Sievietes atbild, kura ir vīrieša seksīgākā īpašība

Fragments no grāmatas "MĪLĒTIES. Grāmata vīriešiem". 

Nē, viena no visvairāk izplatītajām atbildēm ir vīrieša klātbūtne. Klātbūtne kā spēja pilnībā nodoties tam, kas šobrīd notiek. 

Iespējams, jūs pazīstat šo stāvokli, kad nodarbojaties ar savu hobiju, sportojat, labojat motociklu, kaut ko rakstāt, lasāt aizraujošu grāmatu vai piedzīvojat satraucošu mīlas nakti. Mēs aizmirstam par laiku un pilnībā izšķīstam tajā, ko darām. Bet, pavadot laiku ar partneri, īpaši, ja esam kopā jau ilgāk, mūsu uzmanība nereti nav nedalīta. Mēs klausāmies tikai pa pusei, skatāmies telefonā un domājam par to, kas vēl jāpagūst. Tad mēs neesam klātesoši. 
Spēja nodoties un būt emocionāli klātesošiem bieži vien nav pirmā lieta, kas nāk prātā, runājot par vīrišķību. Tomēr tā ir ne vien laba mīlnieka svarīgākā kompetence, bet galu galā arī laimīgas dzīves noslēpums. Tā ir fundamentāla attieksme, kas caurstrāvo visas dzīves jomas. Vai es esmu pilnībā nodevies tam, ko daru? Vai esmu tajā ar visu sirdi un dvēseli? 

Reti kas spēj tik garantēti nokaitināt sievu kā vīra izklaidība un emocionāla prombūtne. Sievietes bieži spoguļo vīriešus, kļūstot pastiprināti aizkaitinātas un īgnas, ja vīrietis  nav kontaktā ar sevi, ja izliekas, ka spēj darīt vairākas lietas vienlaikus, jo nevēlas nevienu aizvainot. Bet emocionāli promesošs vīrietis gultā nekādu baudu nevar sniegt. 

 

Reti kas spēj tik garantēti nokaitināt sievu kā vīra izklaidība un emocionāla prombūtne. 

Bērniem vēl piemīt spēja rotaļājoties pilnībā ļauties mirklim un aizmirst par visu pārējo sev apkārt. Kad kļūstam pieauguši, mēs bieži zaudējam šo dāvanu. 
Iespējams, ka arī jums reiz ir bijusi sajūta, it kā dzīve notiktu aiz stikla sienas, it kā mēs būtu tikai savas dzīves skatītāji. Tad mums šķiet, ka ir jāpastiprina kairinājums, lai tas mūs sasniegtu. Bet, ja mēs pakļaujam savas maņas arvien intensīvākiem un biežākiem kairinājumiem, pastāv risks notrulināties. Un, kad beidzot ir izmēģināti visi ekstrēmi un cilvēku vairs nekas nesatrauc, viņu pārņem garlaicība – gluži kā grupas THE PIERCES dziesmā “Boring”: 

“Seksīgs čalis, meitene ar meiteni, sekss trijatā – garlaicīgi. 
Marihuāna, kokaīns, heroīns – garlaicīgi!
Nekas mūs vairs neaizrauj, nekas mūs vairs nepiebeidz, 
Dzīve ir tik vienmuļa, kad ir – garlaicīgi!” 

Mūsu modernajā multitāskinga dzīvē dārgi ir tie mirkļi, kurus mēs veltām tikai vienai nodarbei, pilnībā saplūstam ar to, ko darām. Vienlaikus tie ir arī brīži, kuros mēs esam absolūti klātesoši un jūtamies kā veselums. Kā vienots veselums paši ar sevi, ar to, ko darām, un vienots veselums ar pasauli – vienalga, vai tas ir mīlējoties, sarunājoties ar draugiem vai strādājot. 

 

Kādu dienu, guļot uz nāves gultas, mēs diez vai nožēlosim, ka neesam pietiekami daudz spēlējušies ar viedtālruni. Sen izpārdotajā 20. gadsimta 80. gadu vīriešu grāmatā Ļaušanās – par vīrieša orgasmu (Hingabe – über den Orgasmus des Mannes) ir aprakstīts, kas spējai nodoties seksam ir kopīgs ar ļaušanos dzīvei: 
“[..] orgasmiem ir diezgan daudz kopīga ar spēju pilnībā kaut kam ļauties, un tā mums ir pazīstama daudzās situācijās: brauciens ar mopēdu kalnos grieķu salās, kur asos līkumus vislabāk var izņemt, ļaujoties mopēda pašnāvnieciskajiem sasvērieniem līkumos. Vakara saruna ar draugu, kas kļūst pa īstam atklāta tikai tad, kad ļaujamies kopīgam dialogam un neiestrēgstam paša izvēlētas informācijas kontrolētā izklāstā. Slēpošana kalnos, kur var ļauties trašu līkumiem un tikai tad patiešām izbaudīt tālumā redzamo kalnu ainavu.” 

No vienas puses, mēs, cilvēki, daudz investējam pūliņos kļūt par individuālu Es, no otras puses, šis Es var kļūt par mūri, ja nespējam pārvarēt robežu starp mums un otru cilvēku. Vismaz uz mirkli izšķīdināt sava Es robežas un saplūst ar otru cilvēku mēs varam, ne tikai pavadot nakti uz deju grīdas narkotiku reibumā (līdzīgs efekts varētu būt Ķelnes karnevālam) vai esot reliģiskā ekstāzē, bet arī seksuālās attiecībās. Uz dažiem debešķīgiem mirkļiem Es izšķīst. Tāpēc arī franču valodā orgasmu sauc par petit mort – mazo nāvi. Jo pilnvērtīgāk mēs spējam ļauties baudai, jo drīzāk mēs piedzīvojam šo ekstātisko robežu izšķīšanu. Tantra un citas garīgās mācības redz seksualitāti kā garīguma formu, kā iespēju nodoties dievišķajam (nav svarīgi, kā jūs to definējat). Tā noteikti nav sakritība, ka daži orgasma brīdī iesaucas: “Ak, mans Dievs!” 
Lielākā daļa no mums šo ekstāzi ja vispār piedzīvo, tad tikai ļoti īpašas seksuālas sastapšanās brīžos (un vēl retāk – baznīcā). Mēs gūstam pieredzi, ka seksam var būt ļoti atšķirīga kvalitāte. 

Jo pilnvērtīgāk mēs spējam ļauties baudai, jo drīzāk mēs piedzīvojam šo ekstātisko robežu izšķīšanu. 

Bet kā ir iespējama tik milzīga atšķirība starp pašrocīgu vakara orgasmu saldam miegam, kas ir jūtams tikai iegurnī, un erotisku sastapšanos, kas izraisa zemestrīci visā ķermenī? Kāpēc daži cilvēki spēj ļauties baudai daudz pilnvērtīgāk nekā citi? Vai mēs varam kaut ko darīt, lai kļūtu atdevīgāki un klātesošāki?

"MĪLĒTIES. Grāmata vīriešiem". "Ģimenes psiholoģijas centrs LĪNA" ir laidis klajā vācu psihoterapeita un ķermeņa terapeita Marka Rakelmana grāmatu "MĪLĒTIES. Grāmata vīriešiem". Grāmatā autors apvienojis dažādu pētījumu rezultātus, teorijas, savu profesionālo un personīgo pieredzi, piedāvājot jaunu skatījumu uz vīrieša seksualitāti.

"MĪLĒTIES. Grāmata vīriešiem" ir pieejama Latvijas lielākajās grāmatnīcās, kā arī Ģimenes psiholoģijas centrā LĪNA.