Atklāti, patiesi un jautri stāsti, kā latviešu sievietes vecumā 45+ meklēja vīrieti pēc sludinājuma (avīzē nevis Tinderī!)

Šoreiz aplūkosim caurmēra pretendentu klāstu, kāds pieejams dāmām, kuras iesoļojušas otrajā un trešajā jaunībā. Uzreiz jāatklāj, ka Patiesajai Dzīvei, apkopojot dāmu pieredzi vairāku gadu garumā, ir laimējies uzklausīt vienu vienīgu veiksmes stāstu. Iespējams, citās orbītās riņķojošo vidū laimīgo atradumu ir vairāk, bet šeit aplūkotā raibā kavalieru plejāde – interesentu šajā vecuma grupā ir negaidīti daudz! – atstāj tādu kā bezcerības pēcgaršu.

Ar iepazīšanās stāstiem piekrita dalīties trīs dāmas: Sandra (48 gadi), Valda (55 gadi) un Diāna (62 gadi), un visi notikumi ir patiesi. Pārsteidz, ka dāmu pieredze izrādījusies brīnum līdzīga, jo kavalieri viegli satilpa trijos plauktos: Opapi, Nabadziņi un Tie, Kuri Sevi Uzskata Par Dieva Dāvanu. Savukārt šiem trim plauktiem ir apakšgrupas: Knīpstangas, Aizvainoti Agresīvie un Garlaicības Kalngali. Respektīvi, Knīpstanga, Agresīvais vai Garlaicības Kalngals savu reizi var būt gan Opītis, gan Nabadziņš vai Dieva Dāvana. Vēl jāpiebilst, ka diezgan daudzi kungi sludinājumu pasaulē nesekmīgi riņķo jau ne pirmo gadu.

Opīšu nebeidzamie dziedājumi

Opīšu dziedājumu speciālisti veido lielu un stabilu kavalieru grupu ar daudzām kopīgām iezīmēm, kas ļauj viņus atpazīt jau pēc dažiem teikumiem. Te runa nebūs tik daudz par vecumu un mazbērniem, cik par komunicēšanas stilu, manierēm un pašvērtējumu.

Šķiet, galvenais dzinulis, kura vadīti, Opīši ievieto sludinājumu, ir dabūt brīvās ausis, lai parunātu par sevi, sevi un vēl drusku par sevi.

Vairumā gadījumu sieviete (kurai viņš taču ir piezvanījis, lai iepazītos!) Opīti neinteresē – daudzi pat neapjautājas nedz par viņas interesēm, nedz nodarbošanos. Pat ne pieklājības pēc. Ak jā, izņēmums reizumis ir anatomiskie parametri. 

Opīšus var apbrīnot vēl kādā ziņā, proti, gan Sandra, gan Valda un Diāna sludinājumos minējušas, ka meklē inteliģentu kungu ar humora izjūtu. Neraža tāda, ka visi Opīši – un ne tikai viņi – sevi par tādiem uzskata pēc noklusējuma. Nepārprotiet, nav jāliek eksāmens, nav jābūt zinātniekam. Kā saka Sandra, ar asprātīgu cilvēku, kuram būtu vismaz kāds-nekāds mērogs, iztēle un asociatīvā domāšana, viņa labprāt papļāpātu arī par neko, bet – kas tev deva! Opīšiem, pirmkārt, nekas no nosauktā nepiemīt, otrkārt, viņu repertuārs ir stingri reglamentēts un faktiski nemainīgs. 

Pirmajā dziedājumā tiek izklāstīti sadzīves aspekti – iepērkas tur, zobus labo tur, ēd to, sirgst ar šito. Tas ilgst vismaz četrdesmit minūtes. Lai piebeigtu sarunu biedreni pavisam, nākamais dziedājums satur bezgalīgus stāstus par mazbērniem. Atgādināsim, ka to viņi stāsta svešai sievietei, pat neapsvēruši, vai viņu tas interesē. Piedevām Opīši to visu ir gatavi pārmalt divreiz dienā – ieguvuši brīvās ausis, viņi tās izmanto uz pilnu klapi.

Vēl kāda raksturīga Opīšu liga – sākumā viņi kaut ko traki grib, bet, kolīdz lieta nonāk līdz konkrētībai, sāk buksēt. Jā, satikties gribētos, bet “brīvdienās es sportoju ar mazbērniem”, “palīdzu dēlam būvēt māju”, “jābrauc uz lauku īpašumu”.

