10 gadu vecumā mani mēģināja seksuāli izmantot brālēns; sekas izjūtu tagad

"Mans stāsts. Lai arī tas notika tālā pagātnē, manā bērnībā, man pat nebija vēl 10 gadu, it sevišķi pēdējo mēnešu laikā tie notikumi arvien vairāk sāk traucēt manai ikdienai. Tagad man vecums ir jau tuvu 30 gadiem.

Kā jau katru vasaru, mamma veda mūs ar māsu uz laukiem, pavadīt brīvlaiku pie vecmammas. Garlaicīgi nebija, laukos gāja jautri. Tur bija arī brālēni un māsīcas.

Mans brālēns, viņam bija ap 14 gadu, man piedāvāja spēlēt "spēli", bet es nedrīkstu par to stāstīt māsai un vecmammai

Šķiet tik idilliski. Lauku gaiss, spēles, mīļa vecmāmiņa. Bet tad, kādā dienā, notika kaut kas tāds, kas nebūtu jāpiedzīvo meitenei tādā vecumā.

Mans brālēns, viņam bija ap 14 gadu, man piedāvāja spēlēt "spēli", bet es nedrīkstu par to stāstīt māsai un vecmammai. Viņš ieveda mani pieliekamajā kambarī, paskatījās pa logu, vai nekur nav redzama vecmamma, vai kāds cits cilvēks. Tad viņš man teica, lai es velku nost svārkus un biksītes. Viņš izvilka locekli (tas bija stingrs un liels) un mēģināja... nu jūs jau saprotiet. Taču es teicu, ka man sāp, un viņš pārtrauca. Tā notika vēl pāris reizes.

Viņš noklāja savu jaku, un teica, lai es novelku biksītes un notupjos tā kā suns. Tā es arī izdarīju. 

Tad vēl kādā dienā viņš teica, lai nāku līdzi uz mežmalu. Viņš parādīs man kokā uzcelto mājiņu. Mājiņa gan tur bija, taču sabrukusi. Tur bija tāda neliela pļaviņa. Viņš piedāvāja atkal paspēlēt to spēli. Viņš noklāja savu jaku, un teica, lai es novelku biksītes un notupjos tā kā suns. Tā es arī izdarīju. Tad viņš atkal mēģināja savu locokli iebāzt, taču atkal man sāpēja un viņš vairs neturpināja. Un arī vairs spēlēt šo spēli viņš nepiedāvāja.

Agrāk es šo notikumu tik ļoti kā traumu neuztvēru, taču tagad tā laužas arā tik ļoti, ka traucē dzīvot.

Es, maza meitene būdama, nesapratu, kas notiek. Uz daudziem gadiem šis notikums bija nogulsnējusies dziļi atmiņās, un nebija sevišķi aktuāls, laikam trauma nebija pārāk spēcīga, varbūt arī tādēļ, ka nesapratu, kas patiesībā noticis, tāpēc tā bija pagaisusi no atmiņas uz ilgu laiku. Agrāk es šo notikumu tik ļoti kā traumu neuztvēru, taču tagad tā laužas arā tik ļoti, ka traucē dzīvot.

Tikai tagad, atgriežot atmiņas lenti atpakaļ, saprotu, kāds noziegums pret mani ir bijis pastrādāts. Kā jau iepriekš minēju, pēdējos mēnešos mani šis notikums sāk grauzt, gribas pateikt tam cilvēkam: "Es atceros", lai viņš arī to zina. Tā nav godīgi, ka viņš laimīgi dzīvo savu dzīvi, kamēr mani grauž šis notikums un pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka gribas to viņam un visiem pārējiem izstāstīt. Negribas vairs turēt to iekšā. Vai tas būtu prātīgi?

Tad gadījās vēl kāds vīrietis, kurš dalījās ar savu nakts sapni, kurā viņš redzējis, kā viņš un es ...

Visas dzīves garumā man izrādījuši seksuālu uzmanību vecāki vīrieši. Reiz bija viens vīrietis, man bija ap 15 gadu, izteica man ļoti, viņaprāt, vilinošu piedāvājumu: "Nāc, es tev visu iemācīšu!" Zinat kādu reakciju tas izsauca meitenē, kas bija vēl nevainīga?

Tad gadījās vēl kāds vīrietis, kurš dalījās ar savu nakts sapni, kurā viņš redzējis, kā viņš un es ...

Ja ilgāku laiku nav bijis sekss, man no bērnu tēva tiek pārmests, ka tērēju parāk daudz, tiek draudēts, lai es eju meklēt darbu, citādi man ne santīma nedos.

Arī tagad, esot kopā ar savu bērnu tēvu, ir sajūta, ka nedrīkstu pateikt "nē seksam. Jo tiklīdz es atsakos, ka nevēlos, uzreiz nē, bet pēc klusēšanas periodiem seko strīdi un dusmīgi paskaidrojumi, ka vīrietim sekss ir vajadzīgs bieži (katru dienu), un ka es vispār esmu frigida. Ja ilgāku laiku nav bijis sekss (pāris dienas), man tiek pārmests, ka tērēju parāk daudz, tiek draudēts, lai es eju meklēt darbu, citādi man ne santīma nedos. Es šobrīd esmu praksē, jo mācos augstkolā, un par praksi nemaksā. Tiek pārmests arī, ka man nerūp ģimenes vērtības un bērni, kā arī nerūp bērnu izglītiba. Ka esmu sliņķe un tā tālāk. Arī pārģērbjoties, man reizēm jānoklausās piezīmes, par to, ka viņam skatoties uz mani sagribējās seksu.

Tāda sajūta, ka mans ķermenis vairs nepieder man, ka man nav kontroles pār to.

Tāda sajūta, ka mans ķermenis vairs nepieder man, ka man nav kontroles pār to. Tāds nebeidzams ritenis, es vairs nezinu, kas man ir svarīgi, kas man rūp, kas es esmu? Neredzu vairs sevī vērtību, šķiet, ka esmu izdarījusi kaut kādu šausmīgu kļūdu, ko vairs nevaru labot, bet atrast, saprast un izlabot to kļūdu nevaru, jo viss ir tā sapinies, ka nesaprotu kas īsti ir tā kļūda? Nesaprotu, vai tiešām ir tā, ka es pieņemu lēmumus greizi, vai arī tā tikai jūtos.

Gribu būt brīva, es pati! Kā lai atrod sevi?".