"Ja krist, tad no balta zirga!" Seksologs Šulcs par papardes zieda meklēšanas tradīciju

Vasaras saulgriežu svinēšanai jābūt vispirms garīgam piedzīvojumam, kur papardes zieda meklēšanā harmoniski savijas augstākās atklāsmes meklējumi ar fizisko. “Tiem, kas ir atbildīgi par mazāku vai lielāku sabiedrības daļu, jāpadomā, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem patiktu pilnskanīgi dzīvot, ne tikai vilkt dzīvību,” iesaka seksologs.
 

Lai viss zeļ un vairojas

Laiks no nepārtraukta plūduma ar svētkiem tiek sadalīts pieturās, kurās apstāties, padomāt un priecāties. Kādi darbi paveikti, kādus plānots izdarīt, kas ar mani, manu dzīvi notiks uz priekšu – kādi darbi vēl jāveic, kādi līdumi jālien, kur iet medībās, ar ko veidot attiecības – šie jautājumi svētkos bija apcerēti gan senatnē, gan nozīmīgi šodienas cilvēkam.

Svētki kā apstāšanās, kā izdegšanas sindroma profilakse ir aktuāli arī mūsdienās. “Protams, šajos svētkos ir svarīga arī seksuālā komponente,” skaidro Šulcs un precizē, ka mūsu senči seksualitāti un auglību uztvēra citādi – daudz plašākā garīgā nozīmē.

“Bija svarīgi, lai mieži tīrumā aug griezdamies un nesakrīt veldrē, lai govīm ir daudz piena, lai labi barojas cūkas. Tāpēc tradicionāli saimnieks un saimniece senatnē Jāņos apstaigāja laukus un veica rituālus auglības veicināšanai. Tostarp – arī rituālo dzimumaktu. Tā bija (un ir) pozitīva, radoša seksuālā maģija.”

Pagāniskā sabiedrība jutekliskos, seksuālos un reproduktīvos procesus uztvēra kā saskarsmes formas ar dievišķo, kā izsmalcinātas garīgās pieredzes, kas izpaudās arī fiziskā aktā. “Tavs lauks, tavs tuvais cilvēks un tava dzīvība, par kuru priecājies dievišķas kaisles brīdī. Tas veicina motivāciju dzīvot, nevis tikai eksistēt,” ir pārliecināts seksologs.

Motivē dzīvot

Senatnē cilšu vadoņi, māju saimnieki ar svētku rituāliem veicināja dzīvesprieka, auglīguma un mīlēšanās kā vērtības cildināšanu.

“Ideālā gadījumā tas būtu mūsu valsts vadītāju uzdevums. Jo mūsu tautai ir tikai divas iespējas – grimt depresijā un turpināt izmirt vai tomēr uzņemt kursu uz dzīvotprieku un atjaunoties. Tas nebūtu jāuztver primitīvi kā aicinājums Jāņos sadzerties, savienoties, un tad nu būs sagādāti bērni. Nē! Būtiskāk ir mainīt domāšanas veidu,” ieskicē Šulcs.

“Nevajag pretnostatīt ķermeni un garīgumu – cilvēks ir vienota būtne,” Šulcs aicina nebaidīties seksualitāti izvirzīt kā garīgu vērtību.
 

Tikai ar īsto

Jaunība ir īstais laiks papardes zieda meklēšanai. Jāņos daba ir pilnā plaukumā, un arī jaunieši gatavi piedzīvot attiecības, savu ķermeni. Un tomēr, pirms ļauties seksam, katram vērts padomāt pāris soļu uz priekšu. Vai tas ir īstais cilvēks, ar kuru gribas piedzīvot Jāņu nakts atklāsmi? Vai varbūt otrs ir tikai pašapziņas stute vai ielāps uz izjukušām attiecībām.

Protams, puišiem pati daba liek domāt galvenokārt par TO, kamēr meitenes alkst lielo mīlestību. Jāņu nakts tradīcijas veicina seksuālās attiecības, ir daudz iespēju atklātāk koķetēt un valdzināt. Kurā mirklī un kuram ļauties, lai nav vēlāk jānožēlo – tas jāsajūt katram pašam.
 

Reibt no tuvības, ne alkohola

“Labāk to darīt gudri un nodrošināti, korekti un ne ar kuru katru,” pirmslaulību pieredzi nenoliedzot, iesaka seksologs. “Ja krist, tad no balta zirga! Lai Jāņu nakts piedzīvojums ir vērtība. Lai partneris ir saudzīgs, iepazīts, ar viņu ir padejots, ir iepazīta viņa attieksme. Lai tas notiek skaidrā,” Šulcs kategoriski neiesaka ielaisties intīmā tuvībā ar piedzērušiem, tikai seksu gribošiem un vienīgi par savu labsajūtu domājošiem partneriem.  

 “Svētkos izslēdzam piedzeršanos,” strikti saka Šulcs. Ja pēc auglības rituāliem viens alus kauss apceļo desmit cilvēku, tad tas ir labi. “Jāapreibst ir no tuvības, otra cilvēka, sava ķermeņa, no Dabas, no garīgā piedzīvojuma – to nevajadzētu aizvietot ar alkohola radītu reibumu.” Lai alkohola reibumā atlaistu bremzes – tas nav ceļš uz seksu kā garīgu pieredzi. Labāks paņēmiens ir senie rituāli, dainas, ticējumi.