Vīrs palicis kā kroplīga ēna. Neliegšos - jau vairāk kā gadu man ir mīļākais

"Vēl esmu jauna...diezgan. Vīrs, meita - pusaudze. Kopā 17 gadi nodzīvoti. Vīrs mierīgs, strādīgs, bet emocionāli auksts. Nu tāds viņš vienkārši ir pēc dabas. Sen vairs nemēģinu tuvoties un salstu vienatnē. Kādreiz dikti centos - gan pieiet samīļot, gan pieglausties, gan uzsākt sirsnīgu saruna, pretī - siena. Plus brīvdienu iedzeršana. Nē,netrako, nebļauj, nekaujas un neabižo. Bet, kad cilvēks dzēris, viņš mums it kā pazūd, tā vietā ir vien kaut kāds svešinieks, kas kaut ko murmina, bet no mīļotā cilvēka paliek tikai kroplīga ēna. Tā arī dzīvojām. Katrs savā pasaulē.

Jā, sadzīves jautājumos pilnīga saskaņa, ko pirkt, ko iegādāt, kā skolot bērnu, kad pie vecākiem ciemoties utt. Pirms kādiem pāris gadiem jutu, ka mīlestība no manas puses tomēr izsīkusi, nu cik un uz kādiem pamatiem tai vairs veģetēt?

Kaut ar vīru nav vairs attiecību, bet ir žēlums, ir vainas sajūta, ir nožēla, visas tās sasodītās morāles interpretācijas, kas mani dzen izmisumā un nobremzē izšķirošo lēmumu. Bet es arī beidzot gribu būt laimīga.

Savā dzimšanas dienā vienatnē sēdēju portālā dr.lv (vīrs bija jau nosvinējis manu dzimeni un saldi krāca), kad atnāca vēstule uz profilu un virtuāls ziedu pušķis. Atcerējos, ka šo vīrieti jau savā statistikā pa laikam esmu manījusi, bet nekad netiku atbildējusi. Bet dziesma ļoti patika, aizsūtīju pieticīgu ''paldies'' un sākās - garas sarunas - interesantas, smieklīgas, jautras. Izrādījās, ka neko liels attālums mūs arī nešķir, faktiski esam no vienas puses. Drīz manīju, ka ieejot dr.lv, pirmais, ko daru - skrienu skatīties, vai no Viņa ir vēstule, vai Viņš ir onlainā. Tik ļoti Viņa sabiedrība, sarunas aizrāva. Un...mēs arī satikāmies klātienē, biju ieintriģēta, sajutos apbrīnota, novērtēta, Viņš prata pateikt man to, kas mani spārnoja.

Jau 1,5 gads kā esam mīļākie. Diezgan ātri abi sapratām, ka šī nav brīvdienu intriga un, ka mums abiem šī ir pēdējā mīlestība. Viņš jau ir šķīries, es vēl vilcinos. Kaut ar vīru nav vairs attiecību, bet ir žēlums, ir vainas sajūta, ir nožēla, visas tās sasodītās morāles interpretācijas, kas mani dzen izmisumā un nobremzē izšķirošo lēmumu. Bet es arī beidzot gribu būt laimīga. Nekad līdz šim neesmu jutusies tik mīlēta, tik lutināta un tik ļoti sargāta...mīlu no sirds un bez nosacījumiem. Esmu nobijusies, iemīlējusies un nesaprotu, kā pārstāt nemitīgi domāt par visiem, izņemot sevi".