Kad Diāna vienam Opītim, kurš, matā kā Ēriks no Limuzīna Jāņu nakts krāsā, klāstīja, cik jaunībā tālu lēcis, cik ātri skrējis (uzminējāt – brīvdienās viņš sportoja ar mazbērniem), pavaicāja, kad tad tas randiņš varētu notikt, noklausījās “brīvdienas atkrīt, vakaros es vēlu nāku mājās, agri no rītiem meita jāved uz darbu”. Tad Diāna noprasīja: ko tad tu biji iedomājies, kad atbildēji uz sludinājumu – ka sieviete vakarā piebrauks pie tevis, no rīta laikus aiztīsies, bet svētdienu vakaros pa telefonu klausīsies, kā tu brīvdienās dzīvojies ar mazbērniem? (Starp citu, trīs svētdienas pēc kārtas Diāna jau bija to klausījusies.) Un tādas būs mūsu attiecības? Klusums. Diāna Sportisko Opi nobloķēja – kad nav, tad nav.

Opītis Hugo, kurš piesitās Valdai, bija vēl amizantāks. Ar stingru pārliecību par lietu kārtību. Padzirdējis, ka Valda labprāt apmeklē teātri un pat operu, viņš ņēmās dāmu tēvišķi mierināt – to visu varot labot, viņš, Hugo, par to parūpēšoties. Kad Valda lāgā nesaprata, kas te būtu labojams, Hugo kā pašsaprotamu pasludināja – nu kā, uz tiem tingeltangeļiem tak cilvēks iet tikai aiz vientulības un izmisuma, bet nu taču līdzās būšot viņš, Hugo, un pēc tā nebūšot nekādas vajadzības! Valda nenoliedzami bija iespaidota.

Vilties nelika arī turpmākā komunikācija.

Kad Valda ieminējās, ka viņu pirmā tikšanās varētu notikt kādā centra kafejnīcā, Hugo bezierunu tonī paziņoja, ka tādas kafejnīcu sēdēšanas viņš neatbalstot – mājās tak ir, ko ēst!

Valda taču to nedomājot nopietni, ha-ha. Hugo runāja daudz un galvenokārt par savu nelaiķi sievu. Ko gatavojusi, kā iepirkusies un ko dara viņas pakaļpalikušie radi. Kad Valda uzmanīgi ieminējās, ka stāsti par gluži svešiem cilvēkiem ne vienmēr šķiet aizraujoši, Hugo attapās – kā tad, stāsti par sievu tak Valdā modinot greizsirdību! Un ar entuziasmu pārmetās uz mazbērnu skolas gaitām. Draudzene Valdai ieteica līdzīgos gadījumos uzreiz pateikt – tā un tā, tas nav tas, ko es meklēju. Apvainosies? Nekā darīt. Opīšiem ir visas iespējas sameklēt līdzīgi domājošas Omītes. Bez augstprātības un ironijas, bet pēc Blaumaņa – kļava koka cibiņai meklē kļava koka vāciņu.

Tomēr, kad Valda reiz citam Opītim, lādzīgam, taču bezgala garlaicīgam cilvēkam, miermīlīgi ieteica izvēlēties kundzi, ar kuru būtu vairāk kopīga, viņš īgni noprasīja, kas viņam vainas. To, ka runa nav par vainu, bet interešu nesakritību, Opītis nesaprata.

Bez Opīšiem neiztika arī Sandra, kur nu! Zaķa kungs faktiski neatšķīrās no jau aprakstītajiem cīņu biedriem. Priekšlaikus pensionējies, viņš sēdēja mājās un garlaikojās, augām dienām blēņodamies ar datorspēlītēm.

Taujāts par interesēm, pastāstīja, ka teātrī jau vienreiz ir bijis, labi zina, ko tur dara, neies tak otrreiz. Grāmatas lai lasa vecmeitas un nīkuļi, bet bezjēgā staigāt gar jūras krastu – nu, beidzam, ja!

Kas tad Zaķa kungam sagādātu patikšanu? Viņš, re, vairāk esot uz tiem pigoriem. Nu, kā – sieviete varētu atnākt pie viņa ciemos, viņš nopirktu vīnu. Tad abi pa glāzei iedzertu. Viņš tikai brīdinot, ka pēc trešās glāzes varot sagribēt atpogāt kādu podziņu… Viņai tak esot kāda smuka blūzīte ar podziņām? To izteicis, Zaķa kungs ņēmās blēdīgi ķiķināt. Sandra noskurinājās, strupi atvadījās, nobloķēja kontaktu un ielēja sev 100 gramu konjaka, lai pigorīgo Zaķa kungu aizskalotu nebūtībā. 

