Dzīvo viens, necenšas veidot attiecības ar sievieti. Vai vientuļie vīrieši ir normāli?

Novērojumi liecina – jo ātrāks un dinamiskāks ir dzīves temps, jo cilvēku attiecības kļūst seklākas un paviršākas. Uz jautājumu, vai dzīves ātrums mūs nepadara vientuļākus, psihoterapeits Gatis Bušs atbild apstiprinoši. “Ja cilvēkam ir daudz kontaktu un daudz komunikācijas, viņam nav laika iet dziļumā. Dzīvojot ātrā tempā, neviens jau arī neprasa to dziļumu. How are you? Fine. Un tas arī viss. Skrienam tālāk.”
 

Vientulība – tas attiecas pilnīgi uz visiem

– Vai nav tā, ka vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm vieglāk pārdzīvo vienatni?
– Es teiktu, ka nevis vieglāk vai smagāk, bet gan citādi. Piemēram, sievietēm parasti ir draudzenes, ar kurām var satikties un papļāpāt, izrunāt attiecību problēmas.

Protams, arī vīriešiem ir draugi, taču viņi parasti neapspriež attiecības. Viņi runā par darbu, panākumiem, hobijiem, mašīnām un citām lietām. Tādu patiesu un dziļu sarunu vīriešiem ir mazāk. Tāpēc var teikt, ka vīriešus vientulība skar vēl vairāk nekā sievietes. Veči var izlikties, ka viss ir kārtībā, tomēr tā nav.

Daudzi vīrieši pēc šķiršanās vienkārši sabrūk, bet sievietes kaut kā turas. Statistika liecina, ka vīrieši ievērojami biežāk kļūst par alkoholiķiem vai izdara pašnāvību. Tas liecina, ka no ārpuses viss izskatās citādi, nekā ir patiesībā. Ja ir problēmas, vīrieši tās cenšas slēpt. Jo no vīrieša parasti tiek gaidīts, lai ar viņu viss būtu kārtībā.

– Tātad večus var glābt sarunas, bet viņi nerunā?
– Jā. Dievs mums ir devis valodu, un tas ir brīnišķīgs instruments, kā es varu dalīties ar citiem par to, kā jūtos. Kad es runāju, iekšējais negatīvais spiediens manī mazinās. Vairāk runājot, sievietes arī vairāk dalās ar savām problēmām. Tā kļūst vieglāk.
 

– Ir vīrieši, kas apzināti neveido ilgstošas attiecības, toties viņiem netrūkst īsu aizraušanos un vienas nakts sakaru. Tādus mēdz dēvēt par donžuāniem. Kā ir ar viņiem? Viņi ir vientuļi vai tieši otrādi – par vientulību nesūdzas?  
– Krievu rakstnieks Antons Čehovs teica: “Ja tev bail no vientulības, tad neprecies!” Donžuāna dzīvesveids – tas ir veids, kā būt kopā ar otru cilvēku, patiesībā nemaz neesot kopā.

Iespējams, tādam donžuānam netrūkst seksa, bet tā jau nav pilna tuvība. Sekss ir tikai tuvības virspusējais slānis. Tas ir tā, ka vīrietis no rīta pamostas gultā ar sievieti un secina, ka iepriekšējo vakaru viņš nav pavadījis vientulībā. Un arī rīts ir sācies pietiekami labi – viņš nav viens. Tad abi paēd brokastis un šķiras.

Šis Čehova teiciens ir ļoti precīzi ataino reālo situāciju. Jo, esot kopā ar partneri, cilvēks reizēm var justies vēl vientuļāk nekā vienatnē. Un viņš nesaprot – kā tā? Man taču ir partneris, kāpēc es esmu vientuļš? Savukārt tam cilvēkam, kuram ir daudz īsu sakaru, rodas iespēja kontrolēt un regulēt savu vientulību. Viņš pats nosaka, kad būs un kad nebūs kopā. Tāda kontrole sniedz zināmu drošības izjūtu.

