"Vismaz seksiņam viņu varētu..." Grūtā atgriešanās randiņu dzīvē

Nolemju – tas beidzot jāizrunā. Un uzaicinu savas draudzenes  (Jutu, Rutu un Gunu) uz meiteņu vakaru pie psihoterapeites Antras Slokas. 

Juta (40) ir veiksminiece. Pirms četriem gadiem izšķīrās tā, kā visiem pāriem to varētu novēlēt. Mierīgi un bez liekiem asumiem viņa uz neredzēšanos pateica 16 laulībā nodzīvotiem gadiem. Un jau tagad viņai līdzās ir uzticams vīrietis. 

  
Vīrs vairs nespēja pieņemt mani tādu, kāda biju 
„Izšķīrāmies, kad mazajai meitai palika četri gadi. Divpadsmitajā laulības gadā, kad abi jau bijām noguruši risināt mūsu attiecības, vīrs pēkšņi paziņoja: „Mums vajag vēl vienu bērnu!” Īstenībā tas bija baigais darījums – es tev tik daudz maksāju par mācībām un palīdzu, „davai” tu man bērnu! Bet tobrīd man vajadzēja pierādīt, ka es viņu mīlu, ka visu daru ģimenes labā, lai arī vienlaikus domāju par sevi. Piedzima bērns un vēl skaidrāk parādīja, cik ļoti vīrs vairs nespēja pieņemt mani tādu, kāda esmu.” 

Juta atceras, cik bailīgi bija šķirties, jo šķita, ka materiāli nespēs iztikt. Bet tad parēķināja un apstulba – tie, augstākais, bija 150 lati mēnesī. Tak’ jau piepelnīsies un būs! „Droši vien daudzām sievietēm ir šī izjūta, ka es jau pati neko nenopelnu, vīrs vienmēr dod. Tas jau neskaitās, ka pati strādāju,” iedrošina Juta. 

Pārējās meiteņvakara dalībnieces vairs nespēj nociesties, jo, lūk, Juta, atšķirībā no Rutas (42), nav piedzīvojusi no vīra pazemojumu un nodevību, kas tagad uzdzen bailes no vīriešiem. Juta nav arī izbaudījusi „nenormālu” mīlestību un vīrieša dāsnumu kā Guna (33). Abas secina, ka tāpēc Jutai veidot jaunas attiecības pēc šķiršanās emocionāli bija daudz vieglāk, un tas viņai arī izdevies. 

Tomēr no sliktiem randiņiem ir arī ieguvumi. Visskaistākais – mēs iemācāmies pateikt: „Nē!” „Nē, man ir citas intereses! Nē, es nevēlos to darīt!”. Katrā neriktīgā randiņā varam mācīties būt patiesākas, lai neizliktos, neslēptu, nepakļautos. 

Vai tā reāli arī ir? 
Psihoterapeite Antra saliek punktus uz „i”. „Pirmais, ko pēc šķiršanās saprot ikviena (!) sieviete, – mīlestības vairs nav, bet ir nenormāla pieķeršanās. Pilnīgi fiziska. Pieradums, ka bijām ar kādu kopā, dalījāmies un rēķinājāmies viens ar otru, ir ļoti, ļoti liels. Bet tas vairāk ir fiziskā ķermeņa pieradums, ne velti reizēm ir sajūta, ka no pārdzīvojumiem ķermeni fiziski plēš uz pusēm. Tev tik ļoti, ļoti vajag to otru, lai kāds viņš arī būtu. Paiet gads, kamēr tiec tam pāri. 

Otrais, mazvērtības izjūta, ka esmu nekāda un mani tagad vairs neviens neprecēs. Varam tikai pasmieties, ka jaunas meitenes pēc pirmās nelaimīgās mīlestības pilnā nopietnībā saka: „Neviens mani vairs nemīlēs, esmu nesmuka.” Tieši tā sievietes jūtas pēc šķiršanās. Tāpēc šajā laikā viņas meklē pašapliecinājumu tam, ka ir normālas. Ka ir pietiekami skaistas. Ka var vēl kādam patikt. Ka viņas novērtē, viņām uzsmaida, aicina uz randiņu, ar viņām dejo, runā, padzer kafiju.” 