Nabadziņu galerija

Šajā kategorijā Sandras spilgtākais eksemplārs bija Dārznieks, jo vienlaikus iemiesoja arī Knīpstangu un Garlaicības Kalngalu. Jāpiebilst, ka šis bija Sandras otrais mēģinājums iepazīties ar sludinājuma palīdzību. Pirmajā reizē viņa bija piedzīvojusi īstu Nabadziņu lavīnu – galvenokārt pieteicās tādi brāļi, kuri bija gatavi jau rīt ievākties pie viņas ar visiem saviem trim Maxima maisiem. Rūgtas pieredzes mācīta, šoreiz Sandra sludinājumā bija norādījusi, ka iepazīsies ar asprātīgu un interesantu kungu, kuram viss kārtībā ar dzīves materiālo pusi un pašaprūpes spējām.

Dārznieka pieteikums rādījās daudzsološs – itin asprātīgs un bez kļūdām (pēc tikšanās Sandra sliecās domāt, ka ievadfrāzes sacerējis kāds cits).

Tikšanās tika norunāta bez ilgas kavēšanās – Mežaparkā, netālu no Ķīšezera. Tiktāl labi. Sandra ieradās norunātajā laikā. Pēc minūtes nez no kurienes iznira savāds nenosakāma vecuma vīrietis, kurš nobubināja, ka viņš arī būšot tas Dārznieks. 

Sandrai gandrīz šķita, ka viņš sēdējis krūmos un vērojis – ja atnācēja būs tā vērta, līdīs ārā, ja ne, šmauks prom. Kādu brīdi abi stāvēja, Dārznieks neko neteica. 

Tad Sandra ierosināja, ka varētu ieiet kafejnīcā. Nē, teica Dārznieks, labāk pasēdēsim tepat uz soliņa. Sandra uzstāja, ka gribot vismaz kafiju. Dārznieks negribīgi iešļūca kafejnīcā un iznesa Sandrai mazu papīra glāzīti ar kafiju. Abi apsēdās. 

Dārznieks ik pa brīdim iesāņus uzmeta Sandrai skatienu, bet muti vaļā nevēra. Nekā darīt, nācās runāt Sandrai. Ko Dārznieks dara ārpus darba? Neko, tāpatās. Kur dzīvo? Īrējot istabu Sarkandaugavā. Sandra mēģināja uzvedināt Dārznieku uz darba tēmu – ko tur runāt, darbs kā darbs. Labi, kas tev patīk, par ko interesējies? Ko tur interesēsies, televizorā politiķi māna tautu un iet glupi seriāli. Lasīt? Neies tak piebāzt galvu ar to, ko citi izzīduši no pirksta. Ko tad tu dari pēc darba? Sēžu. Nu, datoru paspēlēju. Beigās Sandra noprasīja, kā viņam pašam šķiet – vai viņš ir interesants cilvēks? Dārznieks paraustīja plecu.

Kad Sandra tika mājās, no Dārznieka pienāca īsziņa: “tev ir smuki mati gribi pagulet man blakus plika?” To nu noteikti bija rakstījis viņš pats.

Jāpiebilst, ka tādu aiz vienkāršības vai plīstošu vīrišķu, kuri domā “atsaukšos uz sludinājumu, un man uzreiz būs sekss” ir melnais tūkstotis. Pēc Sandras teiktā, dažs neslēpa vilšanos, ka nemaz tik viegli pie tā seksa te nevarot tikt…

Sludinājumu pasaulē ir sastopams arī fenomens, ko varētu dēvēt par Mūžīgo Dežurējošo Nabadziņu. Vismantiņš ir dzīva klasika, viņš nepazūd no aprites gadiem ilgi, un viņu ir iepazinušas daudzas dāmas, arī Sandra, Valda un Diāna. Tā kā pasaule ir maza, pēc dažiem atslēgas vārdiem te viena, te otra paziņa atpazīst Vismantiņu vienā rāvienā. Vismantiņš nav ne Knīpstanga, ne Garlaicības Kalngals, nepavisam ne!

