Gribētos, lai vīrietis palīdzētu vairāk

Mainoties pasaulei, kurā dzīvojam, mainījušās arī ģimenes lomas: pašlaik daudziem pāriem ir pašsaprotami, ka rūpes par bērniem un pienākumi mājās būtu līdzīgās daļās jādala abiem vecākiem. Tomēr ir viens „bet”. Latvijas nelaime ir tā, ka daudzi jaunie un ne tik jaunie vecāki ir auguši nepilnās ģimenēs un kā sievietēs, tā vīriešos nav skaidra priekšstata par to, ko sevī ietver vīra un jo īpaši tēva loma.

Bērns ir piedzimis

Kad piedzimst bērns, tas ir satricinājums ne tikai tāpēc, ka mazulis izjauc visu līdz šim ierasto dzīves kārtību. Gan sievietei, gan vīrietim bērna piedzimšana liek atgriezties neapzinātajās bērnības atmiņās. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki sāk automātiski rīkoties tāpat kā viņu vecāki. 

Var sacīt, ka sievietēm situācija ir vienkāršāka. Vairumā gadījumu sievietei ir piemērs, pēc kā vadīties, kā arī viņai ir kāds tuvs cilvēks, kam jautāt padomu: vēsturiski iegājies, ka sievietes mājās bijušas vairāk un rūpējušās par bērniem un mājas soli. Vīriešiem ir citādi: lielai daļai nav laba piemēra, kā būt par tēti, turklāt mūsdienās tēva loma ir krietni mainījusies. Tomēr jaunajā situācijā jāspēj orientēties abiem. Ja arī sieviete augusi bez tēva vai viņas tēvs nav iesaistījies rūpēs par bērniem un mājas soli, uzsākot kopdzīvi, viņā var būt liela neticība tam, ka viņas vīrs varētu būt citāds. Par sievietes klupšanas akmeni var kļūt pārliecība, ka vīrieši nav spējīgi rūpēties par maziem bērniem. Tā vietā, lai jau sākotnēji abi vienotos par to, kā darbi mājās tiks dalīti, sieviete automātiski tos uzņemas paveikt pati. 

Gan sievietei, gan vīrietim bērna piedzimšana liek atgriezties neapzinātajās bērnības atmiņās. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki sāk automātiski rīkoties tāpat kā viņu vecāki. 

Žēloties, bet neko nemainīt

Dažkārt no malas var labi redzēt, ka sievietes uzvedība neatbilst tam, ko viņa saka. Sieviete uzsver, ka vēlas, lai vīrietis iesaistās mājas dzīvē, taču tajā pašā laikā viņa pati paveic visu – uzkopj māju, pagatavo ēdienu, nomazgā traukus un vēl izdara visu, kas nepieciešams bērniem. Būdama pārgurusi, vīram viņa izkliedz pārmetumus, taču situācija nemainās. Un tas ir loģiski, jo vīrietis jūtas vainīgs, taču neprotot situāciju īsti risināt, viņš izvēlas bēgšanas stratēģiju – labāk vakaru pavadīt mierā kopā ar draugiem vai ilgāk darbā.

Ja sieviete nonāk psihoterapeita kabinetā un viņai jautā, kāpēc viņa dara visu, lai vīrietis atbildību tā arī neuzņemtos, visbiežāk viņa ir neizpratnē. „Pienākumu sadale ir skaidri jāizrunā, bet tad ir svarīgi neskriet notikumiem pa priekšu: ja vīram šovakar ir jāmazgā trauki, tad nevajag tūlīt mesties to izdarīt pašai. Tas ir sievietes iekšējais darbs: viņai jāiztur, ka vīrs darbus darīs pēc sava prāta, ne vienmēr tā, kā viņa grib, un ne vienmēr tajā brīdī, kad sieva to uzskatīs par vajadzīgu,” uzsver Andris Veselovskis. Psihoterapeits uzskata: ja sieviete tikai sūdzas, bet realitātē viņas dzīvē nekas nemainās, tas liecina, ka sieviete, iespējams, ir iemācījusies organizēt nelaimīgu dzīvi. 

Dažkārt no malas var labi redzēt, ka sievietes uzvedība neatbilst tam, ko viņa saka. Sieviete uzsver, ka vēlas, lai vīrietis iesaistās mājas dzīvē, taču tajā pašā laikā viņa pati paveic visu.

Bērns palīdz justies vajadzīgai

Dažkārt iemesls tam, kāpēc sieviete mājās dara teju visu, lai gan par to sūdzas, ir arī vēlme justies svarīgai. Jo, ja viņas nebūtu, pārējie būtu kā pazuduši. „Ne viena vien Latvijas sieviete no mammas lomas kļūst atkarīga: sieviete visu savu enerģiju novirza būšanai ar bērnu. Taču svarīgi, ka dzīvē mēs īstenojam pēc iespējas dažādas lomas – realizējamies kā vecāki, kā partneri, kā profesionāļi un kā draugi. Ja sieviete koncentrējas uz šo vienu lomu, viņa noteikti kādā brīdī jutīs, ka vīrs viņu nevar pārspēt, un tas var veicināt varenības izjūtu. 

