Apkārt tik daudz jauku vīriešu, bet man patīk tikai sliktie puiši...

Kārtīgi cilvēki to šķietami ignorē, nelasa, neskatās un tajā nepiedalās, tomēr kapeņu stāstiņi, melnais humors, marķīzs de Sads, pornogrāfija un anonīmi svingeru klubi, izrādās, ir apbrīnojami dzīvotspējīgi. Dzīve rāda, ka arī „labajiem” patīk „sliktais”. Kāpēc?
 

Pieņemts apgalvot, ka pareizajām meitenēm, lūk, patīkot sliktie puiši. Vismaz sieviešu žurnālos tas tiek nemitīgi kultivēts, it kā tā būtu kāda aksioma. Godīgi sakot, ja uzmanīgi palūkojamies apkārt, jāsecina, ka sievietes, kurām ar intelektu viss ir kārtībā, nožēlojamus dzērājus un lūzerus tomēr stutē salīdzinoši reti. Vismaz ilgtermiņā. Tomēr dzeršana, protams, nav vienīgā „nepareizība”, un nevar noliegt, ka stereotipu „robežpārkāpējiem” piemīt zināms šarms. Iespējams, tas saistīts ar mūžam dzīvo aizliegtā augļa sindromu. Jo kāpēc gan tā, ko pieņemts dēvēt par kārtīgu mājasmāti, jūsmo par seriālu „Bīstamās mājsaimnieces”?
 

Svētulīga un tikla kundze, kas pa kluso skatās pornofilmas

Vēl vairāk, publiski izšausminājusies “Kas gan tie par cilvēkiem, kuriem var patikt multfilma „Dienvidparks”, tās drausmīgas rupjības, nekā svēta!”, vēlu vakarā, bailīgi atskatīdamās, vai neredz vīrs un bērni, lavās pie virtuves televizora, lai noskatītos – ko? Pareizi, to pašu „Dienvidparku”! (Mana kaimiņiene „Dienvidparku” ieprogrammēja ierakstīšanas režīmā, lai noskatītos, kad gaiss būs tīrs.) Vēl sliktāk – šī pati vidēja vecuma klīrīgā un svētulīgā kundze, tikla un kārtīga sieva būdama, pa kluso skatās pornofilmas, vienlaikus juzdamās vainīga un tīksmi šerminādamās. Un iedomādamās sevi galvenās varones vietā...
 

Ne velti gan attīstītākās, gan mazāk attīstītās valstīs ik pa laikam atklājas, ka priekšzīmīga ģimenes māte amatu savienošanas kārtībā ir prasmīga, šaurā lokā visai pieprasīta prostitūta. “To marķīzu de Sadu vajadzēja likvidēt, tiklīdz viņš piedzima!” svētā sašutumā kliedza kāda sirma skolotāja, kura gan, kā vēlāk nejauši noskaidrojās, „Justīni jeb Tikumības nedienas” kopš grāmatas iznākšanas 1999. gadā bija izlasījusi no vāka līdz vākam. Četras reizes. Vēl vairāk pārlasījusi – padsmit reižu – viņa bija tikai... Domājat, „Zaļo zemi”? Nē, „Emanuēlu”! Un, kolēģes godībās iedzērusi lieku glāzīti, pat teikusi – redz, kad es biju jauna, tādas „Emanuēlas” nebija – žēl gan, bet ko nu vairs...
 

Vajadzība iebuktēt rāmi

Tad nu mēģināsim saprast, kas tas ir, kas liek raisīties patikšanai pret nepareizo, piedauzīgo, cinisko, rupjo un izvirtīgo un līdz ar to – interesei par attiecīgas ievirzes presi, kino un literatūru (ir vērts atcerēties, ka tās ir ļoti labi pelnošas sfēras). Tam pamatā esot tā pati seksualitāte, saka aptaujātie psihologi. Tas ir sliktais „kaut kas” tevī pašā, kam tu neļauj vaļu. Tāpēc arī „sliktais” raisa tīksmi, jo ir kaut kas neatļauts. Jāzina, ka tev nepatiks nekas tāds, kā nav tevī pašā. Ja tev tas patīk, tātad tevī ir šī daļa, tu to ieraugi, nav svarīgi, seksuālu pārdrošību demonstrējumos, šausmu filmās vai „Bīstamajās mājsaimniecēs”, atpazīsti un „kaifo”. Turklāt – jo lielāka „pareizība” uz āru, jo lielāka, dziļāk apslēpta perversija iekšā. Tas, protams, nenozīmē, ka kārtīgs un jauks cilvēks, kuru viss minētais no sirds neinteresē, dabā nav sastopams, runa ir par karojošajiem svētuļiem. Tādi ļautiņi paši kaunas no tā, kas viņos ir apslēpts, un paši par to „besījas”, tāpēc jāskatās, ko viņš visvairāk „noliek”, tas tad viņu arī kremt.
 