Vientulība – tas attiecas pilnīgi uz visiem, jo katrs ik palaikam piedzīvo šo sajūtu, vienalga, viņš ir vai nav attiecībās. Galvenais jautājums – kā es ar to tieku galā, ko es ar to daru?

– Vai nav tā, ka cilvēks visvairāk jūtas vientuļš, kad kaut kas noiet greizi? Piemēram, piedzīvojot smagu slimību vai lielu zaudējumu? 
– Jā. Krīzes stāvokļos cilvēkā aktualizējas dažādas problēmas Tas ir cilvēciski un normāli. Cilvēkam, kuram ir ģimene, ir iespēja visus šos jautājumus izrunāt, bet, ja viņš pārnāk mājās, un neviena nav, skaidrs, ka nav viegli.

Tikai tad, kad cilvēks runā, viņš sāk saprast, ko īsti domā. Ja cilvēks krīzes situācijā ar kādu parunā, viņam rodas iespēja sakārtot savas domas. Viņš vairs nav viens pats savās iedomās un fantāzijās, viņš vairs nav viens savā trakumā. Runāšana atvieglo, jo sakārto domas. Krīzes situācijā cilvēkā galvā norisinās tādi kā domu sprādzieni, kad viņš vairs īsti nesaprot, kas notiek. Runāšana sakārto domas un padara skaidrāku situāciju.

– Tātad, ja cilvēks jūtas štruntīgi, viņam jāsameklē kāds, ar ko parunāt. Tomēr gadās, ka sēdi lielā kompānijā, bet nav neviena, ar ko no sirds izrunāties. Un tad jūties vēl vientuļāks nekā vienatnē. 
– Zigmāram Liepiņam astoņdesmitajos gados bija dziesma par dzejnieku, kurš citiem rāva nost maskas. Piemēram, es atrodos kompānijā un esmu tas, kas citiem rauj nost maskas, un sajūtos kā baigais čalis… un tomēr es esmu viens.

Kā novērots, pilsētās cilvēki ir pakļauti lielākai vientulībai nekā laukos. Pilsētā cilvēks ir starp cilvēkiem, bet neviens par viņu neinteresējas. Lielajās blokmājās cilvēki nesarunājas savā starpā, viņi cits citam paiet garām. Un visiem ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek.

Savukārt laukos visi cits par citu interesējas. Tas gan reizēm var šķist kaitinoši, ka visi visu par tevi zina, tomēr tas neļauj ieslīgt aizmirstībā. Laukos tev ir vērtība, par tevi interesējas. Ja ciemā kāds cilvēks nav ilgstoši redzēts vietējā veikalā, citi pat sāk uztraukties – kas ar viņu ir noticis? Pilsētā visiem ir vienalga, kas ar tevi notiek.

Lielais vientuļnieks Jēzus

– Reizēm sievietes sūdzas, ka vīrieši nevēlas veidot ilgstošas attiecības un ģimeni vienkārši tāpēc, ka negrib uzņemties atbildību. Cik adekvāts ir šāds pārmetums?
– Teikums “Tu nevēlies uzņemties atbildību” attiecas uz abiem. Manuprāt, tas nemaz nav tik slikti, ja cilvēks pavisam godīgi pasaka, ka nav gatavs uzņemties atbildību. Nevis otrādi – izlikties, ka ir gatavs, bet to nedara. Piemēram, paņem sunīti un pēc tam to pamet.

Veidot attiecības, radīt un audzināt bērnus – tas ir liels darbs. Tad jau labāk pašā sākumā godīgi pateikt, ka cilvēks nevēlas tādas attiecības, nevis radīt bērnus un pēc tam neuzņemties par tiem atbildību. Ģimene – tas ir vēl nopietnāk, nekā paņemt lielu kredītu.     

– Attiecību tēma parasti tiek uzskatīta par sieviešu padarīšanu. Viņas par to runā un raksta, pilni sieviešu žurnāli par šiem jautājumiem. Tā vien šķiet, ka attiecības – tā ir sieviešu teritorija, kurā vīrieši reizēm ienāk kā viesi.   
– Attiecību jautājumi galvenokārt tiek apspriesti situācijās, kad kaut kas nav kārtībā. Tēma aktualizējas tad, kad ir problēma. Kad viss ir kārtībā, tādas tēmas nemaz nav. Kad neiet tā, kā vajag, sākas lielā runāšana.