Tomēr nelaime ir tā, ka pa šo laiku viņa pazaudē attiecības ar draudzenēm, attiecības ar vīru un vairs nespēj tik labi konkurēt darba tirgū,” stāsta Andris Veselovskis. Turklāt arī ģimenē attiecību saiknes jāstiprina ar visiem: ne tikai mammai ar bērnu, bet arī tētim ar bērnu un pārim savā starpā. Ja mamma ir tā, kas bērnam ir burtiski pielipusi, pārējās saiknes netiek trenētas, un vīrietis šajā savienībā bieži jūtas lieks. 

Salipt ar bērnu

Ir ģimenes, kurās sievietei ir tendence burtiski „salipt” ar bērnu. Tas raksturīgi tiem pieaugušajiem, kas kā bērni nav piedzīvojuši tuvas, drošas attiecības ar saviem vecākiem. Tieši tās ir pamats tam, lai cilvēks iemācītos būt arī viens un pašpietiekams. Jo vairāk drošības izjūtas bērnībā ir trūcis, jo vairāk pieaugušā vecumā cilvēks gribēs kādam pieķerties. Visdrošāk ir pieķerties bērnam: viņš ir sava veida garants, ka tuvākos divdesmit gadus sieviete nebūs viena. Šajā situācijā vīra uzdevums būtu pateikt: stop, tas ir par daudz! Jo bērnam, lai viņš veselīgi attīstītos, ir nepieciešami vēl citi cilvēki. Diemžēl ir vēl kāda saistība: ja sievietei bērnībā trūkušas drošas un tuvas attiecības ar vecākiem, viņai ir risks iemīlēties ārēji spožā, bet emocionāli aukstā vīrietī. Viņam visbiežāk ir ērta situācija, kurā sieviete pieķeras bērnam un viņu atbrīvo no rūpēm par bērnu un mājas soli. 

„Katrai sievietei būtu jāpadomā – kā tas nākas, ka esmu kopā ar vīrieti, kurš par mani un bērnu nerūpējas? Kāpēc aiz vīrieša spožās ārienes es nespēju ieraudzīt viņa trūkumus?” uzsver Andris Veselovskis. Praksē viņš novērojis vēl kādu situāciju. Dažkārt sieviete sūdzas, ka bērnu tēvs nerūpējas ne par viņu, ne bērniem, taču brīdī, kad viņa satiek atbildīgu vīrieti, sieviete mūk. „Ar vīrieti, kurš rūpējas, ir garlaicīgi. Turpretim ar „sliktajiem zēniem” ir kaislības: te viņš mīl un dāvina ziedus, te atkal pazūd, un ir uztraukumi. Ja sieviete ilgstoši dzīvo attiecībās, kurās nemitīgi norisinās drāmas: te iet ļoti labi, bet te atkal ļoti slikti, tas liecina, ka sieviete nemaz nevēlas dzīvot mierā. Patiesībā viss, ko mēs attiecībās piedzīvojam, ir arī mūsu pašu organizēts,” saka Andris Veselovskis.

Ja bērnam vienlīdz tuvas attiecības ir ar abiem vecākiem, viņš jau kopš mazām dienām mācās, ka nav vienas taisnības, ka uz vienu un to pašu jautājumu var raudzīties atšķirīgi.

Kāpēc vīrieša iesaistīšanās ir tik svarīga?

Ja bērnam vienlīdz tuvas attiecības ir ar abiem vecākiem, viņš jau kopš mazām dienām mācās, ka nav vienas taisnības, ka uz vienu un to pašu jautājumu var raudzīties atšķirīgi un ka arī katru darbu iespējams paveikt dažādos veidos. Vecāku spēja pieņemt atšķirīgo otrā veicina arī bērna toleranci un spēju dzīvi neskatīt tikai melnbaltās krāsās.

Tad kā rīkoties vecākiem, kuri paši auguši šķirtās ģimenēs? Būtiski jau sākotnēji vienoties par to, ka visdažādākie darbi, tostarp rūpes par bērniem, tiks dalītas uz pusēm. Jā, tēvs nevar naktī celties, lai mazuli pabarotu ar krūti, taču viņš var celties, lai nomainītu autiņbiksītes. Sievietei svarīgi vīrieti aicināt uzņemties vairāk pienākumu, turklāt viņu nekritizēt. Jo kritika rada vēlmi aizstāvēties un cīnīties, bet šajā cīņā nav uzvarētāju. Piedzimstot bērnam, ir būtiski, ka vecāki savā starpā nevis konkurē, bet par mazuli rūpējas, savstarpēji mainoties un viens otram nodrošinot atelpas brīžus. Vīrietim ir arī svarīgi just, ka sieviete viņam tic – viņš spēs tikt ar visu galā. „Jāapzinās, ka mūsu zemapziņa modulē realitāti. Ja sieviete skatās uz vīrieti kā uz nederīgu vīru, viņa neapzināti darīs ko tādu, kas veicinās vīrieša nepalīdzēšanu,” saka Andris Veselovskis. Savukārt pieaugušam vīrietim brīžos, kad viņam tiek pārmests, svarīgi iemācīties netaisnoties un nemukt. 

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis"