Aseksualitāte jeb negribu seksu. Nevainīga vīrieša pieredze

"Jau no bērnības visiem tiek mācīts, ka puišiem patīk meitenes, meitenēm patīk puiši un savādāk nemaz nevar patikt. Taču vēlāk dzīvē cilvēki ne tikai ziņās saskaras ar "nepareizu  uzvedību", bet arī paši sev baidās atzīt, ka nav tādi paši kā pārējie - ne gluži ir ieinteresēti tikai vienīgi vienā dzimumā vai partnerī, grib vairāk vai mazāk nekā pārējie, vai pat negrib vispār. Šoreiz es izstāstīšu savu stāstu par to "kā var vīrietis negribēt seksu" un kāpēc visiem ir svarīgi zināt par aseksualitāti.

Es esmu Jānis - 24 gadus jauns, veselīgs vīrietis un man nekad nav bijis sekss. Savu atšķirību no pārējiem esmu pamanījis jau pamatskolā, pubertātes vecumā. Kamēr daudzi vienaudži aktīvi interesējās un diskutēja ar draugiem par saviem seksuāla rakstura sapņiem un redzēto žurnālos, mani tas nemaz neinteresēja, un es tam lielu vērību nepievērsu. Vidusskolas laikā pēc vairākiem neveiksmīgiem romantisko attiecību atentātiem, es vēl nevarēju saprast, kādēļ attiecības neilgst vairāk par trīs mēnešiem. Es pats neapzinājos, ka man kaut kas nav kārtībā, to nevar pamanīt arī neviens cits, ja pietiekami plati smaida par katru jaunu, apnicīgo joku par seksu. Nevarēju saprast, kad globāla mēroga bezgaumīgs joks par seksu beigsies. Vienu dienu pēc kādas filmas noskatīšanās, kurā trīs izmisīgi, mirstoši jaunieši ar kustības traucējumiem dodas pārgalvīgā ceļojumā zaudēt nevainību, es saviem sieviešu kārtas filmas skatīšanās biedriem, kuri ir nevainīgi fizisku nepilnību un izvēlīguma dēļ, uzdevu retorisku jautājumu: "Es nevaru saprast, kāpēc lai kāds gribētu doties ceļojumā cauri visai Eiropai tikai lai zaudētu nevainību?" Pēc ilgas, apmulsinošas pauzes un neizpratnes pilniem skatieniem es sapratu, ka es nupat uzdevu jautājumu, kuram ir jābūt pašsaprotamam. Lieki piebilst, ka diskusija par filmu ilgi neturpinājās.

Es esmu Jānis - 24 gadus jauns, veselīgs vīrietis un man nekad nav bijis sekss.

Protams, zināt kāres mākts, pēc atbildes es vērsos pie Interneta un jau ļoti drīz es atradu vikipēdijas ierakstu par aseksualitāti un atsauci uz AVEN organizāciju, kura nodarbojas ar aseksualitātes apzināšanās pasākumiem. Tikai lasot "Biežāk uzdoto jautājumu" sadaļu es biju pārsteigts par katru nākamo atbildi uz jautājumu kas pilnīgi sakrita ar maniem uzskatiem, situāciju un emocijām. Uzreiz pāri manam prātam gāzās atmiņu lavīna un sava veida apskaidrība kāpēc visas iepriekšējās attiecības nestrādāja - kā es aizvainoju meiteni viņas 18. dzimšanas dienā, nemaz nesaprotot viņas nepārprotamos plānus uz vakaru, kā sāpināju citas meitenes tikai "kārdinot" tās un dodot viltus signālus vairāku mēnešu garumā un daudzas citas normālam cilvēkam nesaprotamās epizodes. Manī mita sava veida rūgta vainas sajūta un prieks par domubiedru atrašanu.

Aseksualitātes eksistēšanas atrašana man ļāva apzināties manu situāciju un ko es, kā romantisks aseksuālis, varu iesākt. Es sapratu to, ka seksualitāte nav kā ar nazi nogriezta, un katrs cilvēks var būt vairāk vai mazāk seksuāli ieinteresēts, katrs ar savu pievilkšanos vienam vai otram dzimumam, ar savām fantāzijām, vieni var būt romantiskāki par otriem - tas viss nav atkarīgs no hormoniem un to nevar ne pārskolot, ne mainīt, bet ir jāpieņem visu kā ir un mācīties sadzīvot ar sevi un sabiedrību. Galu galā, to neizvēlas tāpat kā vecākus, valsti, ādas krāsu.

Vidusskolas laikā pēc vairākiem neveiksmīgiem romantisko attiecību atentātiem, es vēl nevarēju saprast, kādēļ attiecības neilgst vairāk par trīs mēnešiem.

Kaut arī es saglabāju savu nevainību, man ir lieliskas, mīlas pilnas, stabilas attiecības jau piecu gadu garumā, kurās nevienam nevajag piekāpties, ziedoties vai darīt to ko nevēlas. Alternatīvas un risinājumi jaunajiem pāriem kuri nav seksuāli savietojami ir vairāk kā jebkad un ir ierobežoti tikai savā savtīgumā, principos un cilvēku atvērtībā.

Ko es varu ieteikt tam ~1% pasaules populācijas, kura jūtās tāpat kā es? Apmeklējiet AVEN mājaslapu www.asexuality.org, pārbaudiet, cik tas atbilst jūsu situācijai, tur sniegtās atbildes un attiecību ieteikumi paskaidros visu krietni vien labāk nekā es to spētu izdarīt šajā īsajā rakstā, un nebaidieties pieņemt realitāti. Pārējiem ir jāsaprot, ka katrs cilvēks ir unikāls, katra seksualitāte, domas, gaume būs savādāka, un kaunināt vai uzspiest kādam savu gribu un vēlmes ir tikpat traumējoši otram kā tikt atraidītam. Lai arī kurš piekāptos, šāda gadījumā vienmēr kāds jutīsies noraidīts, izmantots vai gluži vienkārši "sabojāts".

Tikai kad cilvēki apzināsies un pieņems to, ka katrs ir unikāla personība, ka nevienam nav pienākums justies, būt un rīkoties tāpat kā "visiem pārējiem," tikai tad mēs visi kā sabiedrība varēsim dzīvot mierā un saticībā, justies brīvi un nekaunēties par sevi, un neuzspiedīsim savu gribu citiem."