Viņš mani patiesi ir nodevis...

Tas ir ļoti sāpīgi, bet atklāti. Viņam bija grūti to pateikt. Arī es centos to visu apsmadzeņot, pieņemt un piedot. Likās, ka piedevu, tomēr kaut kas iekšā grauž. Centos neko nepārmest, jo nav vērts, nekliedzu, histērijas netaisīju, tikai mēģināju meklēt iemeslu viņa rīcībai. Bet nevaru nekādi šo iemeslu atrast.. Gudri cilvēki teic, ka laimīgas laulības pamatā ir attiecības gultā - un tās mums bija fantastiskas!

Mēģināju pat aizmirst un piedot, jo es taču viņu mīlēju! Lai cik sāpīgi bija, kad, stāvot aiz loga, redzēju, kā mans vīrietis skūpstās ar citu. Toreiz mierīgi iegāju tajā mājā un paprasīju, vai nebūtu laiks doties mājās. Tas bija pirms četriem gadiem.

Pagāja laiks, likās, ka viss ir atkal kārtībā, centos būt viņam vislabākā, vismīļākā utt.

Lai saprastu, kāpēc es tā daru, nedaudz no vēstures. Reiz jau esmu bijusi precējusies, šķiršanās iemesls kā visiem - alkohols, nedaudz roku pacelšana, citas sievietes. Vienīgais, par ko tiešām esmu pateicīga savam pirmajam vīram, - man ir visburvīgākās divas meitas, kādas var vēlēties jebkura māte.

Vīrietis, kurš vairs nav mans, izaudzināja manas meitas. Kad sagājām kopā, pati nemēģināju meitām mācīt, ka tagad šis vīrietis būs viņu tētis. Pagāja divi gadi, un kādā sestdienas rītā lielākā meita iesēdās viņam klēpī un pajautāja: "Drīkst, es tevi saukšu par tēti?!" Viņš bija to pelnījis, jo meitām viņš ir viss!

Tagad, kad meitas ir pusaudzes, pateikt, ka tētis aiziet, ir grūti, jo manām meitām šis vīrietis ir paraugs. To darīju pakāpeniski - paskaidroju, ka tētis gribētu padzīvot viens, bet mēs paliksim labi draugi. Liekas, ka tas bija pareizi, jo nav pusaudžu depresijas, asaru un pārmetumu pašām sev, ka varbūt viņas ir vainīgas, no tā veiksmīgi esam izvairījušies.

Visu laiku domāju, ka nespēšu viena "pavilkt" divas pusaudzes un sevi, jo mājokli mēs īrējam, protams, par dzīvokļa īri maksāja viņš. Bet laikam arī manī kas salūza. Savācu visas viņa mantiņas, aizvedu uz laukiem, un VISS! Ir ļoti grūti, bet tas nav nevienam jāredz, jo saku arī savām meitām: kaut kabatā ir tikai ceļa nauda un mājās ēdīsim kartupeļus kādu ilgāku laiku, bet pa ielu jāiet ar domu, ka esi pasaules valdnieks un visa pasaule ir tev pie kājām. Kaut gribas skaļi raudāt, neviens nedrīkst redzēt, ka tev sāp. Vakaros saejam kopā, izrunājamies, ja vajag, arī izraudamies, bet apkārtējie pat nezina, ka tagad mūsu ģimene vairs nav pilnā sastāvā.

Vakar vēl viņu satiku, ļoti smagi - gribas kliegt, kā sāp sirds, gribas apķerties ap kaklu, gribas... bet zinu, ka vairs nebūtu nekas tā, kā agrāk, jo viņš mani ir nodevis.

Lai mani uzskata par feministi, par vīriešu nīdēju vai ko citu, bet, ja redzu, ka vīrietis, kuram ir attiecības, met aci uz citu sievieti, gribas pieiet un...

Nu ko, laikam jau kļūst nedaudz vieglāk, ja paraud kādam uz pleca.

Iesūtījusi Agrita Grīnvalde

Ja arī Tev sirdi nospiež kāds stāsts, ko izstāstot citiem kļūtu vieglāk, iesūti savu pieredzi, kas tiks publicēta portālā (pēc Tavas vēlēšanās stāstu var publicēt arī anonīmi). Lai iesūtītu pieredzi, spied šeit.