Vai šķirtenēm regulāri jāmīlējas veselības dēļ? Un citas atbildes seksuālās kompetences veicināšanai

Lai veicinātu sabiedrības informētību un izpratni par seksuālo un reproduktīvo veselību un seksuālo kompetenci kopumā, vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” rīkoja speciālistu diskusiju tiešraides par un ap seksuālās pratības jautājumiem. 

Pirmās diskusijas temats bija “Pāra seksuālā (ne)kompetence”. Sarunā piedalījās klīniskā psiholoģe Kristīne Balode, kas specializējusies seksualitātes un partnerattiecību jautājumos, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, Ginekologu un dzemdību asociācijas prezidente un ginekoloģe Vija Veisa. Diskusiju moderēja vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

Jautājums: Pastāv uzskats, ka attiecībās parasti problēmas rodas tāpēc, ka sieva negrib mīlēties. Mūsu ģimenē mīlēšanos visbiežāk atsaka vīrs.
“Manā darba praksē bieži novērojams, ka nevēlēšanās mīlēties nereti saistīta ar pārstrādāšanos, pārgurumu, pastiprinātu trauksmainību un atpūtas trūkumu. Un tas ir dabiski, ka noguris cilvēks vispār neko vairs negrib. Arī libido potenciāls var tikt izsmelts. Tāpat svarīgi paturēt prātā, ka ne tikai sievietēm iekāre bieži atveras procesā, bet arī vīrieša iekārei var būt reflektīva daba – sāk darīt, un tad rodas gribēšana,” skaidro psiholoģe Kristīne Balode.

Viņa pauž nožēlu, ka cilvēki bieži vien diemžēl nevēlas samazināt darba slodzi, nevēlas atteikties no kaitīgiem ieradumiem, nevēlas mācīties. Tā vietā grib, lai viss notiek pats no sevis. “Tomēr bauda nav tikai kairinājuma rezultāts, to piedzīvojam, kairinājumu mijot ar atslābumu. Būtiski ir prast arī atslābt. Ja cilvēks ikdienā nemāk atpūsties, atbrīvoties, atslābināties, viņš, visticamāk, arī savu libido un iekāri nepratīs vadīt. Citiem vārdiem sakot, ja kūka paliek negaršīga, to parasti pārstāj gribēt, un nav teikts, ka šī negaršīgā kūka vienmēr ir sieviete,” tā psiholoģe.

Būtiski ir prast arī atslābt. Ja cilvēks ikdienā nemāk atpūsties, atbrīvoties, atslābināties, viņš, visticamāk, arī savu libido un iekāri nepratīs vadīt. 

Psihiatrs Ņikita Bezborodovs piekrīt, ka, runājot par seksualitātes traucējumiem, stress ir ļoti nozīmīgs faktors. “Seksuālā funkcija ir kaut kas tāds, kas var notikt, ja cilvēks jūtas mierīgs un “neapdraudēts”. Ja mēs atrodamies dažādu stresu ietekmē, nenoliedzami, dzimumtieksme mazinās. Tāpat jāņem vērā arī psiholoģiskie un sociālie faktori, temperamenta atšķirības. Un visbeidzot ir jāatbild uz jautājumu, vai seksuālā nevēlēšanās ir kaut kas jauns, kas parādījies pāra attiecībās, vai arī tā ir bijis visu laiku. Katrā ziņā dzimumtieksme dažādiem cilvēkiem var atšķirties.”

Jautājums: Mums seksuālās attiecības pasliktinājās laikā, kad mēģinājām tikt pie bērna. Procesā bija pārāk daudz prāta. Un pēc tam pie prieka guļamistabā tā arī neatgriezāmies.
“Te izskan viens no svarīgiem atslēgas vārdiem – ka seksuālās attiecības var kļūt par priekpilnu pieredzi. Mīlēšanās aktam noteikti nav jābūt ar vienu šauru mērķi – reproduktīvās funkcijas realizēšana. Mūsu seksualitāte mums piedāvā seksuālu tuvību izmantot kā baudpilnu resursu savas dzīves erotizēšanai jeb piepildīšanai ar plaša spektra juteklisku pieredzi, kur pats process arī var kalpot par mērķi – galu galā, āda ir mūsu lielākais un jaudīgākais maņu orgāns. Sievietēm dažkārt šķiet, ka viņas nevēlas mīlēties, ka ir aseksuālas. Šeit ir vērts palūkoties – varbūt sieviete vienkārši pasīvi gaida, ka kāds nāks un ar viņu kaut ko darīs, un pati nerīkojas. Vēl kāda lieta, kas var būt traucējoša, – nespēja koncentrēt savu uzmanību uz to, ko es jūtu. Maņu orgāni ir it kā aizmiguši dziļā miegā,” atbild Kristīne Balode.

Psiholoģe skaidro, ka seksualitāte ir pieredze, caur kuru mēģināt izzināt otru, izzināt sevi, un intuīcija, ja vien tai ļaujamies, vada šo patīkamo ceļojumu, arvien vairāk atverot to potenciālu, kāds ir mūsu maņu orgāniem un iztēlei. “Lai tas notiktu, ir jābūt kontaktam – vispirms ar sevi. Vai es spēju iekārot sevi, vai man patīk dzīvot savā ķermenī? Vai cienu to? Ir jāatrod veids, kā nejust vainu un kaunu par sevi, – tas liedz ļauties intimitātei. Svarīga ir fiziskā kontakta atjaunošana – vispirms pašai ar sevi. Savas fiziskās labklājības atjaunošana ir pirmais, kā sieviete var sajust, vai seksuālā negribēšana patiešām ir kaut kas reāls. Ja tā, tad jāmeklē palīdzība pie speciālista. Tomēr lielākoties tie ir priekšstati, kas stāv starp cilvēku un jauno pieredzi.”

