Vai vibrators ir laba alternatīva "sūdīgam" vīram? Rūpes par pāra erotisko telpu, esot ilgstošās attiecībās

Lasītājas iesūtīts jautājums: "25 gadus esam nodzīvojuši kopā, tagad guļam katrs savā istabā. Vai vibrators ir laba alternatīva “sūdīgam” vīram?"
"Ja sievietē ir tāda augstprātība, ka spēj paziņot, ka vīrs ir sūdīgs cilvēks, tas pastāsta kaut ko arī par pašu sievieti. Būtībā viņa ir cilvēks, kurš dzīvo viens pats savā erotiskajā telpā. Iespējams, otram cilvēkam piemīt kādi uzvedības paradumi, ko varētu definēt kā sūdīgus. Kāda attieksme vai izaicinājums, ar ko partneris netiek galā. Bet diez vai var runāt par kvalitatīvu kopdzīvi un seksuāliem piedzīvojumiem, ja partneris šādi vienā vārdā tiek raksturots," spriež psiholoģe Kristīne Balode. Savukārt onkoginekologs Ronalds Mačuks atzīst, ja sieviete tā jūtas, tā noteikti nevajag turpināt kopdzīvi: "Ja pāris jau tagad dzīvo atsevišķi, diez vai vīram arī būs žēl šķirties. Kāpēc sieviete vēl turpina tā dzīvot? Un kāpēc vīrietis kaut ko nemaina attiecībās? Ja kaut kas ļoti riebjas, tas jārisina. Viņa it kā ir attiecībās, bet tajā pašā laikā cieš."

Ilgtermiņa attiecības prasa resursus, pretējā gadījumā līdzās ir divi nelaimīgi cilvēki.

Komunikācija attiecībās

Jebko, kas attiecas uz pāra attiecībām, lielā mērā ietekmē savstarpējā komunikācija un tas, vai vīrietis un sieviete spēj pārorientēties uz jaunajām lomām, nezaudējot iepriekšējās. Piemēram, vai no bērniņa ienākšanas brīža ģimenē, kad pāris kļuva par vecākiem, viņi turpina flirtēt viens ar otru, pavedināt viens otru, radīt jautro saspēli, ienesot attiecībās visu to instrumentāriju, kas mums abiem sagādā baudu. Psiholoģe Kristīne Balode uzsvaru liek uz to, vai pāris apzinās, ka seksualitāte ir kaut kas reāls, praktisks un ka bez intereses savstarpējā pievilšanās gluži vienkārši pazudīs. Tas draud ar to, ka nākotnē, kad rūpes par bērniem būs beigušās, būs jāmeklē jauni partneri, ar kuru iekāres impulss vieglāk piedzīvojams. 

Attiecībās ir svarīgi saprast, kā mēs seksualitātes atšķirības attiecībās integrēsim, kā mēs sapratīsim viens otru, kā mēs neiesim uz vainošanu vai nepareizības meklēšanu, bet domāsim par sadarbību, ieinteresētību. Kas būs mūsu ģimenes vai partnerattiecību labklājības pamatā. Ir pāri, kas saka – mēs esam citā attiecību līmenī, mēs par to vairs neinteresējamies. Bet īstenībā neinteresējamies, jo ir palicis ļoti grūti, palicis psihoemocionāli ļoti neizturami ilgstoši no partnera saņemt atraidījumu. Un tas veido plaisu starp cilvēkiem. 

Pēkšņi pēc daudzu gadu kopdzīves izjust vientulību un pamestību, kad nav vairs centrālā vienojošā bērna, var būt ļoti sāpīgi.

Šķiršanās ne vienmēr ir risinājums

Pēkšņi pēc daudzu gadu kopdzīves izjust vientulību un pamestību, kad nav vairs centrālā vienojošā bērna, var būt ļoti sāpīgi. Kopumā mūsu sabiedrībā šajā ziņā rādītāji ir bēdīgi – mums ir izplatīta depresija, veģetatīvo distoniju gadījumi, ir ļoti augsts šķiršanās gadījumu skaits. Pilnīgi objektīvi mēs šādos gadījumos nesaņemam atbalstu kā sevi stiprināt, ja notiek šķiršanās. Onkoginekologs Ronalds Mačuks norāda uz vēl kādu tipisku situāciju: “Vecāki reizēm ir spiesti ļoti smagi strādāt. Ja cilvēks ir ļoti pārguris, tas viņam traucē dzīvi sakārtot. Ja ir tāda situācija, padomu iedot ir ļoti grūti. Tomēr svarīgi izbrīvēt laiku sev diviem. Tā vienreiz, otrreiz, un pamazām iespējams atgriezt attiecības jaukā noskaņā un emocionāli pozitīvā tonusā. Nomainot partneri, fundamentāli nekas nemainīsies. Agri vai vēlu mēs nonāksim paši pie sevis. Jo mēs tomēr katrs pats radām savu interesi vai tieši pretēji – problēmas.” 

Abu partneru potenciāls un attiecību dinamika

“Mēs viennozīmīgi redzam, ka katrs cilvēks mūsos atver citu potenciālu. Attiecības ir divu cilvēku saspēle katram ir kaut kāds potenciāls, caur kuru mēs rosinām otrā atvērt kaut ko kas viņā ir. Tomēr arī videi ir liela nozīme tajā, kā mēs sevi attīstām, pilnveidojam, izglītojam,” uzskata Kristīne Balode. Speciāliste piebilst, ka partnerattiecībās reti gadās, ka abi vienmēr kopā pieņem lēmumus, kā viņi kopā augs un attīstīsies. Reālajā dzīvē tā nav. 

Viens pagurst, otram ir personīgie izaicinājumi, un šādās situācijās mēs mazlietiņ viens otru dzīves koptelpā velkam vai pavelkam sev līdzi. Un tad ir jautājums, vai tikai es esmu tas, kurā vajag ieguldīt, es esmu tas, kuram vajag vairāk laika, es esmu tas, kuram vajag vairāk resursu, vai tomēr arī es reizēm varu ļoti vienkārši altruistiski dot. Ja man rūp attiecības kā virsmērķis, tad kaut kādu brīdi es esmu gatava stiept par diviem, jo otram ir nepieciešams atelpas periods. Bet tas automātiski nenozīmē skriet uz citām attiecībām. “Partnerattiecību dinamika realitātē nav nekāds gludais lauks, lielāka izaicinājuma par ilgtermiņa attiecībām cilvēka dzīvē nav. Tāpēc mums jebkurā darba vietā ir vieglāk, jo mēs varam paņemt pauzi, mēs darba vidē esam daudz pieklājīgāki. Kad mēs esam ārējā sociālajā telpā, mēs neatļaujamies visus savus iekšējos apgrūtinājumus darīt otram zināmus nepajautājot, vai tev šobrīd ir resurss to uzklausīt un ar to kaut ko darīt. Partnerības kultūru mēs atstājam novārtā, domājot, ka viss vienkārši notiks. Bet nenotiks. Ilgtermiņa attiecības prasa resursus, pretējā gadījumā līdzās ir divi nelaimīgi cilvēki,” atklāj Kristīne Balode.