Dzīve rāda, ka ikviena pusīte var satikties un dzīvot ar daudzām citām pusītēm, jo izvēles iespēju ir pietiekami daudz. Nav tādas vienīgās pusītes, ar kuru man obligāti jāsavienojas.

Ja ir problēmas, sievietes metas par to runāt, savukārt vīrieši mazāk runā, bet vairāk dara. Vai viņiem izdodas vai neizdodas – tas jau ir cits jautājums. Ja runājam par sieviešu žurnāliem un attiecību tēmu – viss ēters tiek piepildīts, bet vai tam ir liela jēga?

Manuprāt, jēga ir tikai tad, kad cilvēks beidzot aizdomājas, kas notiek tieši ar viņu, nevis lasa žurnālos, kas notiek ar citiem. Ieskatīties sevī – tas ir vienlīdz grūti gan sievietei, gan vīrietim. Tas nozīmē tikt konfrontētam ar savām jūtām un pārdzīvojumiem, kurus, iespējams, nemaz negribas redzēt vaigā.

– Piemēram, vīrietis kautrējas iepazīties un uzsākt attiecības. Viņš grib, bet neuzdrošinās. Vai to var saukt patoloģiju?
– Es to neuzskatītu par patoloģiju. Ir gan sievietes, gan vīrieši, kas nespēj izveidot attiecības. Tas bieži ir saistīts ar bailēm uzticēties un atklāties; cilvēks jūt, ka vienam ir drošāk.

Ja runājam par vientuļniekiem – viens tāds dižs vientuļnieks bija Jēzus Kristus. Viņš aizgāja prom no mātes un tēva un dzīvoja viens. Vai viņam bija kāda patoloģija? Es nezinu. Tomēr ir skaidrs, ka viņš paveica lielas lietas.

Arī daudzi izcili mākslinieki un mūziķi dzīvoja vieni. Iespējams, viņi jutās vientuļi un nelaimīgi, toties paveica lielus darbus. Ja mēs kādam cilvēkam piekarinām patoloģijas birku, mēs it kā sakām, ka viņš ir nepareizs un nenormāls. Tad viņam atliek tikai slēpties un nerādīties sabiedrībā. Vai tā ir labāk? Noteikti ne.  

– Tie vīrieši, kas dzīvo vieni un nemaz necenšas veidot attiecības, tiek uzlūkoti ar aizdomām. Šķiet, ka ar viņiem kaut kas viņos nav īsti kārtībā.
– Ja vistu fermā ir kāds cālis ar punktiņu, viņu noknābā. Tādu cāli iznīcina, jo viņš vienkārši ir citāds. Un sabiedrībā notiek līdzīgi kā vistu fermā – mēs knābājam atšķirīgos.

Liela sabiedrības daļa uzskata, ka visiem jābūt vienādiem. Visiem jāprecas, visiem jātaisa bērni. Manuprāt, cilvēki drīkst būt arī citādi. Tomēr jāatzīst, ka sabiedrība palēnām mainās un kļūst tolerantāka – sāk atzīt citādos un pieņemt, ka arī viņiem ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi.

Cilvēkiem nereti patīk uzņemties Dieva Tā Kunga lomu un spriest tiesu, kas ir pareizi un kas nepareizi. Manuprāt, tā nav cilvēka kompetence, jo viņš neredz visu laukumu. Cilvēkiem patīk domāt tā, ka visu laukumu var pārredzēt vienīgi Dievs.

Parasti ir tā – jo mazāk ļaudis zina par citādajiem, jo vairāk gribas viņus noknābt, jo šis citādais šķiet neprognozējams, svešs un bīstams. Jo cilvēki vairāk iepazīst citādo, jo tas kļūst cilvēcīgāks un saprotamāks.