Uzlikām mūziku un abas ar meituku vienkārši dejojām 
Šajā vietā visas trīs draudzenes māja ar galvu, sakot: „Jā! Tas ir par mums!” Juta nekautrējas pastāstīt arī par sevi: „Man bija ļoti grūti būt apmierinātai ar sevi. Zināt, ko darīju?! Es meklēju visu, kas man sagādā prieku. Tikos ar cilvēkiem, gada laikā iemācījos dejot salsu un sērfot, atkal sāku slēpot, ko nebiju darījusi divdesmit gadu. Kad sākās emocionālas grūtības, uzlikām mūziku un vienkārši ar meituku dejojām, lai galvā nenāk melnās, skumjās domas, ka neesmu nevienam vajadzīga.” 

Nekur nav teikts, ka sievietei jādzīvo tikai komplektā ar vīrieti. Un vēl neizlaid no prāta domu – dzīvē līdzīgs pievelk līdzīgu.

Savukārt Guna meklēju palīdzību pie burvēm un dziedniecēm, jo gribēja zināt, kāpēc vīrs aizgāja, neko nesakot. Nokāvusies ar zemo pašvērtējumu, sagandētajai dzīvei pretim izvēlējās likt dziedniecības skolu, kurā sāka mācīties, apmeklēja jogu, reiki un baznīcu. „Ticība palīdzēja izdzīvot, jo man bija svarīgi atkal kaut kam pieķerties,” skaidro Guna. Tad nu liec aiz auss – brīžos, kad gribas glāstus un mīļumu, kad nāk virsū melnās domas, sameklē kaut ko, kas iepriecina tevi vai citus. Tad būs drošāk nostāties blakus arī vīrietim. 

Tagad gan par vīriešiem 
Guna un Ruta visvairāk grib zināt, kā Jutai izdevies pēc tik gariem  kopdzīves gadiem vispār uz kādu vīrieti paskatīties un pielaist viņu savā tuvumā. Pirmā sāk Ruta: „Ar bijušo vīru nodzīvoju 20 gadus. Kad viņam pienāca slavenā četrdesmitgadnieku krīze, viņš sāka ņemties ar brūtēm. 

Mērs bija pilns, kad viņš arī mani aplipināja ar „slikto” slimību. Jau pagājuši pieci gadi, bet joprojām negribu ielaisties nopietnās attiecībās. Man vajag tikai tik daudz, lai vīrieša rokas ir tuvumā, kad mājās vajag ko pieskrūvēt vai ieskrūvēt. Un lai kādreiz kāds randiņš pašapziņai un pa reizei – sekss. Citu pagaidām neko, mazliet tā kā bail.” 

Guna ir ļoti skaista, no mums piecām – visskaistākā, vīrieši viņai kā bites riņķī spieto, bet Guna – neko. Iedomājusies, ka viņa nevienu citu, izņemot bijušo vīru, nespēs pieņemt, neviens viņai nepatiks. Ar vīru 12 gados saradusi tā, ka tagad beigas. Viņa pilnā nopietnībā domā, ka neviens cits pasaulē tā nemāk nedz glāstīt, nedz skūpstīties, nedz samīļot. Turklāt vīrs viņai bija pirmais un vienīgais vīrietis. 

Attiecības nevar veidot ar kuru katru 
Pašlaik gan simpātijas izrāda gados jaunāks puisis, viņai arī viņš patīk. Tad mēs visas Gunu mudinājām: „Nu, vismaz seksam viņu varētu!” Antra gudri nosmej: „Tas jau tikai sākums, kad mēs tikai uzdrīkstamies, pierodam un „tādas lietas” vispār pieļaujam. Ir vajadzīgs laiks, lai atkal varētu uzticēties. Jo, ja no viena pie nākamā, tad atkal vilsimies un nebūsim laimīgas. Turklāt ir zināms posms, kad sieviete vispār pēc šķiršanās nav gatava satikties kam nopietnākam.” 