Sākums ir visai cerīgs – garš, stalts, erudīts, akurāti ģērbies, dāsns. Meklē Lielo Mīlu, piedāvā pie sevis dzīvot, sola rūpēties. Ved uz kafejnīcām, grib palīdzēt saimniecībā, aicina ciemos. Kur vēl labāk? Un tad sākas. Atklājas, ka Vismantiņš ir caurcaurēm slims, vārgs un žēlojams. Viņš regulāri mirst nost un zvana vai reizi stundā. Viņam ir vēzis, nē, kovids un artrīts, nē, depresija – viņš rīt pat ies pie psihiatra. Rīt izrādās, ka tomēr neies, jo tur uzreiz atņems braukšanas tiesības.

Viņš labāk klusi nomirs. Sākumā dāmas jūt līdzi un cenšas Vismantiņam palīdzēt (vecuma amplitūda Vismantiņa harēmā ir no 48 līdz 75, bijusi tik mamma-žēlotāja). Itin drīz Vismantiņš atdzimst no pelniem un sasola brīnumu lietas, bet, kad rožainais sapnis atkal ir izsapņots, zvana visām pēc kārtas un lūdzas, lai nākot pie viņa dzīvot; ja ne, viņš iešot pansionātā. Kāpēc dāmas iekrīt vairāk nekā uz vienu ciklu? Jo savā “bipolārajā žanrā”, kā to nosauca Sandra, Vismantiņš ir visai pārliecinošs.

Diānas pieredzi ar Nabadziņiem viskodolīgāk raksturo Valdis no Balviem. Man nekā nav, īrēju istabu pie veca onkulīša, visu atstāju ģimenei, meklēju sievietes siltumu, ņem mani pie sevis dzīvot. Valdis bija jauks, bet ar to ir par maz, lai kādu ņemtu pie sevis dzīvot. Turklāt Nabadziņi Diānu neaizkustināja – viņa uzskatīja, ja vīrietim ir rokas, galva vai abi divi, viņš nekad nebūs Nabadziņš. Nabadziņu netrūka arī Valdas kontā (vai minējām, ka viņa sludinājumā bija minējusi, ka meklē turīgu kungu?). Ar pēdējo Nabadziņu viņa vairs neceremonējās. Kad viņš bija nodziedājis meldiņu “man bija mājas daļa, māsa mani izmeta ārā, es jau būtu varējis iet pie juristiem, bet ko nu tur, tagad man nekā nav”, Valda strupi atcirta – ja tev nekā nav, mums nekā nebūs!

Piemetīsim klāt pāris folklorizējušos gadījumus no Knīpstangu sērijas. Šie varoņi gan nebija īstenie Nabadziņi, toties Knīpstangas – par visu rubli.Valdai bija norunāts randiņš pie Dailes teātra. Atnāca kandidāts, no skata vidēji viduvējs, un uzaicināja Valdu uz Mārtiņa beķereju. 

Valda ieminējās par netālo pagrabiņu – pasēžam tur, paņemsim kādu vīna glāzi. Reakcija bija spontāna un neaizmirstama. Vīrišķis palēcās kā dzelts un griezīgā falsetā pa visu ielu nospiedzās: “Vīnu nē!”

Tik negaidīti un tik skaļi, ka palēcās arī Valda. Tagad teiciens “Vīnu nē!” ir folklorizējies.

Jāteic, Valdai uz Knīpstangām bija īpaša veiksme. Nākamo gadījumu viņas draudzenes tēlaini sāk pārstāstīt tā: “Kad, mētelim plandot, matiem plīvojot un auskariem mirgojot, garā un slaidā Valda atslīdēja līdz norunātajai vietai, viņa atrada priekšā nošņurkušu miniatūru onkulīti, kurš viņai sniedzās knapi līdz plecam.” Labi, tam nebūtu izšķirīgas nozīmes. Valda bija tikko iznākusi no garas sanāksmes, un viņai velnišķīgi gribējās ēst, ko viņa arī pateica un ierosināja ieiet kafejnīcā. Tālākais – jau pazīstamajā Dārznieka stilā. Nē, teica onkulītis, labāk pasēdēsim uz soliņa. Apsēdās. Pēc desmit mokošām minūtēm onkulītis pielēca kājās – viņam jāskrienot, bērns esot viens pats mājās. Un viņš darbā aizmirsis maku – vai Valda nevarot iedot naudu tramvajam?

Morāles nav. Būtu tikai interesanti uzzināt, ko tādi domā, kad atsaucas uz sludinājumu un taisās uz randiņu.

Es esmu tava Dieva Dāvana

Tā ir atsevišķa suga – trakoti šeptīgie, visu redzējuši un dzirdējuši, visur bijuši klāt. Sievietei jābūt laimīgai, ja Mistera Lieliskā skatiens apstājies pie viņas. Ar paškritiku viņi nesirgst, un hamletiskas šaubas viņus nemoka. Veselīgi cilvēki.

Diānas Dieva Dāvana izrādījās fotogrāfs, kurš vienā laidā plātījās ar savu izcilību, turklāt nemitējās uzsvērt, ka atvēršot viņai durvis uz augstāko sabiedrību. Diāna turēja muti un klausījās. Tad apvaicājās, kādu tad cienījamais mākslinieks iedomājas viņu pirmo tikšanos. Vajagot doties pie dabas, teica fotogrāfs.

Pārgājienā varot vislabāk iepazīties. Un lai Diāna paņemot mugursomu ar ēdamo – viņam garšojot maizītes ar lasi un salami. Vīna pudeli arī lai ieliekot.

Diānai kļuva arvien jautrāk: “Varbūt paņemt arī burciņu ar sarkanajiem ikriem?” Kāda runa! Māksliniekam ar sadzīviskiem sīkumiem krāmēties nepiedienot, viņš piebilda. Diānai tomēr niezēja mēle – ko viņš ņemšot līdzi no savas puses? Nu kā – paklājamo plediņu, viņam esot speciāls, tieši tam domāts! Kam domāts – piknikam? Tāds kā joks – seksam taču! Mēs tak braucam iepazīties, ne tā? Ārā jau ir plus 18 grādu, ko tad vēl. Mājā es svešas sievietes nevedu, tērēties viesnīcai būtu par lepnu. Tā jau gan ir, atbildēja Diāna, bet tu savu plediņu ar visu augstāko sabiedrību vari sev iebāzt pats-zini-kur. Fotogrāfs bija šokā – kā?! Vai viņa maz sajēdzot, no kā atsakoties? Kā nu ne – no neaudzināta plātīzera un prasta gnīdas.

Savukārt Valdas Dieva Dāvana piezvanīja, lai mundrā balsī paziņotu, ka nav daudz ko rakstīties un runāties, viņš esot rīcības cilvēks – jātiekas! Nauda viņam esot, sievietes izklaidēt protot – lai dāma izdomājot, ko vēloties, Lielais Arnis ir viņas rīcībā. Valdai gan Lielais Arnis šķita maķenīt par strauju, tomēr pēc nomācoši neizlēmīgo murmuļu bara tā bija patīkama pārmaiņa. Norunātajā vietā stāvēja apdauzīts vāģis, no kura izlēca smaidīgs vīrs. Arnis traucās Valdai pretī, iesēdināja mašīnā un lika priekšā aizbraukt uz Ragaciemu pie draugu ģimenes. Paši aicinājuši, pirts arī būšot. Tā kā Arnis neizskatījās draudīgs, Valda, piemetusi prātā, ka tur bieži kursē satiksmes autobusi, piekrita. (Valda vienmēr izkalkulēja, kā saviem spēkiem varēs tikt prom; ja to nevarēja, viņa pasākumam nepiekrita.)

Vispirms esot jāpaņem ciemkukulis, tā Arnis. Arī benzīns jāielej. Un te norisinājās Pirmais Starpgadījums. 

 

“Eu, es laikam aizmirsu kredītkarti – vari iedot savējo?” raiti runāja Arnis.

Valda ar smaidu atbildēja – nevaru vis! Un izturēja ilgu pauzi, gluži kā Džūlija Lamberte. Arnis paknosījās, padīdījās, ņēmās gramstīties pa ķešām un – tavu brīnumu! – atrada divus samurcītus divdesmitniekus. Brauca tālāk. Lielveikala stāvvietā nāca Otrais Starpgadījums. Lielais Arnis, līksmi notaurējies: “Man vaig atliet, es ātri!”, izmetās no mašīnas, atrāva bikšu priekšu un aizgriezies piestāja turpat pie koka. Valda sarāvās sēdeklī maza mazītiņa un nolaida galvu, cik zemu vien spēja. Tikām jestrais kavalieris jau bija kārtībā – iesim nu! Cietīšos līdz galam, tā man arī vajag – nosprieda Valda. (Vismaz Ragaciema draugi izrādījās jauki cilvēki.)

