"Viņa gribēja zināt visu..." Precēta vīrieša mīļākā atklāti par izjūtām pēc sarunas ar viņa sievu

Tagad esmu ļoti tālu no tā visa. Pagājis jau daudz gadu no laika, kad šī drāma sasniedza finālu, kurā bija daudz sirdssāpju, asaru un izmisuma.

Patiesību sakot, šīs sāpes nekad līdz galam nepāriet. Iespējams, visiespaidīgākais šī romāna aspekts bija tas, ka tas beidzot noslēdzās – jo man piezvanīja mana mīļākā sieva. Viņa vēlējās izdzirdēt detaļas. Viņa atrada manu telefona numuru un piezvanīja man. Patiesību sakot, mūsu romāna laikā viņa man zvanīja vairākas reizes. Viņa zināja par manu eksistenci. Tikai es tad neatbildēju uz viņas zvaniem. Līdz vienu dienu es to izdarīju.

Man jau bija līdz kaklam. Bija apnikuši meli, slapstīšanās un mana mīļākā tramīgums. Viņš man sacīja, ka ar sievu jau sen vairs nemīl viens otru un ka viņiem nav intīmu attiecību. Jau ilgus gadus. Taču atklājās, ka tie ir meli.

Viņš sēdēja uz diviem krēsliem un izbaudīja šo situāciju. Ļoti ilgi. Biju iztukšota un gatava doties uz priekšu. Tonakt atbildēju uz šo zvanu un pēc divām stundām viss bija beidzies. Viņa man uzdeva daudz jautājumu. Jautāja man konkrētas detaļas, kuras zina tikai mīļākā. Jautāja par konkrētiem randiņiem, kuri mums bijuši, par filmām, kuras kopā esam skatījušies. Viņa gribēja zināt visu. Vajadzēja pāris stundu telefona sarunu, kamēr viņa saprata, ka – jā. Viņas vīram tiešām bija īsts romāns, taču viņš to spītīgi noliedza un viņai meloja.

Bija apnikuši meli, slapstīšanās un mana mīļākā tramīgums. Viņš man sacīja, ka ar sievu jau sen vairs nemīl viens otru un ka viņiem nav intīmu attiecību. Jau ilgus gadus. Taču atklājās, ka tie ir meli.

Tas, kas mani visvairāk iespiedies atmiņā, ir – viņas balss. Tā bija patīkama. Viņa lietoja tos pašus vārdus, kurus mans mīļākais. Uzreiz varēja saprast, ka viņi ir pāris. Viņi runāja līdzīgi. Un tas sāpināja.

Saruna mums abām atvēra acis. Es sapratu, ka man ticis melots daudz vairāk, nekā vispār biju iedomājusies. Šķiet, viņa saprata to pašu. Viņa man pastāstīja, ka mans mīļākais sauc mani vienkārši par “stulbo blondīni” un ka esam tikai draugi. Kad viņa atklāja vairāk pierādījumu par mani, viņš viņai sacīja, ka es viņu vajāju un pati uzplijos.

Pārsūtīju viņai visus balss paziņojumus, kurus viņš man atstājis, lūgdamies satikties, atkārtodams, cik ļoti mani mīl un nespēj bez manis dzīvot. Un tās bija beigas. Es zināju, ka pēc šīs sarunas viņš vairs nekad nemēģinās ar mani satikties. Viņa spēle bija oficiāli beigusies.

Mana mīļākā sieva sarunas beigās pateica, cik ļoti mani ienīst. Ka nav iespējams atrast citu cilvēku visā pasaulē, kuru neieredzētu vēl vairāk par mani. Viņai vienkārši bija visa par daudz. Es viņu nevainoju.

Pēc balss varēja saprast, ka viņa ir daudz saprātīgāka nekā mans mīļākais. Viņa apzvērēja, ka atstās viņu man un ka šķiršanās dokumenti jau ir sagatavoti. Taču es jutu, ka viņa joprojām viņu mīl. Es jutu, ka viņa nevēlas viņu pamest. Taču viņa arī zināja, ka neesmu viņa pirmais sānsolis un, visticamāk, nebūšu arī pēdējais.

Taču mana dzīve tajā vakarā mainījās uz labo pusi. Es to saiti pārgriezu. Tas, kas bija slepens un slēpjams, tagad tika iznests dienasgaismā.

Reizēm ienāk prātā, vai viņa par mani dažkārt iedomājas? Vai viņa joprojām mani neieredz? Prātoju, vai viņa joprojām ir precējusies ar manu bijušo mīļāko, vai ir laimīga. Tāpat prātoju, vai viņas vīrs joprojām krāpj viņu ar mīļākajām un nemitīgi melo visām tām sievietēm, kuras tur savos apskāvienos.

To es, protams, nekad īsti neuzzināšu. Taču joprojām sāpīgi, ka kāda dzīvesstāstā esmu kļuvusi par cilvēku, kuru ienīst. Faktiski - par niecību.

Kaut arī dzīvoju tālāk un esmu uzņēmusies par to atbildību, kaut arī vairākas reizes esmu atvainojusies sava mīļākā sievai (ko es patiešām arī izdarīju), šādu pieredzi izsvītrot nav iespējams. Tā turpina būt tavā dvēselē.

Es izstāstīju visu taisnību. Es izpirku savus nodarījumus. Un patiešām pēc šīs sarunas ar sava mīļākā sievu kļuvu par pavisam citu cilvēku. 

Informācija no portāla Jauns.lv