Neiekāroju savu vīru, bet citai atdot negribu. Kā būt?

Kas ir seksuālās attiecības

Kā vienmēr, attiecību jautājumi nav tie, kuros var novilkt striktus noteikumus tam, kādai, cik biežai un intensīvai ir jābūt pāra seksuālajai dzīvei. Taču Balode atgādina – būtiski katram pašam ir saprast, kas tiek domāts ar seksuālo aktivitāti – vai liekam uzsvaru uz dzimumaktu? “Vēlams, lai seksuālā pieredze nav tikai dzimumakts, bet darbību kopums, kas rada seksuālu pārdzīvojumu un kurā jūtamies baudīgi, priecīgi cilvēki. Tāpat tai noteikti ir jābūt brīvprātīgai darbībai! Ir ļoti svarīgi neko nedarīt piespiedu kārtā,” uzsver speciāliste. 

Populārs viedoklis (kas patiesībā ir kā pārpratums) ir, ka sievietes sagaida, ka viņas vēlēsies seksuālas attiecības aktīvā formā tāpat vien un uzreiz. Balode ir novērojusi, ka bieži sievietēm nav izpratnes par to, kā viņu organisms funkcionē.

“Sievietes daudz biežāk atveras labsajūtai procesā, nevis pēkšņi uz līdzenas vietas kaut ko aktīvā formā grib. 

Ja sieviete apzināti, brīvprātīgi pieņem lēmumu dot sev iespēju kaut ko pieredzēt, ja dod ķermenim un psihei pozitīvu kairinājumu, tad uzbudinājumam un iekārei ir iespēja sekot kā likumsakarīgam elementam. Ja nav izpratnes par to, kā rodas uzbudinājums, tad var būt grūtāk arī to sasniegt,” skaidro psiholoģe.

Motivācija seksam

Viņa arī aicina apdomāties, kāpēc mēs stājamies seksuālās attiecībās un kas ir tas, ko no tām gaidām? Balode akcentē, ka dienas gaitā mēs taču ļoti daudz ko darām nevis tāpēc, ka mēs gribam to darīt, bet tāpēc, ka mēs gribam iegūt to, ko varam dabūt, darot šo lietu. “Katram pašam sev vajadzētu atbildēt, kāpēc es vēlos seksuālu tuvību? Nevis tāpēc, ka es tagad gribu seksuālu tuvību, bet es saprotu, ka tā ir prakse, kura man var sniegt kaut kāda veida labklājību, pozitīvi ietekmēt veselību, veidot saikni ar partneri, ļauj man atpūsties, pārvarēt stresu, atbrīvoties no noguruma, pabūt labās sajūtās. Tikpat labi tā var būt motivācija iemācīties kaut ko jaunu, atbrīvoties no kauna vai nedrošības, labāk iemigt, atgriezt sevi sajūtā – kā tas ir – just baudu! Ja es nevaru atbildēt uz šo jautājumu – kāpēc es vēlos seksu – ko man tur gribēt?” trāpīgi vaicā speciāliste. 

Vai tas nav egoistiski – pamīlēties, lai labāk iemigtu?

Jautājot – bet kā tad ar romantiku un vai nav egoistiski iziet uz seksuālu kontaktu, lai mazinātu savas galvas sāpes vai lai iegūtu iespēju labāk iemigt, psiholoģe aicina atbrīvoties no romantizētām iedomām. 

“Seksuālā tuvība daudz labprātāk atplaukst sirsnībā nevis klišejiskos, bezpersoniskos romantizētos žestos. Jo īpaši ilgtermiņa attiecībās. Ja mēs vēlamies visu romantizēt, tas var novest ne tikai līdz apzinātas dubultmorāles nostiprināšanai, bet arī destrukcijai un vardarbībai attiecībās. 

Cilvēks ir ar apziņu apveltīta būtne un viņam ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc es nodarbojos ar tik nopietnu darbību kā seksuālu darbību. 

Visbiežāk mēs mīlestību redzam kā jūtu stāvokli, kurš visu padara pašsaprotamu. Tomēr pieredze rāda, tas var būt ļoti mānīgs un mainīgs vadmotīvs jebkādas ilgtermiņa labklājības attīstīšanai. Ja mīlestību saredzam kā jūtu stāvokli – tas nav vadmotīvs, kāpēc kaut ko darīt vai nē. Mēs taču saprotam, ka dusmas nav pamatojums, kurš dod mums tiesības no otra kaut ko pieprasīt vai ierobežot viņa brīvību izdarīt izvēli un uzņemties par to atbildību. Nevajag romantizēt kaut ko, kas paredz pieauguša cilvēka atbildību!” teic Kristīne Balode un paskaidro: “Ja pieaudzis cilvēks nespēj novērot savas jūtas un savu gribu, ilgtermiņā attiecībās nebūs nekā iepriecinoša. Ja katru reizi, kad mums nav noskaņojuma, mēs pārstājam praktizēt tās lietas, kas nodrošina partnerattiecību labklājību, labklājīgas attiecības nevarēs pastāvēt. Tāpēc es vedu prom no romantizēšanas. Tā ir iztēles radīta realitāte, bet sekss ir pieredze, kura paredz pratību un atbildību.”

