākām gaidīt pirmdzimto. Ne par ko nevaru sūdzēties, tiku burtiski nēsāta uz rokām, kā tas ir arī joprojām, tomēr es ļoti pārdzīvoju, ka īsti vairs nevaru realizēt sevi kā tas bija pirms tam. 

Sarunas - par bērnu un veselību 

Man nekas netrūkst materiāli, tomēr es saprotu, ka skumstu pēc iepriekšējām attiecībām tieši seksa, trakulību un brīvības dēļ, kaut arī tas viss bija falšs no tā vīrieša puses, es izjutu patiesu kaisli, kas šajās attiecībās no manas puses tā īsti nekad nav bijusi. Sakarā ar grūtniecību intīmās attiecības kļuva arvien retākas, līdz es pārstāju gribēt to vispār. Sākās nelieli strīdi, likās, ka vīrietis necenšas mani apmierināt kā sievieti, domā vairāk par sevi, tāpēc no seksa gandrīz pilnibā atteicos. Sāku justies nepilnvērtīga, neinteresanta, sliktāka... likās, ka es vairs neinteresēju viņu, baidījos, ka viņš jūt to tikpat, cik es pret viņu. Piedzima burvīga meita, viņš man it visā palīdz, nekas nav mainījies, izņemot intīmo dzīvi, kuru es negribu, sāku pārmest viņam neieinteresētību, to, ka viņam vienmēr, jebkāda esmu laba. Apzinos, ka esmu tik ļoti notrulinājusies, ka mani vajā domas, ka viņa iepriekšējās bijušas labākas. Tagad ir bērns, kuru ļoti mīlam, bet mūsu attiecību modelis ir pārvērties par "tēvu un divām meitām," jo es neesmu vairs patstāvīga, pieskatu bērnu, kamēr viņš strādā man tik tīkamo darbu. Visas rūpes, izņemot mājas darbus un bērnu, ir viņa rīcībā. 

Sekss, ja vēlos, man ir jāprasa pašai. Un ne tas labākais... 

Es jūtos tik tukša, jūtos, ka tas viss-šī ģimenes dzīve nav priekš manis. Jūtos nepilnvērtīga, bailīga, pat nezinu no kā. Klusībā apskaužu draudzenes, kas stāsta par savām intīmajām attiecībām ar sajūsmu, jo man sen tādu nav, jo nejūtos labi. Tagad ir daudz rūpju, un es  ļoti visu pārdzīvoju. Centos izrunāties, tomēr viņš nesaprot, kur ir problēma, viss taču esot lieliski... sākās strīdi manu garastāvokļa maiņu un mūžīgās nomāktības dēļ. Panācu, ka sekss, ja vēlos, un ne tas labākais, ir jāprasa pašai. Mūsu sarunas ir tikai par/ap bērnu, ārstiem un slimībām.Tas viss kļuva neizturami, plus pagātnes atmiņas, kas mani grauza nost. Biju kļuvusi neciešama, tādēļ nolēmu aiziet pie psihiatra. Ārsts atzina, ka man ir vidēja depresija, kas var pāraugt nopientā saslimšanā, sāku lietot medikamentus, kas notrulina un nomāc sliktas domas. Es jūtos ļoti nelaimīga, nekas, arī zāles neko nav mainījušas. Man gribas pārmest viņam, gribas, lai viss būtu citādāk, gribas darboties, piepildīt sevi, gribas atpakaļ tos laikus, kad dzīvoju viena un biju tik laimīga. Šķiet, ka zudis ir viss. 

Meklēju iespēju pabraukt garām bijušā mīļotā logiem 

Kad ir iespēja pabūt vienai, es aizbraucu uz veco dzīvesvietu, spaidu durvju kodu, atceros kā bija tad... iedomājos, ka gaidu kādu, ka esmu atpakaļ, toreizējā dzīvē, neskatoties uz visu to, cik smagi pārcietu nodevību. Es meklēju izdevību nobraukt garām bijušā drauga logiem un skatos, vai viņa logos deg gaisma... esmu sākusi daudz smēķēt, es nespēju tikt ar sevi galā... Galvā ir briesmīgas domas. Es dzīvoju pagātnē. Cenšos sevi savaldīt, būt labai pret savu vīrieti, tomēr attiecības ir kā tēvam un meitai. Es redzu, kā paiet mana jaunība un šaubos, vai viss iegrozījies tā, kā tam būtu bijis vislabāk. Esmu uz sabrukšanas robežas, šķiet, pamazām zaudēju savu veselo saprātu. Cenšos turēties, būt laba mamma un sieva, bet jūtos kā...cietumā, nebrīva, nepilnvērtīga, tukša un negribēta, frigida... Mīļie cilvēki, palīdziet man ar padomu.