Piemēram, tagad homoseksualitāte vairs nav krimināli sodāma lieta un geji vairs netiek tik ļoti knābāti kā agrāk. Es uzskatu, ka dabā nav nekā lieka. Kas ir lieks, tas pats iznīkst un pazūd. Ja reiz ir radīts citādais, tad ņemam no tā, ko varam paņemt, un ļaujam tam dzīvot.

– Tātad arī vientuļniekiem ir tiesības dzīvot?
– Protams. Viņiem gan reizēm tiek veltītas kritiskas piezīmes, ka, lūk, viņi ir egoisti un dzīvo tikai sev. Viņiem nav jātērējas ģimenei, viņi var atļauties iegādāties īpašumus un doties ceļojumos.

Tikpat labi šie vientuļnieki var pārmest cilvēkiem, kuriem ir ģimenes: “Tu katru rītu pamosties blakus sievai, un vakaros viņa tevi sagaida ar vakariņām, bet mani mājās neviens negaida. Tas nav viegli, es mokos, tomēr nesūdzos par to visai pasaulei.”

Kad abi skatāmies uz mēnesi

– Vai nav tā, ka sievietes vēlas kopdzīvi nedaudz ciešākā apskāvienā nekā vīrieši? Piemēram, veči reizēm stiepj gumiju un nevēlas oficiāli reģistrēt attiecības. Varbūt viņi vēlas saglabāt distanci? 
– Dzīvē tā arī izskatās, bet vai tiešām ir tā, kā izskatās? Bieži vien runas par neprecēšanos sākas tad, kad kaut kas neiet labi. Var gadīties, ka abiem partneriem ir atšķirīgs skatījums uz laulību. Un, iespējams, ka tas, kurš ierosina precēties, nevēlas šo negatīvo aspektu redzēt un cer, ka tas atrisināsies pats no sevis. Savukārt otrs vēlas to atrisināt, vēl pirms tiek pirkstā uzvilkts laulības gredzens.

Kādā intervijā jau teicu, ka vista bēg prom no gaiļa un skatās atpakaļ, vai nav pārāk tālu aizskrējusi. Tas tāpēc, lai gailis varētu viņu panākt. Tādas ir pāra rotaļas. Faktiski ir tā, ka abiem – gan sievietei, gan vīrietim – ir nepieciešama distance, tikai katrs šo distanci uztur citādi.

Piemēram, tā pati zāģēšana, ko viens izmanto pret otru. Pāris var justies cieši kopā, bet, kad viens sāk zāģēt partneri, uzreiz rodas distance. Šādā veidā tas zāģētājs arī nodrošina sev nepieciešamo attālumu no partnera. Parasti tās nav nekādas rotaļas, bet gan mocības, un tad rodas jautājums – kāpēc dzīvot kopā un mocīties?  

– Lai vai kā, bet oficiāli reģistrēto laulību skaits arvien samazinās. Vai tam ir kāds izskaidrojums?
– Visbiežāk cilvēki saka – mums tāds papīrs nemaz nav vajadzīgs, mūs vieno jūtas, nevis kaut kāds dokuments. Bet mēs labi redzam, ka cilvēki nevēlas uzņemties atbildību tur, kur to var neuzņemties. Viņi vienkārši paļaujas uz Dievu vai likteni un cer, ka abu mīlestība būs stipra un mūžīga.

Agrākos laikos laulību pieprasīja sabiedrība. Visi interesējās – kad beidzot jūs precēsieties? Tagad sabiedrība pret laulības lietām kļuvusi tolerantāka. Tas arī ir viens no argumentiem – vairs nav sabiedrības spiediena. Un reizēm ne tikai vīrietis, bet arī sieviete nevēlas precēties.

– Tomēr biežāk laikam ir tā, ka sieviete grib, bet vīrietis negrib.
– Virspusēji tā tas arī izskatās. Tomēr, ja tu tik ļoti gribi, bet viņš tik ļoti negrib, kāpēc jums jādzīvo kopā? Stāsts par divām sirsniņas pusītēm, kuras klejo apkārt pa pasauli un mistiskā veidā satiekas, ir ļoti romantisks, bet neatbilst patiesībai. Dzīve rāda, ka ikviena pusīte var satikties un dzīvot ar daudzām citām pusītēm, jo izvēles iespēju ir pietiekami daudz. Nav tādas vienīgās pusītes, ar kuru man obligāti jāsavienojas.