Savukārt šausmu filma var pacelt dzīvības enerģiju – viņš sēž un baidās, pats atrazdamies drošībā. Tā cilvēks neapzināti paceļ imunitāti, dod sev pašterapiju, jo zemapziņa neatšķir, vai briesmas draud pa īstam, vai bailes izraisījis filmas sižets; organismā izstrādājas tas pats, kas patiesu briesmu gadījumā. Savukārt „pareizie” nepareizākus (brīvākus, drosmīgākus, līdz ar to ar lielāku seksapīlu) mīlai un kopdzīvei izvēlas tāpēc, ka viņiem „prasās”, lai kāds iebuktē viņu pareizā rāmja sienu, tad viņš jūtas dzīvs. Vēl neprognozējamie patīk sievietēm, kas tendētas uz līdzatkarību, tad viņām katra diena ir kā ekstrēms piedzīvojums, un to viņām patiesībā arī vajag.
 

Tā sauktos "pareizos" nevar kontrolēt

“Cilvēks slikti jūtas šaurās robežās. Ja viņam tiek nodiktēts – tev jābūt pieklājīgam, tev jāstaigā baltā kreklā, tev jābūt laikā darbā –, pret to izstrādājas protesta reakcija,” saka psihoterapeits Viesturs Rudzītis. “Citam stiprāka, citam vājāka, bet, ja ir iespējams šo protesta reakciju kaut kādā veidā paust, tad cilvēks jūtas atvieglots. Un, lūk, viņš atnāk mājās un paskatās, paklausās, palasa kaut ko nepareizu, tā atslābinādamies un gūdams zināmu līdzsvaru. Sliktie puiši ir ļoti pieprasīti,” piebilst psihoterapeits.
 

“Ir sievietes, kuras vienkārši nevar ciest, ka tas vīrietis ir mājās... Labs piemērs ir jūrnieku sievas – viņas ir laimīgas, kad vīrs atbrauc, un viņas ir laimīgas, kad vīrs aizbrauc. Arī tas ir sava veida sliktums. Savukārt tāds „sliktais” kā „Pūt, vējiņi”! Uldis ir tipiska dēla lomā – tāds, kuru vajag glābt. Es šādā modelī saskatu to, ka tur ir iespēja dominēt, iespēja dot un caur šo došanu manipulēt. Tā sauktos pareizos nevar kontrolēt, viņi ir neatkarīgi. Bet, ja viņš, teiksim, ir dzērājs, tu vienmēr vari pamatot, kāpēc tu viņu iztrieci no mājas vai kāpēc viņam jāatņem naudas maks – protams, viņa paša labā. Esmu redzējis tik neticamus gadījumus... Meitene, kolīdz viņai piedzimst bērns, mainās tā, ka šķiet, viņa ir psihiski saslimusi. Viņai vairāk nevajag neko. Un, ja tas puisis ir nevainojams, nu, kā tu viņu izliksi aiz durvīm?”
 

Starp šūpuļkrēslu un motociklu

Arī hipnoterapeitei psihoterapeitei Dacei Rolavai ir ko teikt par „nepareizībām”. “Sākšu ar vienu amerikāņu pētījumu. Pētījums ir par to, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē, ka viņu velk uz tetovējumiem. Jo visi taču netetovējas! Savukārt tiem, kas tetovējas, tas vīruss itin kā pieņemas spēkā – vispirms viņš uztaisa vienu tetovējumu, tad vēl vienu, tad vēl nākamo... Tika veikts psiholoģisks eksperiments ar zināmiem testiem. Un zināmais tests bija tāds – izmērīsim tetovēto grupas cilvēku agresivitātes līmeni un izmērīsim otras grupas – kontrolgrupas, kas netetovējas – agresivitātes līmeni. Psihologiem rezultāts bija skaidrs jau pirms testu apstrādes.
 

Tiem, kas ir tetovēti (šoreiz runa bija par vīriešiem), piemīt agresivitāte stipri virs pieņemtā vidējā līmeņa. Viņu vidū ir cietumnieki, agresīvo sporta veidu cienītāji, viņu vidū ir lielākā daļa baikeru (tāpēc jau arī cilvēks viņu vidū nonāk, ka mērķis ir vai nu atbrīvoties no spriedzes, vai iegūt adrenalīnu). Un kas tad ir slikto puišu kritēriji, tie rādītāji, pēc kuriem viņi patīk meitenēm? Visdrīzāk, ja mēs sāktu mērīt vīriešus, kuri atbilst slikto puišu kategorijai, mums nāktos secināt, ka viņi ir agresīvi, viņi ir radoši, strauji, neaprēķināmi (pateica – aiziešu pēc baltmaizes – un pārnāca pēc trim dienām)... Tu nekad nezini, vai viņš savu naudu tērēs savai agresijai – motocikla daļām, tetovējumiem – vai atdos tev – še, baro bērnus!” uzsver Dace Rolava.
 

Visu vecumu Kristīnes, piecreiz apsvilinājušās, jau atkal metas glābt nākamo
Bet... varbūt viņi vienkārši ir infantili radījumi, kuri nespēj uzņemties atbildību, jo vieglāk ir tā – ar vējiem matos, arī vēl 35, 40 un 50 gadu vecumā... Es tāds nepieradināts un nepieradināms – ērti taču! “Te jāprecizē, kas īsti ir sliktais zēns. Kārtējais dzērājs, ko meitene ir ar mieru glābt, lāpīt pasauli, virzīt uz pareizā ceļa un pēc gadiem saprast, ka dzīve ir izpostīta? Paņemsim to, kas ir otrā polā. Pareizie zēni uzvalkos ar pieskaņotām kaklasaitēm? Jā, sliktais var būt arī darbaholiķis nevainojamā uzvalkā, kurš ierodas mājās, apsēžas pie datora un turpina darba dienu, bet tajā pašā laikā viņš ir uzticams, jo algu atnes, māju ir nopircis, mašīnu sievai uzdāvinājis, bērni tiek sūtīti privātskolās... Kāpēc viņš ir sliktais? Jo man viņa reāli nav! Viņš ir darbā un datorā! Arī pēc tādiem meitenes tiecas.
 

Bet atgriežamies pie tā sauktā nepieradināmā brīvā gara un tā, kas tad sievietei viņā patiks (ar piebildi – patiks laikā, kad viņa vēl negaida nekādu ģimeniskumu un spēju uzņemties atbildību). Es esmu jauna, es eju sabiedrībā, un mani viens aicina – nāc, sēdies man aizmugurē uz moča! Es redzu – viņam ir tetovētas rokas, viņš ir attiecīgi apģērbies, neaprēķināms, nav drošs, man kopā ar viņu ir vējš matos, brīvība... Blakus tādam šūpuļkrēslā sēdēs prātīgs filozofiski noskaņots puisis, kurš teiks – nevēlies nākt man blakus pasēdēt un pašūpoties? Man ir tie 19–20 gadi, un es esmu brīva. Dabiski, ka es iešu uz tā moča – tur būs dinamika, asas izjūtas... Protams, ja es pati esmu vidēji aritmētiski normāla, ja es pati neesmu pirms tam sēdējusi šūpuļkrēslā un iesildījusi vietu. Tas vienkārši ir aizraujošāk – izvēlēties it kā slikto, to pašnāvnieku, to vēja ķērāju. Turklāt es taču nezinu, cik meiteņu viņš iepriekš ir aicinājis, un tikai tad, kad nostrādā ķīmija un hormoni un es jau esmu iemīlējusies gan vējā, gan ātrumā, gan Frīdī, tikai tad sāku saprast, ka neesmu ne pirmā, ne, visticamāk, arī būšu pēdējā – bet man jau liekas, ka es lāpīšu, labošu, mācēšu... Te ir ne tikai agresijas klātbūtne, bet arī radošums, neparedzamība – tā ir jaunības prasība. Ja mēs tādā pašā garā spriestu par četrdesmitgadīgiem, tad varbūt tas būtu kaut kas cits,” piebilst speciāliste.
 

Jāsecina, ka laikam taču ir visu vecumu Kristīnes, kuras, lai gan piecreiz apsvilušas, tik un tā metas glābt arvien nākamo... “Cilvēks, kurš ir piedzimis ar tā saukto „sliktuma”, „nepareizuma” gēnu, pārsvarā dzīvi tā arī nodzīvo, un, lai kādā vecumā viņš mainītu savu otro pusi, mēs uzķersimies tāpat. Ja viņam ir četrdesmit un ja mani vilina viņa piedāvātā neziņa, satraukums, jo es varbūt līdz tiem četrdesmit esmu bijusi kopā ar to lēnāko, domīgāko, mierīgāko, kurš tāpat mani ir piemānījis... Pašķirstīsim dzelteno presi, nemaz tālu nav jāmeklē – cik daudz „pareizo” piemāna savas sievas? Aha, daudz! Tātad – kur man ir drošība? Nekur! Un ja mani tagad manos 40–50 gados kāds aicina uz vējiem matos – kāpēc gan ne? Tad var teikt, ka tam, lai iepatiktos tas nepareizais, nav vecuma ierobežojuma...”
 

Paija kā Maijas glābiņš
“Maijas pretmets, nosacīti sliktais, būs atrodams Paijā, bet satikšanās ar Paiju nozīmē izaugsmi – proti, satikšanās ar savu ēnas pusi, ar savām nevēlamajām īpašībām paplašina robežas,” uzskata Viesturs Rudzītis. “Ja tu esi darbaholiķis, tad parunāšanās ar Paiju vai, vēl labāk, ar slinko Vari būs potenciāli atveseļojoša. Tajā brīdī, kad ķirurgs operē, arī viņš nosacīti ir sliktais, jo traumē, griež dzīvu miesu. Tas labums nāk redzams vēlāk.”
 

“Kāpēc maziem un lieliem patīk „Simpsoni”... Ne „Simpsonos”, ne „Mājsaimniecēs”, ne „Seksā un lielpilsētā”, kur parāda attiecības un to, kā tās tiek pārspriestas, autori idejas nesmeļas nekur citur kā tajā pašā dzīvē sev apkārt, to nedaudz sabiezinot un papildinot,” atgādina Dace Rolava. ”“Visos šāda veida darbos šad tad pavīd arī tas, ka dažbrīd tas lēnīgais, prātīgais ir gatavs uz kaut kādu abstrakciju – nozagt, piemānīt, pievilt, un tad viņam tiek pārmests – kā tu tā, tu taču esi pareizais! Man gan patiktu, ja termini „pareizi” un „nepareizi” tiktu lietoti iespējami mazāk; rāmis, kurā mēs varētu ielikt šos divus terminus, ir pavisam šaurs.
 

Vakarā maldās pa lielveikalu ar saldo apziņu: "No manis neviens neko neprasa"
Mēs šo pasauli tveram subjektīvi, un katram mums no pasaules ir vajadzīgs kaut kas savs. Protams, ir stereotipi, kurus mēs paši esam radījuši, kuri mūs apvieno un pēc kuriem arī paši dzīvojam. Šādā veidā, jā, mēs varam sadalīt pareizajos un nepareizajos, bet būtībā... Turpinot par to, kāpēc cilvēkam var patikt nepareizības, piekritīšu Rudzīša teiktajam – klerkam ikdiena ir uzlikusi rāmi kustībās, darbībās, valodā, žestos, un, ja viņš ir tik ļoti tai rāmī vienlaikus gan iespiests, gan pats bijis spiests ierāmēties atbilstīgi tam, „kādam man ir jābūt, ja es gribu, lai citi mani tādu redz”, tā ir milzīgi liela spriedze. Cits šo spriedzi ir daļēji atstrādājis jau ceļā uz mājām, piemēram, ar ātrumu – gāzi grīdā, un – ufff... Cits brauc uz mājām pa garāko ceļu, jo zināmu atslābinājumu sniedz pats braukšanas process. Vēl ir tādi, kas maldās pa lielveikalu, kaut gan viņam neko nevajag; viņš ir burzmā, bet ar saldo apziņu – no manis neviens neko neprasa... Kad viņš nonāk mājās, viņam negribas skatīties vai lasīt psiholoģisku drāmu (viņš jau ir „izdrāmojies” savas desmit divpadsmit stundas), tāpēc ir pilnīgi saprotams: lai beidzot visus rāmjus nomestu, var lieliski atslēgties ar kaut kādu „Dienvidparku...””
 