Atpakaļceļā runāja tikai Arnis, kurš par abu saderību bija stāvā sajūsmā. Viņš uz karstām pēdām pieteicās nākt līdzi uz Valdas dzīvokli – gan jau kāds krāns esot jāpieremontē.

Viņš varot arī palikt pa nakti – otrs vešas komplekts viņam vienādiņ esot mašīnā, lielais vīrs rotaļīgi piemiedza ar aci. Tad ātri piebilda – ja nu tas šķietot sasteigti, nekas, visa dzīve vēl priekšā, tā ja. Vīrietis nepieļāva domu, ka Valdas plāni varētu  atšķirties (tas gan ir raksturīgi visām Dieva Dāvanām). Kad Arnis jautāja pēc adreses, Valda palūdza piestāt tajā pašā stāvvietā, kur viņa tika iekāpusi. Vēl tikai pietrūktu, ka Lielais Arnis zinātu, kur viņu meklēt! Laimīgi tikusi ārā no Arņa vāģa, Valda iešmauca Elkorā un drošības pēc nenāca ārā pusotras stundas. Draudzene par Valdu smējās, vēderu turēdama, sak’, pati žēlojies par tādiem, kuri nezina, ko grib – ne dzīvi, ne miruši, ne cepti, ne vārīti, pār lūpu nevar pārspļaut. Bet, kad reiz trāpās viens apsviedīgs vīrs, tev atkal viss ir slikti!

Arī Sandra par Dieva Dāvanu trūkumu nevarēja žēloties. Īsumā par diviem pretendentiem, kuri spilgti ilustrē visu itin kupli pārstāvēto biedrību. Pirmais uzradās Lietišķais Zigis. Viņam esot divstāvu māja, varot nākt pie viņa dzīvot jau tūlīt, viņš tak viens nejaudā to visu sakopt. Darba būšot daudz gan iekšā, gan ārā, bet par to iespēja dzīvot ar feinu vīrieti lielā mājā ar smuku dārzu.

Protams, Sandrai būšot jāmaksā puse komunālo, turklāt Zigim jāzina viņas ienākumi, viņš palīdzēšot izlemt, kā saprātīgāk tērēt.

Sievietes, rau, pamana štrunta spīguli un ķer tik ciet vai atkal plakarē naudu kādiem tur ceļojumiem – vai prāts! Vienmēr taču kaut ko vajag pie mājas. Kad Sandra no dāsnā piedāvājuma attiecās, Zigis bija gluži satriekts. Lai nu tās iepriekšējās duras, bet Sandra šķitusi saprātīga. Nākamais bija Kārlis ar vasaras mājiņu un dārzu Salaspilī. Viņš Sandrai sirdsšķīstā atklātībā paziņoja: “Tevi es izvēlējos tāpēc, ka tu man esi pa ceļam.”

Kārlis to lietu bija iedomājies tā – turpceļā paņems Sandru, aizvedīs uz dārzu, tur viņa izravēs, kas ravējams (ravēšana tika īpaši uzsvērta), pagatavos ēst, un tad varētu to seksu; dīvāns mājiņā ir.

Vakarā Kārlis viņu smuki izlaidīs pie mājas. Kārlis neslēpa, ka vairākas ravētājas jau bijušas, bet šām apnicis – slinkas! Sandra smiedamās nolika klausuli, tā arī neuzzinājusi, ko Kārlis ieplānojis ziemas sezonai.

Atsevišķi īsā žanra meistari

Šis Diānas brūtgāns tiek dēvēts par Uz Tirgu Pēc Vistām kungu. Viņš lika priekšā satikties (pirmajā randiņā!) tirdziņā, kur attiecīgā dienā tirgojot žāvētas vistas. Viņu neinteresēja, cik tāls ceļš mērojams Diānai un vai viņu vispār interesē vistas. Kad Diāna atteicās, pēc pāris dienām kungs viņu uzaicināja kādas viesnīcas bārā uz kokteili. Diāna piekrita – gribējās uz Vistu kungu paskatīties. Jāteic, viņš izskatījās visnotaļ pieklājīgi. Diāna tikai pabrīnījās, kāpēc viņš atnācis kopā ar draugu.