Latvijā diemžēl daudziem ir priekšstats, ka sekss ir nevis iespēja, bet pienākums, apgrūtinājums, atbildība. 

Jautājums: Kāpēc seksuālajās attiecībās rodas garlaicība, un kā to novērst? Mums ar vīru šobrīd ir noskaņa – kas jādara, jādara.
“Latvijā diemžēl daudziem ir priekšstats, ka sekss ir nevis iespēja, bet pienākums, apgrūtinājums, atbildība. Tas ir kaut kas, ko daru ar saņemšanos, caur grūtību pārvarēšanu, un tas nav prieka avots, komunikācijas instruments, manas intīmās telpas uzturēšanas aksesuārs. Lai gan var taču būt ļoti daudz un dažādu iemeslu, kādēļ es vēlos seksuālu tuvību.

Arī orgasms vienmēr nav obligāta tuvības sastāvdaļa, kas, tiklīdz vienam nav, tā uzreiz ir problēma – viens no partneriem ir apvainojies, apvēlies uz otriem sāniem, dusmīgs aizgājis gulēt,” situāciju raksturo psiholoģe Kristīne Balode.

Ginekoloģe Vija Veisa piebilst, ka sevis redzēšana un patikšana ir ļoti svarīga. Savukārt garlaicību, kas mēdz iezagties attiecībās, pāris var risināt: “Nevis izslēgt gaismu un gaidīt, ka notiks kaut kas ekstra neordinārs, bet domāt un meklēt variantus.” Jāveido īpaša telpa savām seksuālajām attiecībām, lai tas viss vienmēr neaprobežojas tikai ar istabu un svecēm.

Jautājums: Tas ir mīts vai patiesība, ka sekss ir veselības uzlabotājs? Ja tā, vai ieviest gadījuma attiecības? Esmu šķīrusies, tāpat kā daudzi Latvijā.
“Nav tiesa, ka būtu jāuztraucas par kādu slimību iespējamību tikai tāpēc, ka nav seksuālu attiecību. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka kvalitatīva, baudpilna intīmā dzīve mums vienkārši liek justies labi, līdz ar to ir augstu vērtējama,” pārdomās dalās ginekoloģe Vija Veisa.

Attēlā pirmā no kreisās - diskusijas moderatore, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ginekoloģe Vija Veisa un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.

Savukārt psiholoģe Kristīne Balode akcentē, ka jēdziena “gadījuma attiecības” lietošana spoguļo mūsu domāšanu. “Būtībā jebkuras, arī pavisam neilgas attiecības, ir iespējams padarīt īpašas. Ja pieredzi, kurā es ieguldu to, ar ko vēlos dalīties, un kurā ieaicinu otru cilvēku, saucu par gadījumu, tad tādu vērtību es arī piešķiru savai pieredzei un tik atbildīga un ieinteresēta ir arī mana attieksme pret to. Nedomāju, ka attiecību ilgumā slēpsies to kvalitātes atslēga. Nedomāju, ka vienai stundai būs mazāka vērtība nekā nedēļai. Vai nedēļai mazāka vērtība nekā 40 gadiem. Nozīme ir saturam, ko cilvēki ieliks laikā, ko pavadīs kopā. Un, iespējams, tajā iederas arī seksuālā tuvība. Viss atkarīgs no tā, kāds ir abu pušu mērķis un vienošanās. Tāpat jāpiebilst, ka būtībā sekss ir pieskāriens. Un pieskāriena nozīme ārstniecībā ir pierādīta. Iespējams, tas ir veids, kā uz šo jautājumu skatīties paplašināti,” tā Kristīne Balode.

Psihiatrs Ņikita Bezborodovs piekrīt, ka nav pierādījumu par seksa tiešu ietekmi uz slimību mazināšanas iespējamību, tomēr viņš atzīmē, ka seksuālu attiecību kontekstā tieši vārds “attiecības” ir tas nozīmīgais vārds. “Sociālā izolācija, vientulība pasliktina fizisko un psihisko veselību. Jautājums ir par to, kā konkrētās attiecības risināt, lai tās būtu kvalitatīvas, piepildītas neatkarīgi no tā, vai tās ir ilgstošas vai īsāku laiku. Un runa nav tikai par seksuālām attiecībām, svarīgas ir jebkādas attiecības – ar partneri, starp ģimenes locekļiem, ar draugiem.”

Par vecāku organizāciju “Mammamuntetiem.lv”
Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” ir sociālais uzņēmējs, kura sociālais mērķis ir vecāku izglītošana un ģimenes vērtību stiprināšana. Lai mērķus īstenotu, organizācija rūpējas par vecāku interešu pārstāvniecību, gatavo izglītojošas rakstu sērijas portālā www.mammamuntetiem.lv, rīko tematiskās diskusijas un vecāku sapulces, kā arī īsteno vecāku izglītošanas programmu “Žurnāls seko bērnam”.