“Vai var būt tā, ka, vērojot slepkavniecisku bīstamo mājsaimnieci, kura aukstasinīgi plāno vīra novākšanu no ceļa, kādā visnotaļ pacietīgā un miermīlīga radījumā sarosās asinskāras dziņas – sak, man ar’ vienreiz ir gana! Bet, tā kā viņa pati neko tādu neuzdrīkstas darīt, vismaz dabū gandarījumu tādējādi, ka dzīvo līdzi uzņēmīgajai ekrāna slepkavai... Tā varētu būt savā ziņā identificēšanās?” jautāju Dacei Rolavai.
 

Ja zemapziņa zinātu, ka tā ir tikai filma, mēs neraudātu
“Jā, tajā ir daļa taisnības. Ir viens mazs knifiņš – tad, kad mēs skatāmies kino, tātad sniedzam savai zemapziņai vizuālu informāciju, zemapziņa dod pretreakciju – emocijas, pārdzīvojumus, prieku, bēdas... Un zemapziņa tajā brīdī īsti nezina, vai tas, kas patlaban ar tevi notiek, notiek patiesībā, vai to izraisa kino. Ja zemapziņa zinātu, ka tā ir tikai filma, diez vai mēs raudātu.
 

Kad mēs ļaujamies asociācijām un identificējamies ar kādu situāciju, zemapziņa to nespēj šķirot, pieņem par īstenību, un līdz ar to visi fizioloģiskie, ķīmiskie procesi zemapziņai ir patiesi. Tās nav manas speciālās „seriālu asaras” no kāda cita trauciņa vai manas atsevišķās, kino paredzētās, nervu sistēmas uzbudinājums. Nē, tie ir vieni un tie paši redzes un dzirdes nervi, pa kuriem šie impulsi nonāk tevī. Turklāt šie impulsi ir no fizikas viedokļa diezgan interesanti uzbūvēti, arī tiem nav atšķirtspējas. Impulsam ir jāiekairina nākamais process, līdz ar to tad, kad es skatos seriālu, es zemapziņas līmenī ļoti patiesi izdzīvoju to, kā man varbūt pietrūkst,” uzsver psihoterapeite. Vai tu re! Beidzot esam nonākuši pie atklāsmes, kāpēc gandrīz visām visu vecumu sievietēm patīk romantiskais kino...
 

Bīstami izplūdusī realitāte
Interesanti, vai par cilvēkiem kaut ko liecina fakts, ka viņi vai nu grib, vai, gluži otrādi, negrib redzēt, piemēram, Larsa fon Trīra filmas? Piemēram, „Dejotāju tumsā” vai „Antikristu”. Dažs teic – man pietika ar dejotāju, lai es vairs nekad negribētu redzēt nevienu fon Trīra filmu, citi uzskata, ka tās gluži vienkārši jāredz... Protams, par fon Trīra filmām ir iepriekš zināms, ka satricinājums būs. “Redz, tā atkal ir situācija, kad viens tevi aicina šūpuļkrēslā, ar vīna glāzi, pasēdēt mierā, bet otrā pusē gaida baikers ar ātrumu, ar nezināmo, ar pārdzīvojumu un daudzām emocijām, kas tiek manī atraisītas,” saka Dace Rolava. “Tie, kas ies, ies, apzinoties, ka dziļi emocionāli kaut ko pārdzīvos. Viņi ies, lai tajā visā piedalītos. Kā jau teicu, zemapziņa neatšķir... Vēl kāds, piemēram, ies uz vardarbīgu filmu, lai izkustinātu reptiļu smadzenes, kas mums ir dziļi iekšā, cits grib paskatīties, kā režisors to ir uzņēmis, kā atrisinājis... Kad biju uz „Melno gulbi”, daudzi cēlās kājās un gāja ārā (gribu piebilst, ka šajā filmā scenārists un režisors bija salikuši daudzas psiholoģiskas sakritības).
 

Atgriežoties pie tām kārtīgajām sievietēm, kuras skaļi saka „fui” par „Dienvidparku”, bet paklusām skatās ne to vien, jāpiemin psiholoģiskā nianse, kuru sauc „kādu es gribu, lai mani redz, un kāda es esmu patiesībā”. Rūpējoties par to, kādu es gribu, lai mani redz, es ielieku sevi rāmī, kurā es kroplīgi kustos, un, kad atnāku mājās, gribu to visu nomest. Daža to turpina arī ģimenes priekšā... Taču būtu jāskatās viss, citādi nav ar ko salīdzināt. Ja nu cilvēks ir izteikti svētulīgs, klīrīgs un nosodošs – nu, tad tur jau ir diagnoze.
 

Kāpēc farmaceite atsakās pārdot zāles "UgunsGrēka" aktrisei
Piemēram, narcisisms, kam arī ir dažādi līmeņi. Cilvēks ir vizuāli perfekts, var iet trīs reizes nedēļā pie friziera, sekot katrai ielocītei. Tajā pašā laikā kāds var būt neglīts, turklāt sevi nekopt, bet viņā ir dziļa iekšēja pārliecība, ka viņš ir labākais, perfektākais utt. Un cilvēku ar šādām un citādākām diagnozēm mums apkārt ir daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties un nekā tās tiek fiksētas. Robežas starp diagnozi un vēl veselu tā īsti novilkt nav iespējams, tādēļ arī mēs mācāmies, lai saprastu, vai cilvēks ir šaipus vai jau taipus robežai,” speciāliste vērš uzmanību.
 

Vai var notikt arī tā, ka pieaudzis cilvēks bez diagnozes, saskatījies slepkavniecisku seriālu, tik tiešām tiktāl identificējas ar varoņiem, ka iet mušīt nost savu dzīvesbiedru (kolēģi, kaimiņu)? “Jā, var! Tad, kad mēs regulāri un intensīvi kaut ko darām, zemapziņā tas summējas. Ja es šīs filmas skatos gadiem – un tās arī gadiem ilgi tiek demonstrētas –, tad zemapziņa jau vairs nevar atšķirt, ka tas impulss, ko es tev tagad raidu un uz ko tu esi tagad gatavs, ir nevis riktīgs impulss, bet gan sasummējies no tās nerealitātes. Un, ja es savā vīrā sāku redzēt Orsonu no „Bīstamajām mājsaimniecēm”, tad – man jau ir pieredze, kā jārīkojas, lai ar viņu tiktu galā! Un tāpēc nepavisam nav jābūt psihiski slimam – tas cilvēkā var lēnā garā izstrādāties...”
 

Tātad var sacīt, ka ne tikai sliktie multfilmu „tomi” un „džeriji”, kuri viens otru dauza ar kuvaldām un spridzina, maitājot bērnu psihi, jo rada iespaidu, ka tas tak nekas nav. Pēc tam visi salīmējas atpakaļ kopā un līdz nākamajai spridzināšanai tiek veseli, bet arī sliktās mājsaimnieces teju vai tikpat lielā mērā var maitāt lādzīgo pusmūža kundzi? “Jā, un spilgtākais piemērs, manuprāt, ir tas, ka seriāla „Bagātie arī raud” galvenā varone no Krievijas saņēma septiņus maisus ar vēstulēm. Lielākajā daļā vēstuļu mājsaimnieces aicina aktrisi pārcelties pie viņām dzīvot, jo viņas taču palīdzēšot un atbalstīšot... (Te jāpiemin arī nesen presē lasītais, ka pēc filmas „Ilgais ceļš kāpās” demonstrēšanas Rīgas kinostudija saņēma ne mazums vēstuļu no visas PSRS, kur visā nopietnībā doti padomi, kā Artūram pareizāk vajadzēja meklēt Martu, un izteiktas cerības, ka beidzot taču viņi visi kopā laimīgi dzīvo dzimtajā ciemā. Savukārt pašlaik demonstrētā pašmāju seriāla „UgunsGrēks” aktrisei Anitai Kvālai aptiekāre atteikusies pārdot zāles, lai viņa vēl kādu nenoindētu... – Aut.). Tāda, lūk, ir mūsu zemapziņa – tā viņa strādā...” pasmaida Dace Rolava.
 