Visi paņēma pa kokteilim un apsēdās. Vistu kungs vairāk sarunājās ar draugu, Diāna sāka justies dīvaini. Pēc brītiņa nāca vakara nagla – Vistu kungs ieskatījās pulkstenī un paziņoja, ka viņiem ar draugu tepat viesnīcas restorānā esot rezervēts galdiņš. Viņi iešot vakariņās, bet Diāna, ja gribot, varot pagaidīt tepat vai izmest kādu līkumu un pievienoties viņiem pēc stundas pusotras. Cēliena beigas.

Sandras Kapracis savukārt pārstāvēja izplatīto pazudēju apakšžanru. Cilvēks tiešām strādāja kapos (Sandras attieksmi tas neietekmēja), bija erudīts un apveltīts ar humoru.

Abi jau bija vairākas reizes tikušies un itin saturīgi papļāpājuši. Kapracis rakstīja, ka esot dikti iemīlējies, ik rītu un vakaru lūkojoties viņas bildītē un iztēlojoties, kā abi tikšoties pie vīna glāzes.

Norunāja konkrētu vietu un laiku, un – Kapracis pazuda kā bedrē iekritis! Pilnīgi, galīgi un pavisam, domā, ko gribi. Sandru tas pamatīgi izbrīnīja, jo tas nebija Kapracim raksturīgi. Viņa pat sabijās, vai nav gadījies kas nelāgs. Taču Kapracis turpināja būt aktīvs wacapā, tātad dzīvs bija. Lūk, to Sandra nespēja saprast. Protams, apstākļi var mainīties, taču vismaz īsziņu cilvēks var uzrakstīt jebkurā gadījumā – kaut vai, atvainojiet, sēdēdams uz poda.

Aizvainotie Agresori. Valdai trāpījās īsts tīrradnis – grāmatvedis no Valmieras. Sākums bija cerīgs – izglītota cilvēka runa, pieklājīgs, painteresējās arī par Valdas gaitām. Valda pastāstīja, ar ko nodarbojas, pateica arī, ka patlaban darba ir daudz. Nākamo reizi valmierietis piezvanīja darbdienas priekšpusdienā. Valda atvainojās, ka šobrīd ir tiešām aizņemta, tāpēc pārzvanīs vēlāk. Pēc pusstundas viņa apstulbusi WhatsApp lasīja kilometru garu sašutuma izvirdumu, kas vairākās indīgās variācijās pauda, ka 

viņš jau esot zinājis, cik iedomīgas un riebīgas ir Rīgas mamzeles, kuras pāķim no kaut kādas Valmieras pat netur par vajadzīgu godīgi atbildēt.

Pirmajā reizē dāmai izdevies izlikties, bet, re, īstā daba nāk ārā, un tā tālāk. Pēc ilgām pārdomām Valda kungam tomēr atbildēja – par pārprašanu, par visai radošu interpretāciju, kas viņu neizsakāmi izbrīnījusi, – un pavērsa visu uz humora pusi. Vai, kā nevajadzēja!… Uz karstām pēdām pienāca vēl viens opuss, vēl agresīvāks un iznīcinošāks.

Diānai piesitās līdzīgs tips, Lielais Rakstītājs. Dzīvē, par laimi, viņi nesatikās, taču pieredze noderēja – neko tādu viņa nebija piedzīvojusi. Uz katru viņas teikumu kungam pretī bija divi, jo viņš visu Diānas rakstīto uztvēra kā diversiju, zaimošanu un uzbrukumu savām vērtībām. Ieskatam pietiks ar vienu piemēru.

Kad Diāna izteicās, ka pārim var būt arī atšķirīgas intereses un nebūt nav visur jāiet kopā, viņa saņēma atbildi, kas saturēja vienus vienīgus apvainojumus – viņa esot izlaidusies no labas dzīves, egocentriķe, kuru kāds nesaprātīgs tips izlutinājis līdz nejēdzībai, cilvēks bez vērtībām. Sievietei, rau, jābūt klausīgai un jāpriecājas, ka var otram sagādāt prieku. Kad Diāna viegli pazobojās par to klausīgumu, Lielais Rakstītājs viņu nolīdzināja līdz ar zemi, apsūdzības rakstu pabeigdams ar spriedumu, ka 

Diānai līdzīgo dēļ izmirst latviešu tauta. Āmen, teica Diāna, nobloķēja Rakstītāju un nopriecājās, ka nav parakstījusi sludinājumu ar īsto vārdu. Šis kungs jau izklausījās pēc trakā.

