24 gadus vecam vīrietim pagātnes dēļ grūtības veidot attiecības. Seksa nav bijis

"Sveicināti, esmu 24 gadīgs vīrietis, kas, diemžēl, dažādu dzīves apstākļu un paša izvēļu dēļ tā arī nav nekad pa nopietnam stājies attiecībās, kur nu vēl runājot par seksu.

Nevēlos izklausīties pēc čīkstuļa, bet beigās tas ir tieši tas, ko atnācu šurp izklāstīt. Kad biju pusaudža gados, es pārdzīvoju dažāda veida ņirgāšanos un apsmieklu, kas pamatīgi iedragāja manu pašvērtējumu. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 10 gadu, bet šī zobena cirtienu es izjutu tik tad, kad man jau bija 16.

Es uzzināju, ka vienam no saviem vecākiem es biju negribēts bērns, kas mani iedzina vēl lielākā depresijā par sevi un lika man apšaubīt manu eksistenci. Es zaudēju jebkādu motivāciju iet tur laukā un dzīvot, tāpēc, lai remdētu savus pārdzīvojumus es bēgu no dzīves. Tā vietā, lai ietu kaut kur ar saviem draugiem, lai nu cik maz man viņu bija, es labāk pavadīju daudzu stundu ilgas sesijas pie datora, man tas lika aizmirst jebkādas problēmas.

Es uzzināju, ka vienam no saviem vecākiem es biju negribēts bērns, kas mani iedzina vēl lielākā depresijā par sevi un lika man apšaubīt manu eksistenci.

Ar laiku es pamazām sāku atlabt un sāku meklēt interešu biedrus, vai tie bija spēļumāni vai kinomāni, jebkas derēja, jo man bija apnicis pastāvīgi būt vienam un dzīvot ar datoru. Pa to laiku es iepazinu dažas meitenes, kuras skaidri un gaiši bija manī ieinteresētas, bet viņām ar to pašu nevarēju atbildēt, jo es negribēju uzgrūst sevi viņām virsū, vismaz ne to graustu, kāds es biju.

Kādu laiku esmu jau spējis tikt pāri visām savām problēmām un tagad eju saules gaismā, arī, ja ārā ir mākoņains, ar augsti paceltu degunu. Protams, nav tā ka esmu salabojis savu dzīvi, jo ir tik daudz kas, no kā es nekad netikšu vaļā, bet tāpēc man ir jākļūst stiprākam.

Es vēlos pajautāt, vai tā būtu problēma, vai tas būtu pieņemami, ja jūsu vīrietis būtu tāds kā es - kurš iepriekš ir izvairījies no meitenēm, nestaro ar pārliecību un nāk ar ne to labāko bagāžu? Vai jūs pieņemtu tādu kā es, kuram jūs būtu pirmā, vai arī pēc mana stāsta izklāstīšanas jūs bēgtu prom?". 

Puiša stāstu komentē ģimenes psihoterapeite Ināra Vārpa:

"Protams, ir bēdīgi, ja cilvēkam ir traumatiska pieredze pagātnē, kas radījusi veselu virkni grūtību pašam ar sevi un citiem. Taču ir brīnišķīga atziņa - ja atzīsti sev, ka vieta, kurā esi nonācis, tev rada sliktas izjūtas, tad atceries - tu neesi sālstabs, tu vari kustēties prom. Arī no personības grūtībām un savām izdarībām.

Šķiet, ka puisim pašam ir skaidras atziņas par sevi un piedzīvoto un samērā apzināts lēmums, un griba par pārmaiņām. Tad tikai pašam sev vēl jāpajautā, vai esi gatavs labās pārmaiņas ar sevi un dzīvi sākt, attīstīt un nostiprināt? Ko darīsi pats, kas palīdzēs no malas.

Nevienam nav uz pieres rakstīts, kādu pieredzi nesam, ja ejam pasaulē ar pašcieņu un smaidu, taču pie tā ir jāpiestrādā.

Par attiecībām un vēlamo partneri arī jābūt skaidrai vēlmei, ko jāpalaiž Visumā. Uzticēties tam, ka esi gana labs otram ir grūti, ja, pirmkārt, jau nepatīc pats sev. Ar to tad būtu labi sākt - mainot attieksmi pret sevi, ka sliktais var palikt pagātnē un labas pārmaiņas var sākt lēnām no šīs dienas, ik pa dienai atkārtojot, tad jau lieta aizies.

Nevienam nav uz pieres rakstīts, kādu pieredzi nesam, ja ejam pasaulē ar pašcieņu un smaidu, taču pie tā ir jāpiestrādā, ja pieredze traucē, tam var palīdzēt speciālisti.

Attiecības ar partneri jauki iesākt lēnām, uzmanīgi, ieklausoties savās sajūtās un, protams, daloties ar partneri par savām gaidām un vajadzībām. Ja rodas nelieli sarežģījumi, par to var aprunāties un iecietīgi gan pret sevi, gan otru meklēt labu risinājumu.

Atzīsti savu nedrošību sev, taču uzsit uz pleca un iedrošini, ka labi ir mainīties un justies aizvien labāk".