Cilvēki priecājas, ja pieķer nesmukumā cilvēku ar nevainojamu reputāciju
Daļa cilvēku priecājas, ja izjūk stabils pāris, ja pieķer nesmukumā cilvēku ar nevainojamu reputāciju u. tml. Kāpēc? “Domāju, reakcija varētu būt – tad jau es varu necensties, nesaspringt, man nav sevi par ko vainot...” saka Viesturs Rudzītis.
“Tas atkal ir sliktā puiša fenomens, jo sliktais puisis tomēr slikts arī skaitās,” tā Dace Rolava. “Bet, kad kāja paslīd pareizajam... Tur jau ir tā lieta, ka tie tīrie un pareizie tā īsti nemaz nepatīk – tāpat kā nepatīk sliktie puiši. Bet pareizais cilvēks taču līdz šim ir centies, pēc visiem pieņēmumiem un reglamentiem visu laiku bijis tīrs un svēts, un pēkšņi – arī viņš! Tagad citi ierauga slikto puisi arī viņā un priecājas – nu arī uz viņa baltā krekla ir traips. Vai uz mana krekla brīdī, kad es viņu tiesāju, ir traipi – visdrīzāk, to ir pietiekami, bet, visticamāk, man pārlieks baltums derdzas, tāpēc es par tiem nemaz neuztraucos.
 

Tas viss ir cilvēciski. Es smejos, ka ļoti labi strādāju ar fobijām, bet pati tik ļoti mīlu vienu savu fobiju, ka no tās pat necenšos tikt vaļā, jo arī es gribu būt vienkārši cilvēks, kuram ir fobija. Man tas prasītu divdesmit minūtes, un man tās vairs nebūtu, bet es to aijāju un loloju, jo tas ir cilvēciski – no kaut kā drusku arī baidīties. Daba nemīl sterilumu, cilvēkam vajag pilnu spektru. Kāpēc daudziem cilvēkiem nepatīk grafika? Tāpēc, ka melnbalta, praktiski tur ir tikai divi toņi. Ja tu aicināsi uz grafikas izstādi, dažs teiks – ai, nē – kur tik neinteresanti... Tajā nav krāsu spēles, nav nekā tāda, kas acumirklī piesaista aci. Lai baudītu grafiku, jau ir jābūt citā līmenī. Tīrā, baltā un sterilā nemaz nav – tāpat kā nav arī ideāla. Ja mums kāds varētu pateikt, kas ir ideāls...
 

Pilns izjūtu spektrs
Tikko kā mūsos kaut kā ir par daudz uz vienu vai uz otru pusi, mēs varam sākt runāt par robežstāvokļiem – neatkarīgi no tā, vai cilvēks jau šķiet agresīvs (hormoni, nepiepildīti iekšēji dzenuļi) vai, gluži otrādi, sterils, kas arī ne par ko labu neliecina. Ja viss ir daudzmaz līdzsvarā, viņš vienā filmā no sirds paraud, citā varbūt mazliet padusmojas vai pabaidās, vēl citā – pasmejas par citiem un arī par sevi, tā piepildīdams visu cilvēcisko izjūtu gammu,” rezumē Dace Rolava.

Tātad neatkarīgi no tā, vai spējam to atzīt vai ne, katrā no mums ir pa druskai no visa, un, vērojot attiecīgus varoņus un viņu rīcību, mēs katrs to savu „drusku” arī atpazīstam un ar to identificējamies – gan ar „Dienvidparka” zēniem un Homēru Simpsonu, gan ar Lauru no „Ezera sonātes” un Hiacinti Burkā, gan Haklberiju Finu, Karlsonu un diemžēl arī ar Jāzepa brāļiem. Citādi taču šie varoņi nemaz nevarētu rasties, vai ne?...
 

Māra Vilde, žurnāls „Patiesā Dzīve”