Sandras Agresors pretendēja uz rakstnieka godu, jo esot bijis gandrīz līdzautors pamācībai par grīdu slīpēšanu. Sandra, izteikusi cerību, ka kungam piemīt humora izjūta, un uzsvērusi, ka runa nav par viņu, ieminējās, ka šodien visi taisās par rakstniekiem, gleznotājiem un dziedātājiem. Godīgu galdnieku pat vairs nevar atrast, vieni vienīgi mākslinieki. Un dabūja pēc pilnas programmas. “Tu noteikti esi garderobiste teātrī vai skolas bibliotekāre, kas sapņojusi kaut ko nopublicēt, bet nesanāca, tāpēc neieredzi tos, kam ir panākumi. Tev gribās mani noniecināt, bet patiesībā Tava sarkastiskā agresija ir bailes būt kārtējo reizi atraidītai. Gribās saglabāt seju, lai otrs nezinātu, kā sirsniņā durās. Ha-hā! Es te sludinos tāpat vien, man nevienu nevajag, vai ne?” 

Daži ieteikumi – ar jūsu atļauju, kungi!

Valda, Sandra un Diāna, vaicātas, ko varētu darīt, lai situāciju uzlabotu, bija skeptiskas – rakstīt jau var, taču tie, kuriem vajadzētu, tik un tā neizlasīs, bet, ja izlasīs, neattiecinās uz sevi. Jā, tā ir neapstrīdama patiesība, tomēr mēģināts nav zaudēts.

Diānas ieteikums skan tā – pirmkārt, sludinājumā jāizlasa visi vārdi. Otrkārt, pirms traukties atbildēt, būtu vēlams apdomāties. Piemēram, ja dāma meklē turīgu kungu, nav jēgas zvanīt, lai viņu nokauninātu par to, ka visas grib tikai naudu, bet galvenās taču ir garīgās vērtības (kuru jums, protams, ir pārpārēm). Ja dāma meklē kungu ar augstu intelektu, ir vērts pirmo sparu apslāpēt, lai izvērtētu šo vārdu nozīmi. Tāpat jūs diez vai kvalificēsieties kā izglītots cilvēks, ja uzskatāt, ka brāļi Koeni ir Andra Kolberga lugas varoņi (piemērs ir autentisks).

To un vēl daudz ko citu drīkst nezināt, vienkārši jums jāatsaucas uz pavisam cita tipa sludinājumiem, kādu ir pārpārēm. Piemēram – meklē vienkāršu un sirsnīgu vīrieti. Vēlams, ar auto (hrestomātiska šādu sludinājumu piebilde!). Bez jebkādām tur humoru, intelektu un pašaprūpes spēju pieprasīšanām.

Sandras vēlējums ir līdzīgs – vissvarīgāk būtu nopeilēt, vai jūs esat no vienām aprindām. Nav runas par labām, sliktām, labējām vai kreisām, bet par vienām un tām pašām.

Opīšu nomocītā Diāna vēlas jums, kungi, likt pie sirds, ka jūsu mazbērni interesē tikai jūs pašus un viņu vecākus. Aiztaupiet, lūdzu, šos stāstus nepazīstamai sievietei, ja vien viņa pati neizrāda interesi.

Un vēl – 

labi audzināts cilvēks, ja grib iepazīt dāmu, painteresēsies par viņu pašu (ne tikai par viņas krūšu izmēru, kas pats par sevi ir tāds labs inteliģences rādītājs), nevis līdz pulsa zudumam runās tikai par sevi.

Valdas ieteikums Nabadziņiem – apdomāt, vai konkrētais sludinājums tiešām adresēts jums. Vislabāk būtu ievietot sludinājumu pašiem – bez maldiem un viltības. Ne vienu vien Nabadziņu ir savākusi kāda mātišķa kundze, lai liktu pie darba savā saimniecībā. Laimīgas beigas.

Knīpstangas, Dieva Dāvanas un Agresori ir ārpus konkurences. Tomēr pasaulē, kā zināms, vajadzīgi visādi, un nevienam nav jāpaliek bešā –  tikai jāatrod īstās sievietes, kurām šīs īpašības šķistu pievilcīgas.

Avots: Jauns.lv

Autore: Māra Vilde, žurnāls “Patiesā Dzīve”