Man neko negribas… 

Tomēr, ja nu atbilde par motivāciju iesaistīties seksuālajās attiecībās skan – tās vienkārši nav?! Ja nu tas ir zems libido? Te, protams, vietā ir atgādināt, ka seksuālās attiecības ir vienkārši viens no attiecību jautājumiem, kas pārim ir jāizrunā un jāsaprot – vai pārim tā vispār ir aktualitāte? “Iedomāsimies – pāris ceļ māju un viens no partneriem regulāri saka – man vienalga, kas tur ir, es neko negribu. Tad sanāk, ka māju ceļ viens cilvēks?! Vai man vajag to māju? Vai kāds man ir parādā uzcelt māju, kurā es gatavā varēšu dzīvot? Ja mēs gribam dzīvot pēc formulas, kur viens ceļ māju, bet otrs maksā ar seksu, jārēķinās ar sekām ! Es aicinātu padomāt – ko es esmu darījusi, lai es gribētu? Kādi ir ierosinājumi, kā risināsim šo jautājumi kopā? Nekas šeit nesanāks, ja nespēsim uz šo jautājumu paskatīties kā uz tādu pašu atbildību prasošu vienību kā mājsaimniecību un bērnu aprūpi,” domāt mazliet atbildīgāk aicina speciāliste. 

Varbūt vienkārši darīt un tad jau iepatiksies?

Kādreiz dzirdēti arī ieteikumi vienkārši uzstādīt par mērķi nodarboties ar seksu regulāri un cerēt – gan jau iepatiksies. Tomēr Kristīne Balode par šādu ideju ir noraidoša – tas nesaskan ne ar brīvo gribu, ne ar apzinātību. “Seksuālās attiecības ir kas vairāk par dzimumaktu. Tas ir par atļaušanos sev priecāties, būt rotaļīgai un baudīt. Seksuālā darbība nav kaut kas, kas pēkšņi mūs pārsteidz, kad iestājas noteikts diennakts brīdis. Ideāli, ja tas ir kaut kas, kas atveras adekvātā kontekstā. Tas ir jautājums, kā mēs radām viens otram kontekstu, kurā iederas seksuālā tuvība. Vai jūs bieži dzirdat stāstus par ilgtermiņa attiecībās dzīvojošām sievietēm  – ienāca partneris, es norāvu drēbes un nespēju sevi apturēt savā iekārē un uzbudinājumā?” vaicā Balode.

Ja ir dažādas vēlmes

Attiecības ir par māku sadarboties. Jā, iespējams, partneriem ir dažādas vēlmes un enerģiju līmeņi, tomēr ar tiem nav jāsalīdzinās. Nav viena pareizā veida, kā būt attiecībās, bet jautājums ir, vai tās veido vairāk labklājību vai destrukciju. “Domāju, ka tas, ka viens pret otru cieņpilni izturamies, meklējam godīgus risinājums, esam iepazinuši sevi kā cilvēcīgu un seksuālu būtni, ļauj mums kļūt apzinātākiem un neveidot mākslīgus prototipus, pēc kuriem dzīvot. Nereti mūsu prātos mājos mākslīgi veidoti priekšstati par realitāti, kas var būt pat vardarbīgi. Ja rodas jautājums, kāpēc es neiekāroju savu vīru, te vietā ir domāt – vai es pati sevi pazīstu? Jau minētais gan par to, kā rodas uzbudinājums un iekāre, gan par to, kā es mēdzu iemīlēties un aizrauties?” ieskatīties sevī aicina psiholoģe. Tie visi ir pietiekami plaši jautājumi, kas tikai norāda, ka nav vienas receptes vai “tabletes”, kas novedīs pāri līdz “ilgi un laimīgi”.

Noslēgumā Balode akcentē, ka vienas dzīves laikā parasti ir vairāki mīlas stāsti, ko izdzīvojam. Kopīgi pārvarētas grūtības ved uz attīstību. Dzīves pieredze kādreiz noliek mūs vietā, par kuru nezinājām – kā tur būt? 

Citreiz neuzticība atver acis un dod pieredzi, spēju runāt par savām vajadzībām. Ja ar lielāku atklātību spējam iekļaut attiecībās un meklēt risinājumus, tad arī pieņemam, ka ir lietas, kas izaicina attiecības. 

Nebūtu tik ļoti vajadzīgs prātot – vai es mīlu vai nemīlu savu partneri, bet pavērtēt – vai es spēju mīļi dzīvot, uzvesties, atbildēt, novilkt robežu un pateikt “nē”, kad tā jūtos. Ja varam paskatīties uz seksuālo mijiedarbību kā uz praksi, kurā varam izkopt savu varēšanu, neatkarīgi no jūtām, tā ir vērā ņemama spēja, kas ilgtermiņa attiecībās var nākt par labu.