Ja sieviete vēlas veidot attiecības, ir skaidrs, ka viņa tās neveidos ar kuru katru. Jutai, piemēram, bija būtiski, lai otrs viņu pieņem tādu, kāda viņa ir. „Tas laikam man visvairāk sāpēja pēdējos laulības gadus. Jo vairāk pilnveidojos, jo vairāk biju atbildīga par savu dzīvi un vairāk izaugu, jo vairāk to negribēja pieņemt. Sapratu to uzreiz – ja gribu būt kopā ar otru cilvēku, tad tikai ar tādu, kuru pilnībā varu pieņemt un kurš arī mani pieņems tādu, kāda esmu,” skaidro Juta. Un viņas Andris tāds ir. 

Atkal uz randiņu! 
Ruta, kura iet uz randiņiem izklaidēties, neslēpj, ka sākumā pat šim solim ir ļoti grūti saņemties. Principā jūties kā tizlene, šķiet, visi uz tevi tikai skatās. Kamēr dzīvots ar vīru, mazliet piemirstas arī, kā uzsmaidīt, paflirtēt. 

„Pirmo reizi ir briesmīgi! Es ļoti labi atceros pirmo randiņu pēc šķiršanās. Biju nobijusies, trīcēju un drebēju, bet tas vīrietis toties jau bija gājis uz ļoti daudziem randiņiem. Beigās feini izrunājāmies. Tieši viņš mani iedrošināja nebaidīties no randiņiem. 

Tam vīrietim gan nederēju, jo, kā viņš teica, biju pārāk brīva un neatkarīga. Bet lai meklējot, es noteikti atradīšot,” stāsta Guna. Juta jutusies līdzīgi: „Jau iepriekšējā vakarā nemiers sirdī, aizmigt nevar, to tikvien domā – varbūt nemaz neiet? Toties uz pēdējo randiņu gāju vienos miera vējos. Labi, parunāsimies, tad jau redzēs... Man pat nebija domas, ka tur varētu kādas attiecības izveidoties. Bet izveidojās!” 

Vīrieši brīvām sievietēm burtiski lido apkārt 
Jārēķinās, ka, atsākot iet uz randiņiem, varam saņemt piedāvājumus, kas galīgi neinteresē. Iepazīsties ar vīrieti, un viņš izrādās dzērājs. Vai arī precēts. Pēc katras šādas neveiksmes prātā lavās nodevīgās domas – labu vīriešu vispār nav, dzīve ir norakstīta. Tomēr no sliktiem randiņiem ir arī ieguvumi. Visskaistākais – mēs iemācāmies pateikt: „Nē!” „Nē, man ir citas intereses! Nē, es nevēlos to darīt!”. Katrā neriktīgā randiņā varam mācīties būt patiesākas, lai neizliktos, neslēptu, nepakļautos. 

„Kad sieviete ir brīva, vīrieši burtiski lido viņai apkārt. Viņi tiešām no kaut kurienes uzrodas, un mēs viņus ieraugām, ja vien pašas nesēžam četrās sienās, bet ejam sabiedrībā. Jautājums tikai, ko gribam, kādas attiecības pašas vēlamies? Arī klientēm vienmēr saku – vajag iepazīties, vajag uzdrošināties veidot attiecības. Ja neizveidojas – arī nekas. Mēs pārāk bieži vispārinām. Labāk katru randiņu uztvert kā skolu, kurā mācāmies. Ja šis nav tavs īstais cilvēks, tas nekas, būs nākamais. Jo vairāk esam iepazinuši, jo arvien labāk spējam sajust – ir manējais vai nav, vai ir kas līdzīgs?” iedrošina Antra. 

Bet, ja iekšējā balss saka – pagaidām tomēr vēl negribu, klausi tai. Nekur nav teikts, ka sievietei jādzīvo tikai komplektā ar vīrieti. Un vēl neizlaid no prāta domu – dzīvē līdzīgs pievelk līdzīgu. Ja noliedz vīriešus, kritizē viņus, tad noteikti pie tāda arī tiksi, kas zākā un pat neieredz mūs. 

Avots: www.kasjauns.lv