Es biju iemīlējies viņā līdz neprātam, bet viņa mani pat nepamanīja

Es joprojām par viņu nepārtraukti domāju, viņa man pat sapņos rādās. Taču šie sapņi nav murgi vai kaut kas tamlīdzīgs, bet gan tie ir pat ļoti skaisti, mīļim, šie sapņi man gadās reti, tomēr parasti es no rīta pēc tam pamostos ar smaidu, un  es pēc iespējas ilgāk cenšos to noturēt galvā, lai tas jau līdz vakarm nebūtu aizmirsies. Sapņos mēs esam skūstijušies, apķērušies, pastaigājušies un runājušies, taču dzīvē tas nekad nav noticis, jo mēs neesam bijuši kopā.

Es nepārtraukti domāju par to, kā būtu bijis, ja mēs būtu bijuši kopā, es to saprotu, ka tā nebija un nebūs

Esmu centies visādos veidos viņu aizmirst, bet es nevaru, domāju, - kad pabeigšu vidusskolu, un es viņu vairs katru dienu skolā neredzēšu, manas jūtas ies mazumā, tomēr nekas nav mainījies, man liekas ir palicis tikai sliktāk, jo nu es saprotu, ka es, iespējams, vairs nekad neredzēšu, un tas man nomoka vēl vairāk. Es nepārtraukti domāju par to, kā būtu bijis, ja mēs būtu bijuši kopā, es to saprotu, ka tā nebija un nebūs, bet tomēr es laikam to nespēju saprast un pieņemt.

Atceros tikai to, kā izlaidumā viņa pie kluba durvīm stāvēja ar savu draugu, kurš viņu bija apķēris, un es visu laiku par to domāju, ka es varēju būt viņa vietā...

Lai arī viņai ir ieradumi, kas man nepatīk, piemēram, smēķēšana, tomēr man viņa tik ļoti patīk, ka man par to vairs nebūtu iebildumu, bieži vien iedomājos, cik skaisti būtu bijuši mani 16, ja vien mēs būtu bijuši kopā.

Tā kā atkal ir rudens, tad atkal bezmiega naktis ir atgriezušās, ka stundām ilgli nevaru aizmigt, jo saprotu, ka viņa man bija pirmā un visdrīzāk arī pēdējā.

Nav jau arī tā, ka man šīs domas uzmāktos visu laiku, tomēr rudeņos un pavasaros es pastiprināti par viņu domāju, un tā kā atkal ir rudens, tad atkal bezmiega naktis ir atgriezušās, ka stundām ilgli nevaru aizmigt, jo saprotu, ka viņa man bija pirmā un visdrīzāk arī pēdējā, es vairs, iespējams, viņu nekad nesatikšu, tomēr  aizmist viņu es nespēju. 

...es būtu adevis jebko, lai tikai viņa vismaz kādreiz būtu man uzsmaidījusi vai apdēdusies klēpī, kā to viņa darīja ar citiem džekiem skolā...

Daudzi noteikti teiks, ka "mans vilciens jau ir aizgājis", un laikam šoreiz es piekritīšu, lai arī cik ļoti es nevēlētos, es biju viņa iemīlējies līdz neprātam, bet viņa mani pat nepamanīja, jo, lai vai kā - es nebiju viens no skolas izskatīgākajime džekiem vai viens no lielajiem tusētājiem, jo viss, ko es darīju, biju sēdēju mājās un cerēju. Ne velti saka, ka "cerība muļķa mierinājums", tagad es tā patiešām saprotu,  jo es būtu adevis jebko, lai tikai viņa vismaz kādreiz būtu man uzsmaidījusi vai apdēdusies klēpī, kā to viņa darīja ar citiem džekiem skolā. Varbūt es arī esmu totāls muļķis, jo man 19 gados tā arī nav bijis ne draudzenes, ne attiecību...

Esmu uzrkastījis tik daudz muļķīga teksta, kādam liksies, ka man nav īsti ko citu labāku darīt, kā iztirzāt šo visu internetā, bet varbūt man arī vienkārši nav ar ko aprunāties...

Es vienkārši gribu viņu aizmirst un sākt dzīvi no jauna, tomēr es nezinu kā.....?

Kristaps