Galu galā tā taču ir mana atbildība, ka es dzīvoju kopā ar cilvēku, kurš nevēlas oficiāli reģistrēt laulību. Vai nu es dzīvoju kopā ar viņu un par to uzņemos atbildību, vai arī šķiros, nevis dzīvoju kopā un gaužos, ka viņš man sabojājis visu dzīvi. Ja esi veicis izvēli, tad uzņemies par to atbildību.     

– Vai attiecības nav sava veida emocionāla barība? Vieni jūtas izsalkuši un prasa vēl un vēl, bet citiem pietiek ar mazu kriksi. 
– Jā, to mēs varam labi redzēt pie dzīvniekiem. Piemēram, suņi ir ļoti izsalkuši pēc emocionāla kontakta ar saimnieku. Kad saimnieks vakaros atgriežas mājās, suns lēkā no prieka. Savukārt kaķiem tā nav. Kaķis nevērīgi paskatās uz saimnieku un slinki aizgriežas. Viņam ir gluži vienalga, cikos tas saimnieks ir atvilcies mājās. Tāpat arī cilvēki ir dažādi. Un tas ir labi, jo citādi šī pasaule būtu neinteresanta.

– Varbūt tos, kurus mēs saucam par vientuļajiem vilkiem, jāsauc vientuļajiem kaķiem? Viņiem vajadzība pēc attiecībām, kā šķiet, ir minimāla.
– Iespējams. Tomēr iemesls vienatnei var būt arī pavisam cits. Piemēram, cilvēks savā iekšējā būtībā ir ļoti trausls un ievainojams, tāpēc baidās no satricinājumiem. Vai arī viņš jau ir dabūjis lielus triecienus un vairs nevēlas tādus piedzīvot.

Tomēr katrs no mums tiecas pēc kaut kādas vienotības ar citiem. Piemēram, mūki var dzīvot alās un būt lielā vienotībā ar Dievu, tāpēc vientulību nemaz neizjūt. Galu galā cilvēkam nemaz nav jābūt mūkam, lai vienatnē nejustos vientuļš. Viss atkarīgs no tā, ko viņš domā.

Cilvēks savās domās var būt kopā ar citiem, kuri nav blakus. Ir taču dzirdēti romantiski stāsti par diviem mīlētājiem, kas atrodas katrs savā pasaules malā. Abi vienlaikus skatās uz mēnesi un jūtas kopā. Vīzijas un konstrukcijas cilvēka galvā var dot tādu pašu apmierinājumu kā reāla cilvēka klātbūtne.

Piemēram, ja mēs jūtamies harmonijā ar visu kosmosu, atsevišķu cilvēku kompānija nemaz nav vajadzīga. Tomēr jāatzīst, ka cilvēks pēc savas būtības ir bara dzīvnieks, tātad katram cilvēkam ir vajadzīgs savs bariņš.

– Un tātad neesam pašpietiekami. 
– Varbūt tas pat ir labi, ka neesam pašpietiekami. Ja mēs tādi būtu, mums neko vairs nevajadzētu darīt. Cilvēka vajadzību pēc otra cilvēka var uzskatīt par defektu, kas rada efektu. Tā cilvēki vairojas un attīstās. Tieši cilvēka nepietiekamība nodrošina šīs pasaules attīstību. Ja man kaut kā trūkst, esmu spiests piecelties no dīvāna un kaut ko darīt, lai to iegūtu. Trūkums ir tas dzinulis, kas liek mums kustēties. Ne velti esam radīti tādi, kuriem vienmēr kaut kā pietrūkst. Un nav jau nemaz tik slikti dzīvot šajā pasaulē. 

Dabā ir tā – jo dažādāki DNS satiekas, jo produkts ir spēcīgāks un izturīgāks. Lai gan ir arī dzīvnieki, kas spēj vairoties vieni. Piemēram, tuksnešos dzīvo kāds radījums, kura mātītei nemaz nav vajadzīgs tēviņš. Mātīte pati sevi apaugļo un dzemdē bērnus. Diemžēl šie bērni pakļauti dažādiem riskiem. Ja plosās kāda slimība, tā nopļauj visus, jo visi ir vienādi. Tāpēc ir vajadzīga dažādība.

