Sāpīga šķiršanās no sava pirmā un vienīgā

Šķiršanās iniciatore biju es pati — pēc deviņu gadu kopābūšanas. Noteikti vajadzēja šķirties jau agrāk, vismaz pirms trim gadiem, bet nez kas tam cilvēkam ir — novilcina visu tik ilgi, līdz prātā sāk jukt. Jo sekss ir labi ja vienu reizi mēnesī, un to pašu reizīti esi sausa kā smilšpapīrs. Jā, šajā laikā aizmiedzu acis un prātoju, piemēram, par to, ko gatavot vakariņās... Biju pat apguvusi pāris trikus, kā šo viņa stumdīšanos augšup lejup beigt ātrāk — vienkārši saspied viņa metamo cieši, cieši.

Frigida? Nē, zvērs!
Piedodiet par atklātību, bet sirdi spiež. Šaustu sevi, vai tikai vaina nav manī pašā, bet — kāda gan vaina? Mēs taču neesam sastrīdējušies, neviens nevienu nav krāpis, vienkārši mīlestība ir izplēnējusi kā rīta rasa saulē. Čuš — un viss.
Viņš ir labs cilvēks, ļoti labs. Izdarīgs un gādīgs, sportisks un ar labu gaumi. Sadzīvot ar viņu ir tik vienkārši! Bet sekss... Tieši tas ir pirmais ziņotājs par mīlestības kvalitāti. Lai kādas rozes un dimantus vīrietis man dāvātu, ja manī nedeg kaisle, it nekas nav iespējams.

Nu jau pāris gadus domāju, ka esmu frigida — beigta, auksta zivs. Paplet kājiņas, un doma par pozu maiņu, trakiem skūpstiem tur un šur un tā tālāk pat prātā nenāk.

Nu jau pāris gadus domāju, ka esmu frigida — beigta, auksta zivs. Paplet kājiņas, un doma par pozu maiņu, trakiem skūpstiem tur un šur un tā tālāk pat prātā nenāk. Bet nesen sev par laimi konstatēju — nē, manī taču mīt zvērs! Draudzenes vecmeitu ballītē devāmies uz deju klubiņu, un tur satiku kādu šarmantu ārzemnieku. Tādu, kas dejo kā dievs un ar acīm izģērbj! Un es kusu. Dejojām, līdz slapja mugura, un pļāpājām, līdz sausa mute. Nē, starp mums nekā vairāk nebija — man kā sievietei, kas līdz pat saviem 30 ir gulējusi tikai ar vienu vīrieti, nav tik viegli krist te viena, te otra apkampienos. Toties es jutu — jā, es esmu dzīva, es tirpstu no uzbudinājuma! Un tas manām ilgajām mokām un pārdomām pielika punktu — beigta balle, ierastais ceļš tālāk nav brienams kopā.

Problēmas pārvēršas slimībās
Mēs nebijām precējušies, un arī bērnu mums nav. Varētu domāt, ka šķiršanās tāpēc būs vieglāka, bet ne — deviņu gadu laikā mums izveidojusies kopīga manta, dzīvojam vienā dzīvoklī, strādājam vienā darbā, esam būvējuši kopīgus nākotnes plānus. Patiesībā ir tā, ka viena dzīvot nevaru atļauties — maksājumu ir pārāk daudz. Bet nu es nospļaujos par to! Un nospļaujos uz domām, kas — atzīšos — brīžiem iezogas galvā: ja nu tā arī palikšu viena līdz mūža galam? Jo 30 nav 22, kad sievietei izveidot attiecības ir tīrais sīkums. Bet vienalga — ilgāk mocīties vairs nav iespējams. Es ticu, ka tad, kad būšu sakārtojusi vienu savu samilzušo problēmu, pārējās atrisināsies pašas.
Un vēl kas. Bērnu mums nav ne jau tāpēc, ka nebūtu tos gribējusi. Man visu laiku ir kādas ginekoloģiskas kaites. Nav gan nekādas trakās, kas vispār liegtu tikt pie pēcnācējiem, tomēr tādas, kas gadu no gada ģimenes pieauguma plānošanu atliek. Un tagad es saprotu — visas manas slimības ir radušās no sāpēm un problēmām, ko nevis atrisinu, bet slēpju sevī, izliekos tās neredzam. Viss ir pāraudzis slimībās. Tiešām! Pareizāk, dzīvē var būt tikai viena problēma — mīlestības (un attiecīgi — seksa) trūkums. Kad ir tā, pārējais ir pupu mizas un ātri vien izčab.

Iesūtījusi: Laima (vārds mainīts)