– Pieminējāt suņus un kaķus. Reizēm šie dzīvnieki kļūst par laulātā drauga aizvietotājiem. 
– Tā ir. Pie mūsu mājas katru dienu pulksten četros ierodas kāda sieviete un baro kaķus. Katru dienu – pēc viņas var pulksteni noregulēt. Manuprāt, tas ir jauki, ka viņa šādā veidā piepilda savu dzīvi. Būtu daudz sliktāk, ja viņa plosītos un skandalētos. Taču sieviete tā nedara, viņas dzīves uzdevums ir barot kaķus. Un viņa ar savu misiju ir apmierināta, viņas dzīve ir mierīga. Tas liecina, ka dzīvot partnerattiecībās nav vienīgais jēgpilnais dzīvesveids. Var arī citādi.

Vajadzīgs tikai naudas dēļ  

– Vai no tā, ka sievietes vairāk tendētas runāt, var noprast, ka viņas biežāk apmeklē psihoterapeitu?
– Agrāk tā tiešām bija, sieviešu un vīriešu attiecība bija aptuveni 80 pret 20. Tagad varētu būt 60 pret 40 vai pat puse uz pusi. Attiecība ir izlīdzinājusies. Un tas ir labi, ka vīrieši savu problēmu risināšanā iesaista speciālistus. Vienam ir grūti tikt galā.

– Sabiedrībā lielākoties valda uzskats, ka cilvēks var būt laimīgs tikai attiecībās.  
– Bet vai tiešām tie, kas ir attiecībās, ir laimīgi? Tā nebūt nav. Vienam garšo sāļi ēdieni, citam – saldi. Vienam trūkst sāls, otram – cukura. Pats galvenais, lai cilvēks jūtas gandarīts un mierīgs. Un vienalga, ar ko viņš dzīvo kopā, – ar sievu, vīru, suni, kaķi vai mašīnu. Kāda starpība? Nav absolūtas laimes receptes. Galvenais, lai ir miers. Ja tā nav, cilvēks ir nelaimīgs. Tā arī rodas teroristi, kas gatavi citus uzspridzināt. Viņos nav miera.

– Atgriežamies pie iepazīšanās jautājuma. Pieņemts uzskatīt, ka iniciatīva jāuzņemas vīrietim. Varbūt šis priekšstats ir novecojis? 
– Dabā ir visādi. Ir sugas, kur skaistāks ir tēviņš, un sugas, kur krāšņākas ir mātītes. Sabiedrībā tik tiešām eksistē dažādi stereotipi, un, iespējams, tieši tāpēc arī daudzi paliek vieni. Piemēram, vīrieši baidās spert pirmo soli, jo kuram gan patīk saņemt kurvīti. Kā zināms, kurvīti var saņemt tikai tas, kurš nāk ar iniciatīvu.

– Bailes tuvāk iepazīties – tās ir bailes saņemt kurvīti?
– Saņemt kurvīti nav patīkami. Turklāt publika gaida, ka vīrietis atjās uz balta zirga. Reizēm vīrietis apjūk, jo viņam nav tā baltā zirga.

– Cilvēki būtu laimīgāki, ja neizvirzītu citiem tik augstas prasības?
– Ne visiem ir balts zirgs, pietiekami daudz naudas vai spēju. Ja vīrietis ir labi situēts, viņam var rasties aizdomas, ka viņu iekāro tikai tāpēc, ka viņš ir bagāts. Viņš vēlas, lai mīl viņu, nevis viņa bankas kontu. Tieši tāpēc daudzi bagāti vīrieši ir vientuļi, jo baidās, ka attiecībās viņus izmantos. Baidās, ka potenciālajai partnerei ir vajadzīga nauda, nevis viņš pats. Un tā ir īsta vientulība – būt vajadzīgam tikai naudas dēļ.